NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

«Bet sakiet, ko gribat, te nav mirušās dvēseles, te slēpjas kaut kas cits.»

«Es atzīstos arī,» ne bez izbrīna sacīja vienkārši patīkamā dāma un tūliņ sajuta stipru vēlēšanos dabūt zināt, kas gan tur vēl slēpjas. Viņa pat teica vilcinādamās: «Bet kā jūs domājat, kas tur vēl slēpjas?»

«Nu, kā jūs domājat?»

«Kā es domāju? … Es, man jāatzīstas, esmu gluži apju­kusi.»

«Tomēr, es labprāt vēlētos zināt: kādas ir jūsu domas par šo lietu?»

Bet patīkamā dāma nekā neatrada, ko atbildēt. Viņa prata tikai uztraukties, bet kaut ko asprātīgu iedomāties viņa ne­spēja, un tāpēc viņai, vairāk nekā dažai citai, bija vajadzīga sirdsdraudzība un padomi.

«Nu paklausieties, ko nozīmē tās mirušās dvēseles,» no visām pusēm patīkamā dāma sacīja, un viešņa pie šiem vār­diem visa pārvērtās dzirdē: viņas austiņas izstiepās pašas no sevis, viņa piecēlās pusstāvu, gandrīz nesēdēja un neturējās pie dīvana, un, nevērojot to, ka bija diezgan smaga, piepeši kļuva daudz tievāka, kļuva līdzīga vieglai pūkai, kas pie pirmā dvašas uzpūtiena tūliņ uzlidos gaisā.

Tā krievu kungs medībās, piejājis pie meža, no kura tūlīt tūlīt izlēks piķiera pieceltais zaķis, kopā ar savu zirgu un paceltu suņa pātagu pārvēršas sastingušā mirklī, biszālēs, kam tūlīt tūlīt pieliks uguni. Viņš acīm iezīdies miglainajā gaisā, tūlīt jau panāks zvēru, tūlīt trāpīs viņa skrotis, lai kā pretojas ņirbošais sniega klajums, kaisīdams sudrabotas zvaigznes viņam mutē, ūsās, acīs, uzacīs un uz bebrādas cepures.

«Mirušās dvēseles…» no visām pusēm patīkamā dāma iesāka.

«Ko, ko?» viešņa uzbudināta krita valodā.

«Mirušās dvēseles! …»

«Ak, sakiet dieva dēļ!»

«Tās tikai izdomātas uzmanības novēršanai, bet lieta, lūk, kāda: viņš grib aizvest gubernatora meitu.»

Sis spriedums bija tiešām negaidīts un visādā ziņā pār­steidzošs. To izdzirdējusi, patīkamā dāma uz vietas gluži pārakmeņojās, nobālēja, nobālēja kā nāve un, nudien, ne pa jokam izbijās. «Ak mans dievs!» viņa iekliedzās, rokas sasiz­dama: «tas gan man nebija ienācis prātā.»

«Bet es. taisnību sakot, tiklīdz jūs atplētāt muti, tūliņ no­pratu, kas par lietu,» atbildēja no visām pusēm patīkamā dāma.

«Bet, Anna Grigorjevna, kas gan pēc visa tā ir institūta audzināšana! palūk, kāda nevainība!»

«Kas par nevainību! Es dzirdēju, ka viņa runāja tādus vārdus, ka, jāatzīstas, man nav dūšas tos atkārtot.»

«Vai zināt, Anna Grigorjevna, tas, nudien, vienkārši plēš sirdi pušu, jā redzi, cik tālu tagad nonākusi netikumība.»

«Taču vīrieši pēc viņas kā bez prāta. Bet, ja man jāsaka, tad, atzīstos, es pie viņas nekā neatrodu …»

«Neciešami manierīga.»

«Ak mana dārgā Anna Grigorjevna, viņa jau ir izcirsts tēls, kaut jel kāda izteiksme būtu sejā.»

«Ak, cik manierīga! ak, cik manierīga' Mans dievs, cik manierīga! Es nezinu, kas viņu tā izmācījis, bet es vēl neesmu redzējusi sievieti, kas būtu tik klīrīga.»

«Mīļā! viņa ir tēls un bāla kā nāve.»

«Ak, to nesakiet, Sofija Ivanovna: krāsojas bezdievīgi.»

«Ak, ko jūs, Anna Grigorjevna, viņa ir krīts, krīts, kā tīrs krīts.»

«Mīļā, es sēdēju viņai blakus: krāsa bija pirksta biezumā un krita no vaigiem veseliem gabaliem kā apmetums. Māte izmācījusi, pati ir koķete, bet meita māmiņu pārspēs.»

«Bet atļaujiet, varat zvērēt, kā gribat, bet es esmu gatava tūliņ pazaudēt bērnus, vīru, visu muižu, ja viņai ir kaut tikai viena pilīte, kaut mazākā daļiņa, kaut ēna no kāda sārtuma!»

«Ak, ko jūs runājat, Sofija Ivanovna!» no visām pusēm patīkamā dāma sacīja, rokas sasizdama.

«Ak, kāda jūs esat, Anna Grigorjevna! Es par jums brīnos!» sacīja patīkamā dāma un arī sasita rokas.

Lai lasītājs nebrīnās, ka dāmas nebija vienis prātis par to, ko abas gandrīz reizē bija redzējušas. Patiesi, pasaulē ir daudz lietu, kam tāda īpašība: ja uz tām paskatās viena dāma, tās izliekas gluži baltas, bet, ja paskatās otra — tās iznāk sarkanas, sarkanas kā brūklenes.

«Nu, lūk, jums vēl viens pierādījums, ka viņa ir bāla.» turpināja patīkamā dāma: «es kā tagad atminas, ka sēdēju blakus Maņilovam un sacīju viņam: paskatieties, cik viņa bāla! Nudien, vajag būt tik neprātīgiem kā mūsu vīriešiem, lai jūsmotu par viņu. Bet mūsu skaistulis .. . Ak, cik riebīgs viņš man izlikās! Jūs nevarat iedomāties, Anna Grigorjevna, cik riebīgs viņš man izlikās.»

«Tomēr atradās dažas dāmas, kas nebija pret viņu vien­aldzīgas.»

«Es, Anna Grigorjevna? To jūs nekad nevarat teikt, nekad, nekad!»

«Es jau par jums nerunāju, it kā bez jums nevienas nebūtu.»

«Nekad, nekad, Anna Grigorjevna! Atļaujiet man jums pie­zīmēt, ka es sevi ļoti labi pazīstu; varbūt gan, ka kādas citas dāmas, kas izliekas ļoti nepieietamas.»

«Nu, atvainojiet, Sofija Ivanovna! Atļaujiet man teikt, ka ar mani tādi skandaljozi nekad nav notikuši. Varbūt ar kādu citu, bet ar mani ne, atļaujiet man to jums izskaidrot.»

«Kādēļ tad jūs apvainojāties? tur taču bija arī citas dāmas, bija pat tādas, kas pirmās sagrāba krēslu pie durvīm, lai no­sēstos viņa tuvumā.»

Nu, pēc tādiem patīkamās dāmas vārdiem gan neizbēgami vajadzēja sekot negaisam, bet, par lieliem brīnumiem, abas dāmas piepeši apklusa, un it nekas nesekoja. No visām pusēm patīkamā dāma atminējās, ka jaunās modes kleitas piegrieztne viņai vēl nav rokā, bet vienkārši patīkamā dāma noprata, ka viņa vēl nav spējusi izzināt nekādus sīkumus no sirds­draudzenes atklājuma, un tāpēc miers iestājās ļoti drīz. Tomēr nevar sacīt, ka abām dāmām būtu iekšēja dziņa darīt otrai nepatikšans, un, vispār, tām nemaz nebija ļauna daba, bet sarunā, gluži nemanot, radās maza vēlēšanās otrai drusku iedurt; vienkārši viena otrai izdevīgā brīdī pateiks kādu dzī­vāku vārdiņu: še tev! na, saņem, apēd! Visādas ir kā vīriešu, tā sieviešu dzimuma sirdsvēlēšanās.

«Es tikai to nevaru saprast,» sacīja vienkārši patīkamā dāma: «ka Čičikovs kā iebraucējs varēja iedrošināties spert tādu drošu soli. Nevar būt, ka tur nav līdzdalībnieku.»

«Un jūs domājat, ka nav?»

«Bet kā jūs domājat, kas viņam varēja palīdzēt?»

«Nu, kaut vai tas pats Nozdrevs.»

«Vai tiešām Nozdrevs?»

«Nu, kādēļ ne? viņš uz to arī būs gatavs. Jūs zināt: viņš savu miesīgo tēvu gribēja pārdot vai, labāk sakot, uz kārtīm nospēlēt.»

«Ak mans dievs, kādus interesantus jaunumus es uzzinu no jums! Man nenāca ne prātā, ka arī Nozdrevs iemaisīts šajā notikumā!»

«Bet es jau to vienmēr domāju'»

«Ja apdomā, nudien, kas gan nenotiek pasaulē: nu, vai tad varēja iedomāties, kad, atcerieties, Čičikovs bija tikko kā iebraucis mūsu pilsētā, ka viņš sabiedrībā izdarīs tādu dī­vainu maršu? Ak Anna Grigorjevna, kaut jūs zinātu, kā es izbijos! ja nebūtu jūsu labvēlības un draudzības… es pa­tiesi stāvētu nelaimes malā .. . kur vēl tālāk? Mana Maška redz, ka esmu bāla kā nāve: mīļā kundze, viņa man saka, jūs esat bāla kā nāve. Maška, atbildu: man par to nav vaļas tagad domāt. Tad, lūk, kāds notikums! Tad arī Nozdrevs tur ir klāt, kas to būtu domājis!»

Patīkamajai dāmai ļoti gribējās izzināt citus sīkumus par nolaupīšanu, tas ir, kurā stundā un citu, bet viņa gribēja par daudz. No visām pusēm patīkamā dāma tieši atbildēja, ka nezinot. Viņa nemācēja melot: kaut ko iedomāties, — tā cita lieta, bet arī tikai tanī gadījumā, kad iedomas dibinājās uz iekšēju pārliecību, ja tika izjusta iekšēja pārliecība, tad viņa prata sevi aizstāvēt, un lai tikai kāds blēdis advokats, ievē­rojams citu domu uzvarētājs, pamēģinātu te spēkoties, tas tūliņ redzētu, ko nozīmē iekšēja pārliecība.