NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

«Paraug! kā griežas guberņa!» CiČikovs sacīja, atpakaļ atkāpdamies, un, tiklīdz dāmas apsēdās savās vietās, viņš no jauna sāka lūkoties, vai no sejas izteiksmes vai no acīm nevarēs uzzināt, kura ir rakstītāja; bet ne no sejas izteik­smes, ne no acīm nekādi nevarēja uzzināt, kura bija rakstī­tāja. Visur bija vērojams kas tāds tikko tikko manāms, tik nenotverami smalks, uch, cik smalks! … «Nē,» pie sevis no­domāja Čičikovs, «sievietes, tas ir tāds priekšmets …» Te viņš atmeta ar roku, vienkārši, nav vērts ne runāt! Pamē­ģini tikai izstāstīt vai aprakstīt visu to, kas ņirb viņu sejās, visus tos izlocījumus un mājienus, redzēsi, ka nekā ir nepa­teiksi. Viņu acis vien ir bezgalīga valstība, kurā, ja iemaldī- sies cilvēks — tad ne gailis vairs pakaļ nedziedās! No turie­nes viņu ne ar āķi, ne ar ko vairs neizvilksi. Nu, pamēģini, piemēram, aprakstīt tikai to mirdzumu: miklu, samtainu, cukurainu. Un dievs zina, kādu vēl! ir ass, ir maigs, ir gluži tvīkstošs vai, kā daži saka, glāstošs, vai arī bez glāstiem, bet vēl ļaunāk kā glāstā — ja skars sirdi, tad vilks pār to kā ar vijoles lociņu. Nē, nudien, trūkst vārdu: cilvēces galante- riskā puse, nekas vairāk!

Lūdzu piedošanu! kā liekas, pār mūsu varoņa lūpām pār­skrēja kāds uz ielas noklausīts vārds. Bet ko lai dara? tāds Krievijā rakstnieka liktenis! Bet, taisnību sakot, ja kāds no ielas iekļuvis grāmatā, tad nav rakstnieks vainīgs, bet vai­nīgi lasītāji un vispirms augstāko aprindu lasītāji: no viņiem pirmiem nedzirdēsi neviena kārtīga krievu vārda, bet ar franču, ar vācu, ar angļu apveltīs tādā daudzumā, ka ir negribēsi, un apveltīs, pat saglabājot visas izrunas, franciski caur degunu un šļupstot, angliski izrunās kā jau putni, sa­viebdami seju līdzīgi putna knābim, un, kas nepratīs saviebt putna seju, to pat izsmies; bet. lūk, ar kaut ko krievisku neapveltīs, izņemot varbūt gadījumu, kad pie vasarnīcas aiz patriotisma uzcels krievu gaumē istabu. Lūk, kādi ir augstā­kās kārtas lasītāji, un pēc viņiem visi tie, kas pieskaita sevi pie augstākas kārtas! Un pie tam, cik viņi ir prasīgi! Katrā ziņā vēlas, lai visu rakstītu visstingrākā, vistīrākā un viscēlākā valodā, vārdu sakot, grib, lai krievu valoda, jau pienācīgi izkopta, piepeši pati no sevis nolaistos no mākoņiem un uzsēstos viņiem taisni uz mēles, tā ka viņiem vairāk nekā, kā tikai atvērt muti un to izbāzt. Protams, cilvēka dzimuma sieviešu dala ir neizprotama; bet, cienījamie lasī­tāji, jāatzīstas, ka mēdz būt vēl neizprotamākas lietas.

Bet Čičikovs pa to laiku bija nokļuvis pilnīgā neizpratnē, lai izšķirtu, kura no dāmām bija vēstules sacerētāja. Pamē­ģinājis raidīt uzmanīgus skatienus, viņš redzēja, ka no dāmu puses arī izpaudās kaut kas tāds, kas nabaga mirstīgā sirdī viesa reizē ir cerības, ir saldas mokas, ka viņš beidzot teica: nē, nekādi nevar uzminēt! Tas tomēr nekādi nemazināja jautro garastāvokli, kādā viņš atradās. Viņš nepiespiesti un veikli ar dažām dāmām apmainījās ar patīkamiem vārdiem, pie vienas vai otras piegāja maziem sīkiem solīšiem vai, kā mēdz teikt, tipināja kājām, kā parasti dara mazi, švīti vecīši, iesaukti par peļu kumeliņiem, kuri zābakos uz augstiem papēžiem visai veikli grozās ap dāmām. Patipinājis ar diezgan veikliem pagriezieniem pa kreisi un pa labi, viņš turpat pataisīja ar kāju kaut ko līdzīgu īsai astītei vai komatam. Dāmas bija ļoti apmierinātas un ne tikvien kā atklāja viņā daudz patīkamu un mīļu īpašību, bet pat sāka vērot sejā majestātisku izteiksmi, pat kaut ko Marsam līdzīgu, militāru, kas, kā zināms, ļoti patīk sievietēm. Viņa dēļ jau sāka maz­liet ķildoties: ievērojušas, ka viņš parasti nostājas pie durvīm, dažas aizgūtnēm steidzās ieņemt vietu tuvāk pie durvīm, un, kad vienai palaimējās to izdarīt ātrāk, tad gan­drīz izcēlās nepatīkams gadījums, un daudzām, kas bija vēlē­jušās darīt to pašu, tāda nekaunība izlikās par daudz riebīga.

Čičikovs tā bija aizņemts no sarunām ar dāmām vai, pareizāk, dāmas viņu ar savām runām tā aizrāva un saval­dzināja, izbārstot kaudzi visvalšķīgākās un smalkākās alego­rijas, kuras visas vajadzēja uzminēt, no kā viņam uz pieres pat izspiedās sviedri, — ka viņš aizmirsa izpildīt pieklājības pienākumu un vispirms pieiet pie mājasmātes. Par to viņš atcerējās tikai tad, kad izdzirda pašas gubernatorienes balsi, kura jau vairāk minušu bija stāvējusi viņa priekšā. Guber- natoriene, jauki galvu kratīdama, drusku laipnā un viltīgā balsī teica: «A Pāvel Ivanovič, tad, lūk, kā jūs!…» precizi nespēju atkārtot gubernatori enes vārdus, bet viņa teica kaut ko lielas laipnības caurstrāvotu tanī garā, kādā saru­nājas dāmas un kavalieri mūsu aristokrātisko rakstnieku stāstos, kuri ir lieli meistari aprakstīt viesistabas un palie­līties ar aristokrātiskā toņa prašanu, tanī garā, ka vai pa- tieši jūsu sirds jau tā aizņemta, ka tanī vairs nav vietas pat ne tai vismazākajā stūrītī nežēlīgi no jums aizmirstajiem. Tajā pašā brīdī mūsu varonis pievērsās gubernatorienei un jau bija gatavs viņai atbildēt nebūt ne sliktāk, kā modes romānos atbild Zvonski, Linski, L'dini, Gremini un visādi veikli militāri cilvēki, kad. nejauši pacēlis acis, pēkšņi apstā­jās, it kā no trieciena apdullināts.

Viņa priekšā stāvēja ne tikai gubernatoriene, viņa turēja pie rokas jaunu sešpadsmit gadu vecu meiteni, svaigu gaiš­mati ar smalkiem un glezniem sejas pantiem, ar smailu zodu, burvīgi apaļīgu sejas ovālu, kādu mākslinieks ņemtu par paraugu Madonnai un kādu tikai reti gadās redzēt Krievijā, kur viss mīl būt plašu apmēru, viss, kas vien ir: ir kalni, ir meži, ir stepes, ir sejas, ir lūpas, ir kājas; to pašu gaišmati, kuru viņš bija saticis ceļā, kad atgriezās no Nozdreva, kad aiz kučieru vai zirgu muļķības viņu ekipāžās bija tik dīvaini sadūrušās, iejūgi tā samudžinājušies un tēvocis Mitjajs ar tēvoci Miņaju bija ņēmušies lietu atmudžināt. Čičikovs tā apjuka, ka nevarēja pateikt neviena sakarīga vārda, un nomurmināja velns zina ko, ko nekādā ziņā neteiktu ne Gremins, ne Zvonskis, ne Lidins.

«Jūs vēl neesat pazīstami ar manu meitu?» teica guberna­toriene: «institūta audzēkne, tikko kā beigusi.»

Viņš atbildēja, ka viņam jau bijusi laime nejaušā kārtā iepazīties; pamēģināja vēl kaut ko piemetināt, bet kaut kas pavisam neizdevās. Gubernatoriene, divus trīs vārdus patei­kusi, beidzot ar meitu aizgāja uz zāles otru galu pie citiem viesiem, bet Čičikovs vēl arvien nekustīgi stāvēja vienā un tajā pašā vietā, kā cilvēks, kurš jautri izgājis uz ielas pastai­gāties, kura acis gatavas raudzīties uz visu, un pēkšņi nekus­tīgi apstājies, atceroties, ka viņš ir kaut ko aizmirsis, un tad nekā muļķīgāka nav par tādu cilvēku: acumirklī bezrūpīgā izteiksme no vioa sejas nozūd; viņš pūlas atcerēties, ko ir aizmirsis, vai tas būtu lakats, bet lakats ir kabatā, vai tā būtu nauda, bet nauda arī ir kabatā, viss, liekas, ir klāt, bet tomēr kāds nezināms gars viņam čukst ausī, ka viņš ir kaut ko aizmirsis. Un tagad jau viņš apjucis un nemierīgs raugās uz pūli, kas kustas viņa priekšā, uz joņojošajām ekipāžām, uz garāmejošā pulka ķiverēm un šautenēm, uz izkārtni, un nekā lāgā neredz. Tāpat arī Čičikovs pēkšņi kļuva svešs visam, kas ap viņu norisinājās. Tajā brīdī no dāmu smaržīgajām lūpām uz viņu plūda daudz smalku un mīļu aicinā­jumu un jautājumu … «Vai atļauts mums, nabagām zemes iemītniecēm, būt tik drošām, lai jums jautātu, par ko iūs sapņojat?» «Kur atrodas tās laimīgās vietas, kurās lidinās jūsu domas?» «Vai drīkst zināt tās vārdu, kura jūs iegrem­dējusi šajā saldā sapņu ielejā?» Bet viņš uz visu atbildēja ar kategorisku nevērību, un patīkamās frāzes pazuda kā ūdenī. Viņš pat bija tik nepieklājīgs, ka no viņām drīz vien aizgāja uz otru pusi, vēlēdamies palūkoties, kurp aizgājusi gubernatoriene ar savu meitu. Bet šķita, ka dāmas nevēlas viņu tik ātri atstāt, ikviena pati sevī bija nolēmusi lietot vis­dažādākos ieročus, tik bīstamus mūsu sirdīm, un laist darbā visu, kas vien tas labākais. Jāpiezīmē, ka dažām dāmām, es saku, ka dažām dāmām, tas nebūt nenozīmē, ka visām, piemīt maza vājība, ja viņas pie sevis ievēro kaut ko sevišķi jauku, vai nu pieri, vai muti, vai rokas, tad jau domā, ka viņu jaukākā sejas daļa tā tūliņ pirmā visiem duras acīs un ka visi pēkšņi sāks vienā balsī runāt: «palūkojieties, palū­kojieties, kāds viņai skaists grieķu deguns vai arī kāda pareiza, burvīga piere!» Ja kādai ir skaisti pleci, tad viņa jau iepriekš pārliecināta, ka visi jaunie cilvēki būs pilnīgā sajūsmā un tajā laikā, kad viņa ies garām, aizgūtnēm atkār­tos: «ak, kādi viņai brīnišķīgi pleci,» bet uz seju, matiem, degunu, pieri pat nepaskatīsies, un, ja arī paskatīsies, tad tā kā uz kaut kādu blakus lietu. Tā domā dažas dāmas. Ikviena dāma pie sevis nozvērējās dejās būt pēc iespējas burvīgāka un visā pārākuma spožumā parādīt to, kas viņai bija vis­pārākais. Pastmeistariene valsējot tik tīksminoši nolieca uz sāniem galvu, ka varēja just patiešām kaut ko ne no šīs pasaules. Kāda ļoti mīļa dāma, kura bija atbraukusi pavisam ne tādēļ, lai dejotu, sakarā ar atgadījušos, kā pati izteicās, nelielo incommodite augonīša veidā uz labās kājas, aiz kāda iemesla bija spiesta pat uzvilkt plīša zābakus, — tomēr neno­cietās un aplaida dažus apļus plīša zābakos taisni tādēļ, lai pastmeistariene patiesi pārāk daudz neieņemtu savā galvā.