NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

«Bet atļauj, Ivan Andrejevič,» pēkšņi teica policijmeistars, viņu pārtraukdams: «taču kapteinis Kopeikins, tu pats teici, bez rokas, bez kājas, bet Cičikovam …»

Te pastmeistars iesaucās un visā sparā iesita ar roku pa savu pieri, publiski visu klātienē nosaukdams sevi par teļu. Viņš nevarēja saprast, kā šis apstāklis viņam paša stāsta iesā­kumā nebija ienācis prātā, un atzinās, ka taisnība ir parunai: krievu cilvēkam lēna domāšana. Taču pēc brīža viņš sāka blēžoties un pamēģināja izgrozīties, sacīdams, ka Anglijā ļoti racionalizēta mechanika, kas redzams no avīzēm, ka kāds izgudrojis tādas koka kājas, ka, pieskaroties neredzamai at­sperei, šīs kājas aiznesušas cilvēku dievs zina kādās vietās, tā ka pēc tam viņu nekur nevarējuši atrast.

Bet visi ļoti šaubījās, ka Čičikovs varētu būt kapteinis Ko­peikins, un atrada, ka pastmeistars tvēris jau pārlieku tālu. Tomēr viņi no savas puses arī neatpalika un, pastmeistara asprātīgās iedomas ierosināti, vēl dziļāk iestiga purvā. Dau­dzo, dažā ziņā asprātīgo pieņēmumu skaitā bija viens tāds, ko savādi pat minēt: vai Čičikovs neesot pārģērbies Napo­leons, jo anglis jau sen apskaužot, ka Krievija ir tik liela un plaša, ka vairāk reižu esot redzētas karikatūras, kur uzzī­mēts, ka krievs ar angli sarunājas. Anglis stāv un aiz mugu­ras tur pie saites suni, bet ar suni esot domāts Napoleons! Pieraugi, sak, ja nebūs, kā es gribu, tad es laidīšu tev šo suni virsū! Un, lūk, tagad viņi, varbūt, izlaiduši viņu no Helenas salas, un nu viņš tagad maisās pa Krieviju it kā Čičikovs, bet patiesībā nemaz nav Čičikovs.

Protams, ticēt tam ierēdņi neticēja, kaut gan kļuva do­mīgi un, lietu katrs pie sevis aplūkojis, atrada, ka Cičikova ģīmis, ja viņš pagriežas un nostājas sānis, ļoti līdzīgs Napo­leona portretam. Policijmeistars, kas bija dienējis divpad­smitā gada karā un Napoleonu personīgi redzējis, nevarēja neatzīties, ka no auguma viņš neesot garāks par Čičikovu un ka viss Napoleona stāvs, nevar teikt, ka būtu gluži resns, bet tomēr arī ne tievs. Varbūt daži lasītāji visu to nosauks par neticamu, autors arī, lai viņiem izpatiktu, labprāt to no­sauktu par neticamu; bet kā par nelaimi viss notika tā, kā tiek stāstīts, un jo apbrīnojamāk, ka pilsēta nebija nekādā malienā, bet, gluži otrādi, netālu no abām galvaspilsētām. Tomēr jāievēro, ka viss tas notika drīz pēc franču slavenās izdzīšanas. Tanī laikā visi mūsu muižnieki, ierēdņi, tirgotāji, bodes puiši un visādi mācīti un nemācīti ļaudis, mazākais, uz veseliem astoņiem gadiem bija no politikas kā apmāti. Mos- kovskije Vedomosti un Sin Otečestva tika nežēlīgi daudz la­sīti, un pēdējais lasītājs dabūja tos tādās driskās, kas vairs nekur nebija lietojamas. Jautājuma vietā: par cik, mīļais, pārdevi auzas? kā izmantoji vakar uzkritušo sniegu? runāja: ko raksta avīzēs? vai Napoleons nav atkal no salas izlaists? Tirgotāji no tā loti baidījās, jo pilnīgi ticēja kāda pravieša pareģojumam, kurš jau trīs gadus sēdēja cietumā; pravietis bija atnācis nezin no kurienes, ar vīzēm kājās un kailādas kažociņā, kas stipri smirdēja pēc sapuvušām zivīm, un paslu­dināja, ka Napoleons ir antikrists un tiekot turēts akmens važā, aiz sešām sienām un septiņām jūrām, bet beidzot pār­raušot važu un uzvarēšot visu pasauli. Par pareģošanu pra­vietis, kā pienākas, nokļuva cietumā, bet savu darbu viņš bija padarījis un galīgi samulsinājis tirgotājus. Un ilgi vēl, noslē­guši pat visienesīgākos veikalus un pēc tam viesnīcā tēju dzerot, sprieda par antikristu. Arī daudzi no ierēdņiem un ievērojamākiem muižniekiem negribot sāka par to domāt un, misticisma pārņemti, kas toreiz, kā zināms, bija lielā modē, pat katram burtam, no kā sastāvēja vārds Napoleons, pie­šķīra kādu sevišķu nozīmi; daudzi viņā atklāja pat apokalip­ses ciparus. Tātad nav ko brīnīties, ka ierēdņi neviļus sāka domāt par šo lietu; tomēr drīz viņi apķērās, ievērodami, ka viņu iedomu spēks par daudz straujš un ka tas viss tā ne­maz nav. Domāja, domāja, sprieda, sprieda un beidzot no­sprieda, ka nebūtu nemaz lieki par visu to labi izprašņāt Nozdrevu. Tā kā viņš pirmais izpauda notikumu ar mirušām dvēselēm un stāvēja ar Čičikovu, tā sakot, kaut kādā tuvā sakarā, tātad, bez šaubām, arī zina kaut ko par viņa dzīve» apstākļiem, tad vēl vajadzēja uzzināt, ko teiks Nozdrevs.

Jocīgi ļaudis šie ierēdņu kungi un līdz ar viņiem arī visas

citas kārtas: viņi it labi zināja, ka Nozdrevs ir melkulis, ka viņam nevienā vārdā nevar ticēt, ne to mazāko nieku, bet to­mēr griezās tieši pie viņa. Ej tu izkaro ar cilvēku! dievam viņš netic, bet, ja deguna gals niez, tad tic, ka visādā ziņā jāmirst; viņš palaidīs neievērotu dzejnieka darbu, kas skaidrs kā diena un kas izdveš īstu harmoniju un augstu, bet vien­kāršu gudrību, bet kārīgi ķersies pie tā, kur kāds veikls nie- kalbis samuldējis, sašķeterējis, .pārgrozījis un izķēmojis dabu, un tas viņam patīk, un viņš sāks kliegt: lūk, tā ir īsta sirds noslēpumu pazīšana! visu savu mūžu viņš ieskatījis, ka ārsti nav graša vērti, bet beidzot griežas pie vecenes, kas dziedē ar vārdošanu un pūšļošanu, vai, kas vēl labāk, pats izdomā kaut kādas drapes no diezin kādiem mēsliem un dievs viņu zina kādēļ iedomājas, ka tas vislabākais līdzeklis pret viņa slimību. Protams, mūsu ierēdņa kungus pa daļai var at­vainot, tādēļ ka viņiem bija patiesi smags stāvoklis. Saka, ka slīcējs ķeroties pie mazākās skaidiņas, un viņam tad nemaz neienāk prātā, ka uz skaidiņas tikko var muša uzmesties, bet viņš sver pudus četrus vai pat visus piecus; bet tad viņam nekas nekrīt prātā, un viņš ķeras pie skaidiņas. Tā arī mūsu kungi beidzot ķērās pie Nozdreva. Policijmeistars tūliņ aiz­sūtīja viņam zīmīti un ielūdza viņu uz vakaru, un iecirkņa uzraugs, botfortos, ar valdzinošu sārtumu vaigos, tai pašā mirklī, ar roku pieturēdams zobenu, palēkdamies traucās uz Nozdreva dzīvokli. Nozdrevs bija iesācis loti svarīgu darbu; veselas četras dienas nebija izgājis no istabas, neviena ne­laida pie sevis un ēdienu lika pasņiegt pa lodziņu, — ar vārdu, bija pat kļuvis vājš un zaļš. Darbs prasīja ļoti lielu uzmanību: no vairāk desmit duču spēļu kāršu viņš sastādīja vienu spēli, kam vajadzēja būt tik trāpīgai, ka uz to var pa­ļauties kā uz visuzticamāko draugu. Vēl bija ko strādāt ma­zākais divas nedēļas; pa visu šo laiku Porfirijam bija jātīra Medeļanas kucēnam naba-ar sevišķu suku un jāmazgā trīs reizes dienā ar ziepēm. Nozdrevs bija Joti dusmīgs par to, ka iztraucēja viņa vientulību; vispirms viņš sūtīja iecirkņa uzraugu pie velna, bet, kad pilsētas galvas zīmītē izlasīja, ka var gadīties laba uzdzīve, jo viesībās gaidāms arī kāds jauns viesis, tūliņ atmaiga, uz ātru roku aizslēdza istabu ar at­slēgu, apģērbās, kā nu gadījās, un steidzās pie viņiem. Noz­dreva izskaidrojumi, liecības, apsvērumi bija pilnīgā pret­statā ierēdņu kungu domām un spriedumiem, viņu beidza­mās aizdomas tika sajauktas. Tas patiesi bija cilvēks, kas ne­pazina šaubīšanos; un cik daudz svārstīšanās un nedrošības bija ierēdņu hipotēzēs, par tik drošs un nešaubīgs viņš bija savos spriedumos. Uz visiem punktiem viņš atbildēja pat bez mazākās stomīšanās, pateica, ka Čičikovs esot sapircis miru­šās dveseles par vairāk tūkstoš rubļiem un ka pats esot vi­ņam pārdevis, tāpēc ka neredzot iemesla, kāpēc nepārdot; uz jautājumu: vai viņš neesot spiegs un vai viņš nepūlas kaut ko izzināt, Nozdrevs atbildēja, ka esot spiegs, ka jau skolā, kur viņi kopā mācījušies, viņš ticis saukts par fiskali un ka par to biedri, to skaitā arī viņš, tā viņu piekāvuši, ka pie de­niņiem bijis vajadzīgs pielikt 240 dēles, tas ir, viņš gribēja teikt 40, bet 200 paspruka kaut kā pats no sevis. Uz jautā­jumu: vai viņš netaisa viltotu naudu, viņš atbildēja, ka taisa, un sakarā ar to izstāstīja anekdotu par Cičikova apbrīnojamo veiklību, ka, uzzinot, ka viņa mājā atrodas kādi divi miljoni rubju viltotu asignāciju, māja aizzīmogota un pielikti sargi pa divi zaldatiem pie katrām durvīm, bet Čičikovs viena naktī visu naudu pārmainījis, tā ka otrā dienā, kad noņemti zīmogi, redzējuši, ka visas asignacijas ir īstas. Uz jautājumu, vai Cičikovam tiešām bijis nodoms aizvest gubernatora meitu un vai tiesa, ka viņš pats apsolījies šai lietā piedalīties un palīdzēt, Nozdrevs atbildēja, ka palīdzējis, un, .ja viņa ne­būtu, tad nekas neiznāktu, te viņš apķērās, ka gluži aplam samelojies un ka ar to var sev uzvelt nepatikšanas, bet mēli neparko nevarēja savaldīt. Un, patiesi, bija arī grūti, tāpēc ka paši no sevis radās tik interesanti sīkumi, kurus nekādā ziņā nevarēja laist garām: pat sādža tika nosaukta pie vārda, kur atradās tās draudzes baznīca, kur bija nolikts laulāties; proti, sādžu sauca par Truchmačevku un popu par Sidora tēvu, par laulāšanu 75 rubļus; bet pops nebūtu bijis mierā, ja pats Nozdrevs nebūtu viņu pabaidījis, solīdamies sūdzēt par to, ka tas salaulājis klēts sargu Michailu ar kūmu; pats viņš esot apsolījis savu karieti un izgādājis, lai visās stacijās būtu zirgu maiņas. Sīkumi sniedzās tik tālu, ka sāka pat saukt pie vārda kučierus. Mēģināja arī par Napoleonu ieminēties, bet paši nožēloja, ka bija mēģinājuši, tāpēc ka Nozdrevs sāka stāstīt tādas blēņas, kam nebija ne mazākās līdzības ne tikai ar patiesību, bet pat ne ar ko, tā ka ierēdņi nopūzdamies aiz­gāja projām; tikai policijmeistars viens pats vēl ilgi klausī­jās, domādams, ka mazākais tālāk taču kaut kas būs; bet bei­dzot ari tas, ar roku atmetis, sacīja: velns zina, ko muld! Un visi atzina, ka gar vērsi var mocīties, cik patīk, bet piena no viņa neizslauksi. Un ierēdņi palika vēl sliktākā stāvoklī, nekā bija agrāk, jo sapulce beidzās ar to, ka viņi neparko ne­varēja uzzināt, kas ir Čičikovs. Nu Joti gaiši parādījās, kāds radījums ir cilvēks: gudrs, saprātīgs, apķērīgs viņš ir pie visa, kas zīmējas uz citiem, bet ne uz sevi pašu: ar kādiem piesardzīgiem un stingriem padomiem viņš pamāca citus grū­tos dzīves apstākļos! Lūk, gudra galva! pūlis kliedz: cik pat­stāvīgs raksturs! Bet, ja šai gudrajai galvai uzbrūk posts un ja viņš pats kādreiz nokjūst smagos dzīves apstākļos, kur tad paliek raksturs, nelokāmais vīrs tad pavisam apjucis un pār­vērties par nožēlojamu bailuli, par niecīgu, vāju bērnu vai it vienkārši par fitjuku, kā Nozdrevs saka.