NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

«Apprecināsim, apprecināsim!» priekšsēdētājs attrauca. «Variet spārdīties, kā gribat, ar rokām un kājām, mēs jūs apsievosim! Nē, mīļais, iekļuvāt pie mums, tad nežēlojieties. Mēs nemīlam jokot.»

«Nu, ko tad? kādēļ tad ar rokām un kājām spārdīties,» Čičikovs nosmīnēdams atbildēja: «precēšanās jau nav tāda lieta, lai spārdītos, būtu tikai līgava.»

«Arī līgava būs, kā tad nebūs, viss būs, viss, ko vien vēlaties!…»

«Nu, ja būs …»

«Bravo, paliks!» visi iekliedzās: «vivat, urrā, Pāvel Ivanovič! urrā!» Un visi gāja pie viņa ar pokāliem rokā saskandināt. Čičikovs saskandināja ar visiem. «Nē ; nē, vēl­reiz!» sauca tie, kuri bija draiskulīgāki, un no jauna pie­skandināja; pēc tam gāja trešo reizi skandināt, saskandināja arī trešo reizi. īsā laikā visiem kļuva neizsakāmi jautri. Priekšsēdētājs, kas tādos jautros brīžos bija ļoti mīļš, vairāk reizes apkampa Čičikovu un, sirsnīgu jūtu pārņemts, teica: «Sirsniņ, manu! māmulīt manu!» un, pat knipus sizdams, sāka ap viņu diet un dziedāt pazīstamo dziesmu: «Ak tu šāds un tāds, Komarinas zemnieciņ.» Pēc šampanieša dzēra Ungarijas vīnu, kas deva vēl vairāk spara un uzjautrināja sabiedrību. Par vistu galīgi aizmirsa; strīdējās, kliedza, sprieda par visu, par politiku, par karu un izsacīja brīvdo­mības, par kādām citā reizē paši būtu izkūluši savus bērnus. Turpat izsprieda daudz visvisādu sarežģītu jautājumu.

Čičikovs nekad nebija juties tik jautrs un, jau Iedomājies sevi par īstu Chersonas muižnieku, runāja par visādiem uzlabojumiem: par trīslauku saimniecību, par divu dvēseļu laimi un debešķīgo dzīvi, un sāka Sobakevičam dzejā skaitīt priekšā Vertera vēstuli Šarlotei, uz ko šis, atlaidies krēslā, tikai mirkšķināja acis, jo pēc stores sajuta lielu tieksmi uz miegu. Čičikovs arī pats nomanīja, ka kļuvis par daudz vaļīgs, palūdza ekipāžu un aizbrauca prokurora droškā. Prokurora kučieris, kā uz ceļa izrādījās, bija piedzīvojis puisis, tāpēc ka grožus turēja tikai vienā rokā, bet ar otru, atstiepis atpakaļ, pieturēja kungu. Tā Čičikovs prokurora droškā sasniedza viesnīcu, kur vēl ilgi viņš muldēja visādas blēņas: par gaišmatainu līgavu ar sarkaniem vaigiem un mazu bedrīti labā vaigā, par Chersonas muižu, kapitalu. Selifanam pat tika dotas dažas saimnieciskas pavēles sasaukt visus pārvietotos zemniekus, lai tos visus izsauktu pēc vār­diem. Selifans, klusu ciezdams, ļoti ilgi klausījās un pēc izgāja no istabas, sacīdams Petruškam: «ej, noģērb kungu!» Petruška sāka novilkt viņam zābakus un līdz ar tiem gan­drīz novilka pašu kungu uz grīdas. Bet beidzot zābaki bija novilkti, kungs noģērbās, kā pienākas, un, brīdi pa nežēlīgi čīkstošo gultu izgrozījies, aizmiga kā īsts Chersonas muiž­nieks. Bet Petruška pēc tam iznesa gaitenī bikses un brūk­leņu krāsas ar dzirksteli fraku, ko, uz koka drēbju karināmā uzstiepis, sāka dauzīt ar rīksti un suku, pieputinādams visu gaiteni. Taisīdamies tās jau likt pie malas, viņš paraudzījās no galerijas lejā un ieraudzīja Selifanu nākam no staļļa. Viņu skatieni sastapās, un viņi bez vārdiem saprata viens otru, kungs nolicies gulēt, tagad var kaut kur aiziet. Tūliņ, bikses un fraku istabā ienesis, Petruška nogāja lejā, un abi kopā aizgāja, ne vārda nerunādami par ceļošanas mērķi, bet ejot pļāpāja par kaut ko gluži citu. Tālu viņi neaizstaigāja: tieši pārgāja tikai pār ielu līdz viesnīcai pretī stāvošajam namam un iegāja pa zemām, nokūpējušām stikla durvīm, kas veda gandrīz pagrabā, kur jau pie koka galdiem sēdēja daudz dažādu: gan skūtām, gan neskūtām bārdām, gan bez- drēbes kažokos, gan gluži kreklos, gan arī frizēs šineļos. Ko Petruška ar Selifanu tur darīja, dievs zina, bet iznāca viņi no turienes pēc stundas, rokās saķērušies, pilnīgi klusu ciešot, izrādīdami viens otram lielu uzmanību un sargādami viens otru no dažādiem stūriem. Roku rokā, viens otru atbalstīdami, viņi veselu ceturtdaļu stundas rāpās pa trepēm uz augšu, beidzot pārvarēja tās un iegāja. Petruška brītiņu apstājās savas zemās gultas priekšā, pārdomādams, kā pie- klājīgāk apgulties, un apgulās pavisam šķērsu, tā ka kājas atspiedās uz grīdas. Arī Selifans nogulās tanī pašā gultā, galvu Petruškam uz vēdera uzlikdams un pavisam aizmirsis par to, ka viņam te nemaz nebija jāguļ, bet varbūt kaut kur kalpu istabā, ja ne stallī pie zirgiem. Abi tanī pašā acumirklī aizmiga, sākdami nedzirdēti stipri krākt, uz to kungs no otras istabas atbildēja ar smalku svilpošanu caur degunu. Drīz pēc viņiem viss apklusa, un viesnīcu apņēma dziļš miegs; uguns vēl spīdēja tikai vienā logā, kur dzīvoja kāds no Rjazaņas atbraucis poručiks, kas, kā redzams, bija liels zābaku draugs, tāpēc ka bija jau iegādājies četrus pārus un tagad nemitīgi pielaikoja piekto. Jau vairāk reižu viņš tuvo­jās gultai, lai tos novilktu un ietu gulēt, bet nekādi nevarēja: zāb ( aki patiesi bija labi pašūti, un ilgi viņš vēl cilāja kājas un aplūkoja apbrīnojami glīti un pēc modes veidoto papēdi.

Cičikova pirkums kļuva par sarunu priekšmetu. Pilsētā visādi sprieda, prātoja, apcerēja, vai izdevīgi pirkt zem­niekus ar pārvietošanu. Daudzas debates liecināja par tei­camu priekšmeta saprašanu. «Zināms, daži sacīja, tas tā, par to jau nav ko strīdēties: zeme dienvidu guberņās tiešām laba un auglīga; bet kā Cičikova zemnieki iztiks bez ūdens? tur taču nav nevienas upes.» «Tas nu vēl nekas, ka nav ūdens, tas vēl nekas, Stepan Dmitrijevič, bet pārceļošana ir šau­bīga lieta. Kas tad zemnieku nepazīst: jaunā zemē jāar un jāsēj, bet viņam nekā nav, ne istabas, ne sētas, aizbēgs, kā divreiz divi, tā nozibinās papēžiem, ka ir pēdas nesadzīsi.» «Nē. Aleksej Ivanovič, atļaujiet, atļaujiet, es tam nepiekrītu, ka jūs sakāt, ka Cičikovam zemnieki aizbēgs. Krievu cilvēks uz visa ko spējīgs un pierod pie ikviena klimata. Aizsūti viņu kaut uz Kamčatku un iedod tikai siltus cimdus, viņš sasitīs plaukstas, cirvi rokās un sāks celt sev jaunu istabu.» «Bet, Ivan Grigorjevič, tu kaut ko svarīgu nemaz neesi ievērojis: tu neesi jautājis, kādi ir Cičikova zemnieki. Tu aizmirsi, ka taču labu cilvēku muižnieks nepārdos; esmu gatavs galvu ieķīlāt, ja Cičikova zemnieki nav pēdējie zagļi un dzērāji, sliņķi un kaušļi.» «Tā, tā, tam es piekrītu, tas tiesa, neviens labus cilvēkus nepārdos, un Cičikova zemnieki ir dzērāji; bet jāievēro, ka tā jau ir tā morāle, tur jau slēpjas tā morāle: tagad viņi ir nelieši, bet, uz jaunu zemi pārceļojuši, pēkšņi var kļūt par teicamiem pavalstniekiem. Vai maz tādu pie­mēru ir bijis, kā dzīvē, tā arī vēsturē.» «Nekad, nekad,» lunāja kroņa fabriku pārvaldnieks, «ticiet, tas nekad nebūs. Jo Čičikova zemniekiem tagad būs divi stipri ienaidnieki. Pirmais ienaidnieks ir Mazkrievijas guberņu tuvums, kur kā zināms, ir brīva degvīna pārdošana. Es jums galvoju: divu nedēļu laikā viņi visi būs pārdzērušies. Otrs ienaid­nieks ir pats pieradums pie vazaņķu dzīves, ko zemnieki katrā ziņā manto pa pārceļošanas laiku. Te tikai vajag, lai viņi vienmēr būtu Cičikova acu priekšā un lai viņš tos turētu stingrās rokās, dīdītu par katriem niekiem un lai nepaļautos uz citiem, bet lai pats personīgi, kur vajag, sadotu pa zobiem un pa kaklu.» «Kādēļ tad Cičikovam pašam pūlēties un dot pa kaklu, viņš jau var turēt pārvaldnieku.» «Jā, atrodiet vien pārvaldnieku: visi ir blēži!» «Blēži tāpēc, ka kungi nenodarbojas ar saimniecību.» «Tas tiesa!» daudzi uztvēra. «Ja kungs tikai pats kaut ko jēdz no saimniecības un māk ļaudis pazīt, viņam vienmēr būs labs pārvaldnieks.» Bet pārvaldnieks sacīja, ka bez 5000 nevar labu pārvald­nieku dabūt. Bet priekšsēdētājs sacīja, ka ir par 3000 var atrast. Bet pārvaldnieks sacīja: «Kur tad jūs tādu atradī­siet? vai savā degunā?» Bet priekšsēdētājs sacīja: «Nē, nevis degunā, bet šai pašā apriņķī, proti: Pēteris Petrovičs Samoilovs: lūk, pārvaldnieks, kāds vajadzīgs Cičikova zem­niekiem!» Daudzi ļoti juta līdzi Cičikovam, un tik liela daudzuma zemnieku pārvietošana viņus ārkārtīgi biedēja; sāka stipri baidīties, ka tik neizceļas vai dumpis tādu nemie­rīgu ļaužu vidū, kādi ir Cičikova zemnieki. Policijmeistars uz to piezīmēja, ka par dumpi neesot ko baidīties, ka tā no­vēršanai esot kapteiņa ispravņika vara, ka kapteinim isprav- ņikam pašam nemaz nevajagot braukt, bet esot tikai jāaiz­sūta sava cepure, tad šī cepure viena pati aizdzīšot zemnie­kus līdz pašai viņu dzīves vietai! Daudzi izsacīja savas domas par to, kā iznīdēt dumpīgo garu, kas aptvēris Cičikova zemniekus. Domas bija visvisādas: bija tādas, kas pārlieku oda pēc militārās nežēlības un gandrīz vai pārliecīgas bar­dzības; bija tomēr arī tādas, no kurām dvesa lēnprātība. Pastmeistars piezīmēja, ka uz Cičikova pleciem gul svēts pienākums, ka viņš saviem zemniekiem dažā ziņā var kļūt par tēvu, pēc viņa izteiciena; ka viņam jārūpējas oar svētības pilno izglītību, un sakarā ar šo gadījumu ar lielu uzslavu atsaucās par Lankastera savstarpējās apmācības metodi.