NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Bet viss tas neatstāja uz Čičikovu cerēto iespaidu. Viņš pat neskatījās uz apļiem, ko taisīja dāmas, bet nemitīgi slējās pirkstgalos, lai redzētu pāri galvām, kur varēja būt noslēpu­si es intriģējošā gaišmate; pietupās arī, raudzīdamies starp pleciem un mugurām, beidzot atrada un ieraudzīja viņu sēdot kopā ar māti, pār kuru cēli šūpojās kāda austrumnieciska čalma ar spalvu. Likās, it kā viņš gribētu viņas izņemt triecienā; vai nu tā bija pavasara jūsma, kas uz viņu iedar­bojās, vai arī kāds viņu stūma no muguras, tikai viņš apņē­mīgi spiedās uz priekšu, nekā nevērojot; akciznieks no Viņa saņēma tādu grūdienu, ka sagrīļojās un tikko tikko noturējās uz vienas kājas, citādi, protams, būtu līdz ar sevi nogāzis veselu virkni; pastmeistars arī atkāpās un paskatījās viņā ar izbrīnu, jauktu ar diezgan smalku ironiju, bet viņš neska­tījās uz viņiem; viņš tālumā redzēja tikai gaišmati, kura apģērba garu cimdu un, bez šaubām, dega tieksmē lidot pa parketu. Bet tur nomalē jau četri pāri spēra vaļā mazurku; papēži lauza grīdu, un armijas štabskapteinis strādāja ar miesu un dvēseli, ar kājām un rokām griežot tādus pas, kādus ir sapnī nevienam nebija gadījies izgriezt. Čičikovs aizlavījās garām mazurkai gandrīz pa pašiem papēžiem un tieši uz to vietu, kur sēdēja gubernatoriene ar meitu. Taču viņš piegāja pie viņām ļoti nedroši, netipināja tik veikli un izmeklēti ar kājām, p&t mazliet apjuka, un visās kustībās bija redzama kaut kāda neveiklība.

Nevar droši pateikt, vai patiesi mūsu varonī bija atmo­dušās mīlestības jūtas, pat apšaubāmi, ka tāda veida kungi, tas ir, ne īsti resni, tomēr arī ne īsti tievi, būtu spējīgi uz mīlestību, bet pie visa tā te bija kaut kas tik dīvains, kaut kas tāda veida, ko viņš pats sev nevarēja izskaidrot! viņam likās, kā viņš pats vēlāk atzinās, ka visa balle, ar visu savu čalu un troksni, uz kādu brīdi it kā attālinājās; vijoles un ragi plēsa kaut kur aiz kalniem, un viss ietinās miglā, līdzīgi tai, kāda ir nevērīgi uzzīmētam laukam gleznā. Un no šī mig­lainā, kaut kā uztrieptā iauka skaidri un pabeigti raudzījās tikai aizrautīgās gaišmates smalkie vaibsti: viņas ovāli apa­ļīgā sejiņa, viņas slaidais stāvs, kāds mēdz būt insti­tūta audzēknēm pirmajos mēnešos pēc beigšanas, viņas bal­tais, gandrīz vienkāršais tērps, kas viegli un veikli visur aptvēra jaunos un vingros locekļus', kuri veidojās kaut kādās skaidrās līnijās. Šķita, ka viņa visa līdzīga kādai paijai, kas precizi izgrebta ziloņkaulā; tikai viņa vienīgā baltoja un caurspīdīga un gaiša raudzījās no duļķainā necaurredzamā pūla.

Redzams, tas tā mēdz būt pasaulē, redzams, arī Čičikovi uz dažiem mirkļiem dzīvē pārvēršas par dzejniekiem., bet dzejnieka vārds būs pārmērīgs. Vismaz viņš pats sevi sajuta par kaut ko līdzīgu jaunam cilvēkam, gandrīz gandrīz vai par huzaru. Ieraudzījis viņām līdzās tukšu krēslu, viņš tūliņ to aizņēma. Sarunas no sākuma nevedās, bet vēlāk lieta gāja, un viņš pat atguva drosmi, bet… te, par lielu nožēlošanu, vajag atzīmēt, ka cienījami ļaudis, kas ieņem svarīgus amatus, sarunās kaut kā mazliet smagnēji, uz tām ir meistari poručiku kungi un nekādi ne augstāk par kapteiņa činām. Kā viņi to dara, dievs viņus zina: liekas, runā ne visai gudras lietas, bet meiča vienā laidā šūpojas krēslā aiz smiekliem; bet valsts padomnieks dievs zina ko sāks stāstīt: vai nu runās par to, ka Krievija ļoti plaša valsts, vai nu pateiks komplimentu, kurš, kaut gan izdomāts ne bez asprātības, bet no kura briesmīgi ož pēc grāmatas: un, ja arī pateiks kaut ko smieklīgu, tad pats smejas nesalīdzināmi vairāk nekā tā, kas viņā klausās. Te tas tiek piezīmēts tādēļ, lai lasītāji saprastu, kāpēc gaišmate sāka žāvāties mūsu varoņa stāstu laikā. Taču varonis to visu nemaz neredzēja, stāstīdams par daudzām patīkamām lietām, par kurām viņam jau bija nā­cies stāstīt līdzīgos gadījumos dažādās vietās: proti, Simbirskas guberņā pie Sofrona Ivanoviča Bezrūpīgā, kur toreiz bija viņa meita Adelaide Sofronovna ar trim svainēm: Mariju Gavrilovnu, Aleksandru Gavrilovnu un Adelheidi Gavrilovnu; pie Fjodora Fjodoroviča Perekrojeva Rjazaņas guberņā; pie Flora Vasiljeviča Uzvarētāja Penzas guberņā un pie viņa brāļa Pētera Vasiljeviča, kur bija viņa sievas māsa Katrīna Michailovna un viņas mazmeitas Roze Fjcdorovna un Emilija Fjodorovna; Vjatkas guberņā pie Pētera Varsonofjeviča, kur bija viņa vedeklas māsa Pelageja Jegorovna ar radinieci Sofiju Rostislavnu un divām pusmā­sām Sofiju Aleksandrovnu un Maklaturu Aleksandrovnu.

Visām dāmām ļoti nepatika tāda Cičikova izturēšanās. Viena no viņām tīšām pagāja viņam garām, lai liktu to viņam manīt, un pat diezgan nevērīgi aizskāra gaišmati ar savas kleitas rulo, bet ar šalli, kas lidinājās ap viņas pleciem, izrīkojās tā, ka tās gals trāpīja viņu tieši sejā, tajā pašā laikā viņam aiz muguras kopā ar vijolīšu smaržu izlidoja diezgan asa un indīga piezīme. Bet vai nu viņš patiesi nedzirdēja, vai arī izlikās, ka nedzird, tikai tas bija slikti; jo dāmu spriedu­mus mums būs cienīt: to viņš arī nožēloja, bet tikai pēc tam, tātad par vēlu.

Sašutums, no visiem viedokļiem taisnīgs, izpaudās daudzās sejās. Lai cik liels svars Cičikovam bija sabiedrībā, kaut arī viņš bija miljonārs un viņa sejā viedās varenums, un pat kaut kas līdzīgs Marsam, un militārs, bet ir lietas, kuras dāmas nepiedos nevienam, lai viņš būtu kas būdams, un tad ir beigas! Ir gadījumi, kur sieviete, lai cik tā, salīdzinot ar vīrieti, būtu vāja un nevarīga rakstura, bet pēkšņi kļūst cietāka ne tikai kā vīrietis, bet par visu, kas vien ir pasaulē. Nevērība, gandrīz netīša, ko Čičikovs bija izrādījis, pat atjaunoja dāmu vidū vienprātību, kas jau taisījās izirt sakarā ar krēsla iegūšanu. Kaut kādos sausos un parastos vārdos, kurus nejauši bija izteicis, saskatīja kodīgus mājienus. Visu postu vainoja satīrisks dzejolis, ko bija sacerējis kāds no jaunajiem cilvēkiem, bez kā, kā zināms, gandrīz nekad neiztiek guberņas ballēs. So dzejoli tūliņ pierakstīja Cičikovam. Sašutums auga, un dāmas pa dažādiem kaktiem sāka par viņu runāt ļoti nelabvēlīgā kārtā; bet nabaga insti­tūta audzēkne bija galīgi iznīcināta, un spriedums par viņu bija jau parakstīts.

Pa to laiku mūsu varonim gatavojās ārkārtīgi nepatīkama nejaušība: tajā brīdī, kad gaišmate garlaikojās, bet viņš stāstīja viņai šādus tādus notiķumus, kas bija gadījušies dažādos laikos un pat skāra grieķu filozofu Diogenu, no dibensistabas parādījās Nozdrevs. Vai nu viņš bija izrāvies no bufetes, vai arī no nelielās zaļās viesistabas, kur risinā­jās spēcīgāka spēle nekā parastais vists, vai nu ar paša gribu, vai arī viņu izgrūda, tikai parādījās viņš, jautrs, priecīgs, satvēris pie rokas prokuroru, kuru, liekas, jau vazāja labu laiku, tāpēc ka nabaga prokurors grozīja uz visām pusēm savas biezās uzacis, it kā meklēdams līdzekli atbrīvoties no šī draudzīgā ceļojuma roku rokā. Patiesi, tas bija neciešami. Nozdrevs, dūšu. uztaisījis ar pāris tējas tasēm, protams, ne bez ruma, nu melsa bez žēlastības. Čičikovs, viņu jau no tālienes ieraudzījis, izšķīrās pat par upuri, tas ir, atstāt savu apskaužamo vietu un cik iespējams steidzīgi aiz­iet; nekā laba viņam nevēstīja šī satikšanās. Bet kā par postu šai brīdī iznira gubernators un izteica ārkārtīgu prieku, ka atradis Pāvelu Ivanoviču, un apstādināja viņu ar lūgumu būt par tiesnesi strīdā ar divām dāmām par to, vai sievietes mīlestība ir ilgstoša vai nav; bet pa to laiku Nozdrevs jau viņu bija ieraudzījis un gāja tieši pretim.