NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

«A, Chersonas muižnieks, Chersonas muižnieks!» viņš kliedza, pienākdams un skaļi smiedamies, no kā drebēja viņa svaigie, kā pavasara roze sārtie vaigi: «ko, vai daudz sapirki mirušo? Jā, jūs taču nezināt, jūsu ekselence,» viņš bļaustījās turpat, pievērsdamies gubernatoram: «viņš tirgojas ar miru­šām dvēselēm! Dieva vārds. Paklau, Čičikov! tu taču, es tev saku pa draugam, lūk, mēs visi te esam tavi draugi, lūk, arī viņa ekselence šeit, es tevi pakārtu, nudien, pakārtu!»

Čičikovs vienkārši nezināja, kur atrodas.

«Ticiet vai ne, jūsu ekselence,» turpināja Nozdrevs: «kad viņš man teica: pārdod mirušās dvēseles, es tā ir pārplīsu no smiekliem. Atbraucu šurp, man stāsta, ka nopircis par trim miljoniem zemniekus ar pārvietošanu; kas par pārvietošanu! viņš taču nopirka no manis mirušus. Paklau, Čičikov, tu taču esi lops, nudien, lops, lūk. arī viua ekselence šeit, vai nav tiesa, prokuror?»

Bet prokurors un Čičikovs, un pats gubernators tā apjuka, ka galīgi neatrada, ko atbildēt, bet Nozdrevs. nemaz nepie­vērsdams uzmanības, tikai turpināja savu pussakarīgo runu: «Nu tu, brāl, tu, tu … es no tevis neatkāpšos, kamēr neuz­zināšu kādēļ tu pirki mirušās dvēseles. Paklau, Čičikov, tev taču patiesi jākaunas, tev. tu pats zini, nav labāka drauga kā es. Lūk, arī viņa ekselence šeit, vai nav tiesa, prokuror? Jūs neticēsiet, jūsu ekselence, kā mēs viens otram esam pie­ķērušies, tas ir, vienkārši ja jūs teiktu, lūk, es te stāvu, bet jūs teiktu: Nozdrev! saki pēc sirdsapziņas, kas tev dārgāks, paša tēvs vai Čičikovs? Teikšu Čičikovs, nudien… Atļauj, sirsniņ, es tev uzspiedīšu vienu bezē. Atļaujiet taču, jūsu ekselence, man viņu nobučot. Jā, Čičikov, tu nu nepretojies, vienu bezē atļauj uzspiest tavam sniegbaltajam vaigam!» Nozdrevs tika tā atgrūsts ar savu bezē, ka tikko nenolidoja uz grīdas: no viņa visi atkāpās un vairāk neklausījās: bet tomēr viņa vārdi par mirušo dvēseļu pirkšanu bija izteikti visā rīklē un pavadīti ar tik skaļiem smiekliem, ka pievērsa pat to uzmanību, kas atradās vistālākos istabas kaktos. Sis jaunums izlikās tik dīvains, ka visi apstājās ar kokainu, muļķīgi jautājošu izteiksmi. Čičikovs ievēroja, ka daudzas dāmas samirkšķinājās savā starpā ar kaut kādu ļaunu, kodīgu smīnu, un dažu personu izteiksmē parādījās kaut kas tik divdomīgs, kas vēl vairāk palielināja šo apjukumu. Ka Nozdrevs ir pēdējais melis, tas bija visiem zināms, un nemaz nebija nekas jauns dzirdēt no viņa pilnīgas aplamības; bet mirstīgai^, patiesi, grūti pat saprast, kā ierīkots šis mirstī­gais: lai cik triviāls būtu jaunums, bet lai tik tas būtu jau­nums, viņš katrā ziņā to paziņos otram mirstīgajam, kaut vai tikai tādēļ, lai pateiktu: «paraugieties, kādus melus palaidis!», bet otrs mirstīgais ar patiku pastieps ausi, kaut gan vēlāk pats teiks: «jā, tie ir pilnīgi triviāli meli, kas nav uzmanības vērti!» un tūliņ pēc tam dosies meklēt trešo mirstīgo, lai, izstāstījis viņam, pēc tam kopā ar viņu izsauk­tos cēlā sašutumā: «kādi triviāli meli!» Un tas katrā ziņā apies visu pilsētu, un visi mirstīgie, lai cik viņu būtu, izru­nāsies pēc sirds patikšanas un pēc tam atzīs, ka tam nav vērts pievērst uzmanības un ir necienīgi par to runāt.

Sis niecīgais notikums acīm redzami nospieda mūsu varoni. Lai cik aplami muļķa vārdi, bet dažreiz to pietiek, lai samulsinātu gudru cilvēku. Viņš sāks justies neērti, ne­labi: gluži tā, kā kad ar skaisti nospodrinātu zābaku piepeži būtu iekāpis netīrā, smirdošā peļķē, ar vārdu, nelabi, pavi­sam nelabi! Viņš mēģināja par to nedomāt, centās izklaidē­ties, uzjautrināties, piesēdās pie vista, bet viss gāja kā grei­zais ritenis: divas reizes viņš izspēlēja cita krāsu un, aizmir­sis, ka trešo nekauj, atvēzējās ar visu roku un aiz muļķības nokāva pats savu. Priekšsēdētājs nekādi nevarēja saprast, kā Pāvels Ivanovičs, kurš tik labi un, var teikt, smalki iz­prata spēli, varēja pielaist tamlīdzīgas kļūdas un nokaut viņa pīķa karali, uz kuru, pēc paša izteicieniem, paļāvies kā uz dievu. Protams, pastmeistars un priekšsēdētājs un pat pats policijmeistars, kā nākas, jokojās par mūsu varoni, vai tik viņš neesot iemīlējies, un ka mēs jau gan zinām, ka Pāvelam Ivanovičam sirsniņa klibo, zinām, kas to ievainoj's: bet viss tas viņu nekādi neiepriecināja, lai kā viņš mēģināja smieties un atjokoties. Pie vakariņām arī viņš nekādi nespēja uzplaukt, nevērojot, ka sabiedrība pie galda bija patīkama un ka Nozdrevs jau sen bija izsviests; jo pašas dāmas bei­dzot bija ievērojušas, ka viņa uzvešanās kļūst pārlieku skan­daloza. Katiljona vidū viņš bija nosēdies uz grīdas un sācis tvarstīt dejotājus pie stērbelēm, kas jau ne pēc kā neizska­tījās, pēc dāmu izteicieniem. Vakariņas bija ļoti jautras, visas sejas, kas ņirbēja trejžuburu lukturu, puķu, konfekšu un pudeļu priekšā, bija apspīdētas ar visnepiespiestāko ap­mierinātību. Oficieri, dāmas, frakas, viss dvesa laipnību, pat līdz sājumam. Vīrieši lēca augšā no krēsliem un skrēja atņemt sulaiņiem bļodas, lai ar neparastu veiklību tās piedā­vātu dāmām. Kāds pulkvedis pasniedza dāmai šķīvi ar mērci kaila zobena galā. Gados cienījami vīrieši, kuru vidū sēdēja arī Čičikovs, skaļi strīdējās, prātīgam vārdam uzkoz- dami zivi vai gaļu, nežēlīgā veidā samērcētu sinepēs, un strīdējās par tiem priekšmetiem, kuros viņš vienmēr bija piedalījies; bet viņš bija līdzīgs nogurušam, tālā ceļā samo­cītam cilvēkam, kuram nekas nenāk prātā un kuram nav spēka ne iekš kā iedziļināties. Viņš pat nesagaidīja vakariņu beigas un aizbrauca mājās nesalīdzināmi agrāk, nekā bija paradis aizbraukt.

Tur, lasītājam tik pazīstamajā istabiņā, ar kumodi durvju priekšā un tarakaniem, kas dažbrīd raudzījās no kaktiem, viņa domas un gars bija tikpat nemierīgā stāvoklī, cik nemie­rīgs bija tas atzveltnes krēsls, kurā viņš sēdēja. Nepatīkami, nemierīgi viņam bija ap sirdi, tur palika kaut kāds mokošs tukšums. «Kaut jūs visus, kas izdomāja tās balles, būtu velns parāvis!» teica viņš dusmās. «Nu, par ko aiz muļķības priecājas? Guberņā neraža, dārdzība, bet viņiem tik balles! Ek, gudrība: izgreznojušās bābu lupatām! It kā nebūtu redzēts, ko daža sev uzkrāvusi mugurā par tūkstoš rubļiem! Jeb ņemsim par piemēru zemnieku obroku vai, kas vēl ļau­nāk, mūsu pašu sirdsapziņu. Taču ir zināms, kādēļ tu ņem kukuli un blēžojies: tādēļ, lai sievai iegādātu šalli vai arī dažādus robronus, kaut tos jupis parāvis, kā visus sauc. Un kāpēc? tāpēc ka lai kaut kāda pļāpa Sidorovna neteiktu, ka pastmeistarienei labāks tērps nekā viņai, un tāpēc izgrūž viņai tūkstoš rubļu. Kliedz: «balle, balle, uzjautrināšanās!» Vienkārši draņķīga balle, nepavisam ne krievu garā, ne krievu raksturā, velns zina kas: pieaudzis, pilngadīgs cilvēks piepeši izlec visgarām melnā, applucināts, apstiepts kā vel­nēns un nu tik mētāties ar kājām. Dažs pat pārā stāvēdams sarunājas ar otru par svarīgu darīšanu, bet tanī pašā laikā kā kazlēns taisa pa labi un pa kreisi venzeļus .. . Viss tas no mērkaķības, viss tas no mērkaķības! Ja francūzis četrdesmit gados ir tāds pats bērns, kā bijis piecpadsmit, tad, lūk, mums tāpat vajag! Nē, patiesi. .. pēc katras balles taisni kā kad būtu izdarījis kādu grēku; pat atcerēties par to negribas. Galva pilnīgi tukša; tāpat kā pēc sarunas ar kādu augstākās sabiedrības cilvēku: par visu viņš izrunāsies, pie visa maz­liet pieskarsies, visu pateiks, ko izrāvis no grāmatām, raibi, skaisti, bet galvā kad jel kas no tā būtu palicis, un redzi pēc tam, ka pat saruna ar vienkāršu tirgotāju, kas zina tikai vienīgi savu lietu, bet zina to stingri pēc pieredzes, labāka par visiem tiem zvārguļiem. Nu, ko no viņas, no tās balles, izspiedīsi? Nu, ja, teiksim, kāds rakstnieks būtu iedomājies visu to skatu aprakstīt, tāds kā tas ir? Nu, arī grāmatā, arī tur tā būtu tikpat aplama kā dzīvē. Kas tur īsti ir: vai tiku­mība vai netikumība? vienkārši, velns viņu zina, kas! Nospļaudīsies un aizvērsi pēc tam grāmatu.» Tā Čičikovs nelabvēlīgi atsaucās par ballēm vispārīgi, bet, liekas, še bija piejaucies cits dusmu iemesls. Galvenais īgnums bija nevis par balli, bet par to, kā tai gadījās izbeigties, ka pēkšņi viņš visu priekšā parādījās dievs zina kādā gaismā, ka nospēlēja kaut kādu divdomīgu lomu. Protams, paraudzījies uz to saprātīga cilvēka acīm, viņš redzēja, ka viss tas muļķība, ka aplamais vārds nekā nenozīmē, sevišķi tagad, kad galvenā lieta jau nodarīta, kā pienākas. Bet cilvēks ir dīvains: viņu stipri apbēdināja to nelabvēlība, kurus viņš necienīja un par kuriem atsaucās asi, nosodīdadms viņu zūdīšanos un greznību. Viņu jo vairāk kaitināja tas, ka, lietu skaidri apska­tījis, viņš redzēja, ka pa daļai tam par iemeslu bija pats. Tomēr uz sevi viņš nesaskaitās, un te, protams, viņam bija taisnība. Visiem mums ir maza vājība mazliet sevi pažēlot, bet cenšamies labāk pameklēt kādu savu tuvāko, uz ko izgāzt savas dusmas, piemēram, uz kalpu, uz mums pakļauto ierēdni, kas tajā brīdī pagadījies, uz sievu vai, beidzot, uz krēslu, kuru aizmet velns zina kur, pie pašām durvīm, tā ka tam nolūst roku balsti un atzveltne, lai, sak, tas saprot, kas ir dusmas. Tāpat arī Čičikovs drīz vien atrada tuvāko, uz kura pleciem uzkrāva visu, ko tik vien dusmas var iedvest. Sis tuvākais bija Nozdrevs, un, nekā neteiksi, viņš tika tā apstrādāts no visiem sāniem un pusēm, kā varbūt gadās būt apstrādātam kaut kādam blēdim stārastam vai arī tā, kā kučieri apstrādā kāds braucējs, pieredzes bagāts kap­teinis, bet dažreiz arī ģenerālis, kurš virs visiem jau klasis­kiem kļuvušajiem izteicieniem pieliek vēl daudz nezināmu, kurus viņš pats personīgi ir izgudrojis. Visi Nozdreva radu­raksti tika apskatīti, un daudzi no viņa ģimenes locekļiem dabūja uz bērnu bērniem.