NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

«A!» viņš to tūliņ attina vaļā, pārlaida pār to acis un izbrīnījās par tīro un glīto rokrakstu. «Skaisti norakstīts,» viņš sacīja: «nevajag ne pārrakstīt. Un vēl zīmēts izrotājums gar malām! kas to tik mākslīgi zīmējis?»

«Nu, jel nejautājiet,» Maņilovs atbildēja.

«Jūs?»

«Sieva.»

«Ak mans dievs! nudien, man kauns, ka esmu Jūs lā apgrūtinājis.»

«Pāvela Ivanoviča labā man nav apgrūtinājumu.»

Čičikovs atzinībā paklanījās. Dabūjis zināt, ka viņš iH uz palatu apstiprināt pirkšanas līgumus, Maņilovs izsūci ja vēlēšanos iet viņam līdzi. Draugi saķērās rokās un aizgāja kopā. Pie katra mazākā nelīdzenuma vai paaugstinājuma, vai pakāpiena Maņilovs pieturēja Čičikovu un gandrīz pacēla ar roku uz augšu, patīkami smaidot piebilzdam3, ka neļaušot Pāvelam Ivanovičam kājas nodauzīt. Cičikovam bija neērti, viņš nezināja, kā pateikties, jo apzinājās, ka bija mazliet par smagu. Viens otram pakalpodami, viņi beidzot sasniedza laukumu, kur atradās iestādes: liels trīsstāvu akmens nams, gluži balts kā krīts, lai norādītu uz tanī kal­pojošo amatu vīru dvēseles skaidrību, citas ēkas uz laukuma nevarēja mēroties ar mūra namu lielumā. Tur bija: sarga būda, pie kuras stāvēja zaldats ar šauteni, divas trīs ormaņu biržas un beidzot gari žogi ar pazīstamiem žogu uzrakstiem un ar krītu un ogli uzķēpātiem zīmējumiem; vairāk nekā nebija uz šī vientuļā vai, kā pie mums izsakās, skaistā lau­kuma. Pa otrā un trešā stāva logiem bija izbāzuši savas gal­vas Temidas neuzpērkamie priesteri un tanī pašā acumirklī pazuda, acīm redzot tajā brīdī istabā ienāca priekšnieks. Draugi neuzkāpa, bet uzskrēja pa kāpnēm, tāpēc ka Čičikovs, gribēdams tikt vaļā no Maņilova pieturēšanas, paātrināja soli, bet Maņiiovs arī no savas puses steidzās uz priekšu, cenzdamies neļaut Cičikovam nogurt, un tāpēc abi ļoti stipri elsoja, kad iegāja tumšajā gaitenī. Ne gaiteņos, ne istabās viņu skatienu nepārsteidza tīrība. Tad par to vēl nerūpējās; un tas, kas bija netīrs, tāpat arī palika netīrs, nepieņemdams pievilcīgāku izskatu. Temida, vienkārši, kāda bija, negližē uti chalatā pieņēma viesus. Vajadzētu gan aprakstīt kancelejas istabas, pa kurām gāja mūsu varoņi, bet autors izjūt lielu kautrību pret visām iestādēm. Ja arī viņam bija gadījies iet pa tām, kad tās ir spožas un uzpostas ar lakotām grīdām un galdiem, viņš, pazemīgi acis uz zemi nolaidis, centās izskriet caur tām, cik ātri vien iespējams, un tāpēc nemaz nezina, kāda tur labklājība un uzplaukums Mūsu varoņi redzēja daudz papīru, gan melnrakstā, gan glīti aprakstītu, noliektas galvas, platus pakaušus, frakas, svārkus pēc guber­ņas modes un pat kādu ļoti acīs durošos gaiši pelēku kamzoli, kurš, galvu sāņus noliecis un to gandrīz uzlicis uz papīra, veikli un platiem vēzieniem pārrakstīja kaut kādu protokolu par zemes atsavināšanu vai par kādas muižas izūtrupēšanu, ko sagrābis kāds mierīgs muižnieks, kas visu m«žu nodzīvo­jis, atrazdamies zem tiesas, tās paspārnē bērnus un maz­bērnus pieredzēdams; laiku pa laikam bija arī dzirdami īsi, aizsmakušās balsīs izsacīti teikumi: «Padodiet, Fedosej Fedosejevič, akti Nr. 368!» — «Jūs arvien kaut kur nobāžat kroņa tintnīcas korķi!» Dažreiz dižāka balss, piederoša, bez šaubām, kādam priekšniekam, pavēloši atskanēja: «Se, pār­raksti! ja ne, novilks tev zābakus, un nosēdēsi man sešas dienas neēdis.» Troksnis, ko sacēla spalvas, bija liels un izli­kās, it kā vairāk žagaru vezumu brauktu pa mežu, kurš klāts par ceturtdaļas aršinu ar izkaltušām lapām.

Čičikovs un Maņilovs piegāja pie pirmā galda, kur sēdēja divi gados vēl jauni ierēdņi, un jautāja: «Atļaujiet uzzināt, kur te notiek pirkšanas līgumu apstiprināšana?»

«Bet ko jums vajag?» jautāja abi ierēdņi atgriezušies.

«Man jāiesniedz lūgums.»

«Bet ko jūs esat pirkuši?»

«Es vispirms vēlētos zināt, kur līgumu galds, še vai citā vietā?»

«Sakiet papriekšu, ko esat pirkuši un par kādu cenu, tad mēs jums tūliņ teiksim; bet citādi nevar zināt.»

Čičikovs tūliņ redzēja, ka ierēdņi bija it vienkārši ziņkā­rīgi, līdzīgi visiem jauniem ierēdņiem, un gribēja sev un saviem darbiem piešķirt lielāku svaru un nozīmi.

«Paklausieties, mīļie!» viņš sacīja: «es it labi zinu, ka visas darīšanas, kas zīmējas uz līgumiem, vienalga par kādu cenu, notiek vienā vietā, un tāpēc lūdzu parādīt mums galdu, bet, ja jūs nezināt, kas te kur notiek, tad mēs prasī­sim citiem.» Ierēdņi uz to nekā neatbildēja, viens no viņiem tikai ar pirkstu pabadīja uz istabas kaktu, kur pie galda sēdēja kāds vecis un atzīmēja kaut kādus papīrus. Čičikovs ar Maņilovu pa galda starpām gāja taisiv pie viņa. Vecis strādāja ļoti cītīgi.

«Atļaujiet uzzināt,» teica Čičikovs paklanīdamies: «vai te ir līgumu lietas?»

Vecis pacēla acis un atbildēja pa balsieniem: «Še nav līgumu lietas.»

«Bet kur tad?»

«Tas ir līgumu ekspedicijā.»

«Bet kur tad ir līgumu ekspedicijā?»

«Pie Ivana Antonoviča.»

«Bet kur tad ir Ivans Antonovičs?»

Vecis norādīja ar pirkstu uz otru istabas kaktu. Čičikovs ar Maņilovu gāja pie Ivana Antonoviča. Ivans Antonovičs jau uzmeta viņiem vienu aci un šķībi viņus aplūkoja, bet tūliņ nogrima rakstīšanā vēl cītīgāk.

«Atļaujiet uzzināt,» teica Čičikovs palocīdamies: «vai še ir ligumu galds?»

Ivans Antonovičs likās nekā nedzirdam un, nekā neat­bildējis, pilnīgi nogrima papīros. Tūliņ varēja redzēt, ka tas jau ir labi piedzīvojis cilvēks, ne tāds kā kāds jauns pļāpa un auša. Ivanam Antonovičam, likās, bija tālu pāri par četrdesmit gadiem; viņam bija melni, biezi mati; viņa sejas vidusdaļa bija padevusies uz priekšu un izvērsās degunā, vārdu sakot, tā bija seja, ko mēdz nosaukt par suņa purnu.

«Atļaujiet uzzināt, vai te ir līgumu ekspedicijā?» teica Čičikovs.

«Te,» atbildēja Ivans Antonovičs, savu suņa purnu pagriez­dams, un atkal turpināja rakstīt.

«Man, lūk, tāda lieta: esmu pircis no dažiem šī apriņķa īpašniekiem zemniekus ar pārvietošanu: pirkšanas līgums jau ir gatavs, tas tik vēl jāapstiprina.»

«Vai pārdevēji ir atnākuši?»

«Daži ir, bet no citiem ir pilnvaras.»

«Un vai lūgumrakstu atnesāt?»

«Lūgumrakstu arī atnesu. Es gribētu … man jāsteidzas .. . vai piemēram, nevarētu šodien lietu nobeigt?»

«Jā, šodien! šodien nevar,» atbildēja Ivans Antonovičs: «Vēl jāpārliecinās, vai nav kādi aizliegumi.»

«Kas attiecas uz to, lai lietu paātrinātu, tad priekšsēdētājs, Ivans Grigorjevičs, man ir liels draugs …»

«Jā, bet Ivans Grigorjevičs nav viens; ir jau citi arī,» teica bargi Ivans Antonovičs.

Čičikovs saprata, kādu āķi izmeta Ivans Antonovičs, un sacīja: «Citiem arī nebūs jāsūdzas; es pats esmu dienējis, to lietu pazīstu …»

«Ejiet pie Ivana Grigorjeviča,» teica Ivans Antonovičs drusku laipnākā balsī. «Lai viņš tikai izdod pavēli, kam nākas, un mēs jau lietu neaizkavēsim.»

Čičikovs izvilka no kabatas naudas zīmi un nolika Ivanam Antonovičam priekšā, bet tas to nemaz neievēroja un tūliņ uzlika tai grāmatu. Čičikovs gribēja uz to viņam norādīt, bet Ivans Antonovičs ar galvas mājienu lika saprast, ka rādīt nevajag.

«Lūk, viņš jūs aizvadīs līdz kancelejai,» Ivans Antonovičs sacīja, ar galvu pamādams, un viens no taisnības dievu kal­potājiem, kas atradās turpat, ar tādu centību upurēdams Temidai, ka elkoņos abas piedurknes bija pārplīsušas un no turienes jau sen rēgojās odere, par ko savā laikā bija ticis par kolēģiju reģistratoru, pakalpoja mūsu draugiem, kā kād­reiz Virgilijs bija pakalpojis Dantem, un ieveda viņus kan­celejā, kurā bija tikai liels atzveltnes krēsls un tanī aiz galda kā saule spoguļa' un divu biezu grāmatu priekšā sēdēja priekšsēdētājs. Sajā vietā jaunais Virgilijs izjuta tādu god­bijību, ka neparko nedrīkstēja spert tur savu kāju, un pagriezās atpakaļ, parādīdams savu kā mašu noberzēto muguru, pie kuras diezin kur bija pielipusi kāda vistas spalva. Kancelejas zālē iegājuši» viņi redzēja, ka priekš­sēdētājs nebija viens, viņam blakus, spoguļa gluži ap­slēpts, sēdēja Sobakevičs. Viesu ierašanās izraisīja izsau­cienu, valdības krēsls tika ar troksni atbīdīts. Sobakevičs arī piecēlās no krēsla un nu bija redzams no visām pusēm līdz ar savām garajām piedurknēm. Priekšsēdētājs saņēma Čičikovu savos apkampienos, un kancelejā atskanēja skūpsti;