NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Nodarījušas savu lietu ar gubernatoriem, dāmas gandrīz jau pievērsās vīriešu partijai, pūlēdamās tos dabūt savā pusē, iegalvodamas, ka mirušās dvēseles esot tikai izdomājums un izlietots nolūkā, lai varētu novērst visas aizdomas un sek­mīgāk izdarīt nolaupīšanu. Daudzus no vīriešiem arī no­veda no ceļa, un tie piestāja viņu partijai, nevērojot to, ka dabūja sīvus pārmetumus no saviem biedriem, kas viņus no­lamāja par bābām un brunčiem, kā zināms, vīriešu kārtai ļoti apvainojošiem vārdiem.

Bet, lai gan vīrieši bruņojās un pretojās, tomēr viņu partijā nepavisam nebija tādas kārtības kā sieviešu. Viss viņiem bija it kā sacietējis, neaptēsts, nelāgs, neglīts, nesaskaņots, slikts, galvā bija jukas, nekārtība, nenoteiktība, domas neskaidras— vārdu sakot, visur bija manāma vīriešu tukšā, rupjā, smagā daba, kurai nav spēju rūpēties par ģimenes laimi, ne ar sirdi pieķerties, daba, kas ir mazticīga, slinka, vienmēr svārstās un mūžīgi baiļojas. Viņi sprieda, ka tas viss nieki, ka guber­natora meitas aizvešana drīzāk piestāvot kādam huzaram, bet nevis civilistam, ka Čičikovs to nedarīšot un ka bābas melojot, jo bāba esot tikpat kā maiss, ko ieliksi, to nesīs; bet svarīga lieta, uz ko jāgriež vērība, esot mirušās dvēseles, kas velns viņu zina ko nozīmē, bet tajās slēpjoties kaut kas visai ļauns, nelāgs. Kāpēc vīriešiem izlikās, ka tajās slēpjas kaut kas ļauns un nelāgs, to mēs tūliņ dabūsim zināt; guberņā pat­laban bija iecelts jauns ģenerālgubernators, notikums, kas, kā zināms, loti uzbudina ierēdņus: sāksies tirdīšanas, rājieni, dīdīšana un visādas dienesta putras, ar ko priekšnieks uz­cienā savus apakšniekus! Ierēdņi domāja: bet ja viņš tik dabū zināt, ka mūsu pilsētā tādas muļķīgas tenkas izplatītas, tad par to vien mums var sadot ne uz dzīvību, bet nāvi. Slimnīcu valdes inspektors piepeši kļuva bāls: viņam diezin kas ienāca prātā, ka vai tik ar mirušām dvēselēm nav jāsaprot tie slim­nieki, kas slimnīcās un vispār arī citās vietās lielā pulkā miruši no karstumu guļas, pret kuru nav tikuši lietoti vaja­dzīgie pasākumi, un vai tik Čičikovs neesot ģenerālguberna­tora kancelejas sūtīts, lai lietu slepeni izmeklētu. Viņš pazi­ņoja par to priekšsēdētājam. Priekšsēdētājs atbildēja, ka tās muļķības, bet pēc tam piepeši pats nobālēja, nodomādams: bet ko tad, ja Cičikova pirktās dvēseles tiešām mirušas? un viņš atļāvis par tām apstiprināt pirkšanas līgumu, pie tam vēl pats bijis Pļuškina pilnvarotais, un ja tas nonāk līdz gu­bernatoram, ko tad? Viņš par to vairāk nekā, kā tikai pa­teica vienam un otram, un viens un otrs piepeši kļuva bāls; bailes ir lipīgākas nekā mēris, tās izplatās acumirklī. Visi pie sevis pēkšņi atrada tādus grēkus, kādu viņiem pat nemaz nebija. Vārds mirušās dvēseles skanēja tik nenoteikti, ka sāka celties aizdomas, vai tik te nav kāds mājiens par steigā aprak­tiem līķiem, sakarā ar diviem nesen notikušiem atgadīju­miem. Pirmais gadījums zīmējās uz kaut kādiem Soļviče- godskas tirgotājiem, kas bija atbraukuši uz gadatirgu un pēc tirgus sarīkojuši dzīres saviem biedriem Uztsisoļskas tirgo­tājiem, dzīres pēc krievu paražas, ar vāciešu untumiem: aršadēm„ punšiem, balzamiem un tamlīdzīgiem. Dzīres, kā jau ierasts, beidzās ar kautiņu. Soļvičegodskas tirgotāji līdz nāvei piekāva uztsisoļskiešus, kaut gan arī paši tika krietni sami­zoti, gan pa sāniem, gan pa mīkstumu, gan pa tukšumiem, kas liecināja par nesamērīgi lielajām dūrēm, kādas bija bi­jušas miroņiem. Pēc cīnītāju izteicieniem, vienam no uzva­rētājiem pat bija noskaldīts vēja rādītājs, tas ir, pilnīgi sa­šķaidīts deguns, tā ka no tā vairs sejā nebija palicis ne par pus pirksta. Šajā lietā tirgotāji atzinās par vainīgiem, iz­skaidrodami, ka esot tikai drusku padraiskojušies; klīda bau­mas, ka apsūdzētie pie izmeklēšanas esot noskaitījuši pa čet­rām divsimt rubļu asignacijām katrs; kaut gan lieta vispār pārāk tumša; pēc izmeklēšanas un izziņām izrādījās, ka Uztsisoļskas puiši esot nomiruši tvanā, un tāpēc tos arī ap­bedīja kā noslāpušus. Otrs nesen notikušais gadījums bija šāds: Utainās-lielības ciema kroņa zemnieki, savienojušies ar tādiem pašiem Silu un Ķildu ciema zemniekiem, it kā no- slaucījuši no zemes virsas zemstes policiju, piesēdētāja, kaut kāda Drobjaškina, personā, tāpēc ka zemstes policija, tas ir, it kā piesēdētājs Drobjaškins, sācis par daudz bieži braukāt uz viņu sādžu, lai apkarotu karstumgulu, bet īstais iemesls esot bijis tas, ka zemstes policija, būdama ar vāju sirdi, ieskatī­jusi sādžas sievas un meitas. Skaidri gan nav zināms, kaut gan liecībās zemnieki izteikušies tieši, ka zemstes policija bijis tāds nešķīstnieks kā kaķis, ka viņš ne vienu vien reizi ticis pieķerts un reiz pat gluži kails izdzīts no kādas istabas, kur bijis ielīdis. Zināms, zemstes policijai bija jādabū sods par viņa sirds vājībām, bet Utainās-lielības un arī Ķildu ciema zemniekus nevarēja attaisnot par patvarību, ja tikai viņi bija pie slepkavības vainīgi. Bet lieta bija tumša, zemstes poli­ciju atrada uz ceļa, zemstes policijas mundieris jeb svārki bija sliktāki nekā lupatas, bet fiziognomiju ir pazīt nevarēja. Lieta staigāja pa tiesām un beidzot ienāca palatā, kur to klusībā šādi izsprieda: tā kā nav zināms, kurš no zem­niekiem piedalījies, un viņu ir daudz, bet Drobjaškins ir beigts cilvēks, tad viņam nebūs nekāds liels labums, ja viņš arī prāvu vinnētu, bet zemnieki vēl ir dzīvi, tātad spriedums viņiem par labu no liela svara; tad tādēļ arī nosprieda: piesēdētājs Drobjaškins pats bijis par iemeslu, tādēļ ka ne­taisnīgi spaidījis Utainās-lielības un Ķildu ciema zemnie­kus un ka nomiris uz mājām braucot kamanās ar trieku.

Lieta, kā likās, bija gludi nodarīta, bet ierēdņi, nav zināms, kāpēc, sāka domāt, ka tagad, laikam, runā par šīm mi­rušajām dvēselēm. Kā par spīti tanī pašā laikā, kad ierēdņu kungi lā kā tā jau atradās Joti grūtā stāvoklī, gubernators vienā reizē saņēma divus papīrus. Vienā bija teikts, ka esot daži ziņojumi un norādījumi, ka viņu guberņā uzturoties kāds viltotu asignaciju taisītājs, kas slēpjoties ar dažādiem vārdiem, un ka nekavējoties vajagot iesākt visstingrāko iz­meklēšanu. Otrs raksts bija no kaimiņu gubernatora, kas pazi­ņoja, ka viņa guberņā no likumīga soda izbēdzis kāds laupī­tājs un, ja varbūt viņu guberņā gadītos kāda šaubīga perso­na, kas neuzrāda nekādas apliecības un pases, tad lai to uz pēdām aizturot. Šie divi papīri visus gluži samulsināja. Līdz­šinējie spriedelējumi un minējumi bija galīgi satricināti. Protams, nekādi nevarēja iedomāties, ka te kaut kas zīmējas uz Čičikovu, tomēr kad katrs pie sevis padomāja, kad atce­rējās, ka viņi vēl nemaz nezinot, kas tad Čičikovs patiesībā ir, ka viņš pats Joti neskaidri stāstījis par savu personību, stāstījis, tiesa, ka dienestā cietis taisnības dēj, bet visu to kaut kā neskaidri, un kad pie tam vēl atcerējās, kā viņš pats izteicies, ka viņam bijuši daudz ienaidnieku, kas tīkojuši pēc viņa dzīvības, tad visi kļuva vēl domīgāki: tātad viņa dzīvība ir bijusi briesmās; tātad viņš ticis vajāts, tātad viņš arī kaut ko tādu nodarījis… jā, bet kas tad viņš patiesībā tāds ir? Protams, nevar domāt, ka viņš būtu viltotās naudas taisītājs, un jo vairāk ne, ka laupītājs, ārpuse ļoti godīga, bet pie visa tā, kas tad viņš īsti var būt? Un, lūk, ierēdņu kungi sev uz­deva jautājumu, kuru viņiem vajadzēja sev uzdot mūsu poē­mas pirmajā nodaļā. Tika nospriests iztaujāt tos, no kuriem pirktas dvēseles, lai, mazākais, uzzinātu, kas tā par pirkšanu un kas īpaši jāsaprot ar šīm mirušajām dvēselēm, un vai viņš varbūt nav kādam neviļus kaut garām ejot izstāstījis par saviem īstajiem nodomiem, un vai nav kādam teicis, kas viņš tāds ir. Vispirms griezās pie Korobočkas, bet te nekā daudz neieguva: viņš esot par piecpadsmit rubļiem nopircis dvēseles un pērkot arī putnu spalvas, un daudz vēl ko apso­lījies pirkt, uzpērkot arī kronim taukus un tāpēc droši vien esot blēdis, jo esot jau viens tāds bijis, kas pircis putnu spal­vas un kronim taukus, tas visus esot piekrāpis un protopopa sievu piekrāpis vairāk nekā par simt rubļiem. Visu, ko viņa vēl stāstīja, bija viena un tā paša atkārtojums, un ierēdņi sa­prata tikai to, ka Korobočka ir vienkārši muļķīga vecene. Maņilovs atbildēja, ka viņš par Pāvelu Ivanoviču vienmēr gatavs galvot kā par sevi pašu, ka viņš ziedotu visu savu muižu, lai iemantotu kaut simto daļu no Pāvela Ivanoviča īpašībām, un atsaucās par viņu visglaimojošākos teikumos un, jau ar piemiegtām acīm, piemetināja dažas domas par draudzību. Šīs domas, protams, pietiekoši izskaidroja viņa maigās sirds īpašības, bet neizskaidroja ierēdņiem lietas bū­tību. Sobakevičs pateica, ka, pēc viņa domām, Čičikovs esot labs cilvēks, ka esot pārdevis viņam vislabākos zemniekus un visādā ziņā dzīvus; bet ka viņš nevarot galvot, kas var notikt turpmāk, ja grūtās pārceļošanas dēļ viņi ceļā nomirst, tā nebūšot viņa vaina, bet dieva prāts, un ka drudžu un citu nāvi nesošu slimību pasaulē neesot mazums, un esot jau pie­mēri, ka izmirstot veselas sādžas. Ierēdņu kungi ķērās vēl pie viena līdzekļa, kas gan nebija visai glīts, bet ko tomēr dažureiz lieto, tas ir, aplinkus viņi lika saviem sulai­ņiem izprašņāt Cičikova ļaudis vai tie nezina kādus sīkumus par viņa kunga agrāko dzīvi un apstākļiem, bet dabūja zināt ļoti maz. Petruška iepazīstināja viņus tikai ar savu smaku, bet Selifans atbildēja, ka esot pildījis valsts dienestu un ag­rāk kalpojis muitā un vairāk nekā. Šai ļaužu šķirai ir ļoti dīvaina ieraža. Ja viņam jautā par kaut ko tieši, viņš nekā neatceras, nevar saprast, ko no viņa grib, un pat it vien­kārši atbildēs, ka nezina, bet, ja prasa par kaut ko citu, tad piepīs arī to klāt, kas vajadzīgs zināt un izstāstīs ar tā­diem sīkumiem, kurus nemaz negribi dzirdēt. Visas ierēdņu izmeklēšanas atklāja viņiem tikai to, ka viņi nekā nezina, kas Čičikovs tāds ir, un ka tomēr Cičikovam visādā ziņā kaut kam ir jābūt. Viņi beidzot apņēmās šo lietu galīgi pārrunāt un nospriest, mazākais, kas un kā viņiem jādara, pie kādiem līdzekļiem jāķeras un kas viņš īsti tāds ir: vai tāds cilvēks, kas kā šaubīga persona jāaiztur un jāarestē, vai arī tāds cil­vēks, kas pats var viņus kā šaubīgus saņemt un arestēt. Visa tā dēļ nolēma sapulcēties pie policijmeistara, lasītājam jau pazīstamā pilsētas labdara un tēva.