NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Beidzot puskariete, iztaisījusi kārtīgu lēcienu, nolaidusies it kā bedrē, iebrauca pa viesnīcas vārtiem, un Čičikovu sa­gaidīja Petruška, kas ar vienu roku saturēja savu svārku stūri, jo nemīlēja, ka stūri taisās vaļā, bet ar otru palīdzēja viņam izkāpt no puskarietes. Sulainis arī izskrēja pretī ar sveci rokā un servjeti uz pleca. Vai Petruška priecājās par kunga pārbraukšanu, nav zināms; mazākais, viņi samirkš­ķinājās ar Selifanu, un viņa vienmēr skarbā ārpuse šoreiz, kā likās, mazliet noskaidrojās.

«Nu gan labi izbraukājāties,» sacīja viesnīcas sulainis, trepes apgaismodams.

«Jā,» Čičikovs atbildēja, pa trepēm uzkāpis. «Nu, un kā tev iet?»

«Paldies dievam,» sulainis klanīdamies atbildēja. «Vakar atbrauca kāds poručiks karavīrs, ieņēma sešpadsmito nu­muru.»

«Poručiks?»

«Nav zināms, kāds, no Rjazaņas, ar bēriem zirgiem.»

«Labi, labi, izturies arī uz priekšu godīgi!» Čičikovs sacīja un iegāja savā istabā. Caur priekšistabu ejot, viņš sarauca degunu un teica Petruškam: «Būtu jel, mazākais, kaut logus atvēris!»

«Es jau tos atvēru,» atbildēja Petruška, bet, zināms, sa­meloja. Un kungs jau arī pats zināja, ka viņš melo, bet vi­ņam tikai negribējās vairs nekā teikt. Pēc brauciena viņš jutās stipri noguris. Vieglas, tikai no sivēna gaļas gatavotas va­kariņas iebaudījis, viņš tūliņ noģērbās un, zem segas palīdis, saldi, cieši aizmiga un gulēja brīnišķīgi; tā kā var gulēt vienīgi tie lutekļi, kuri nepazīst ne hemoroidu, ne blusu, ne pārāk lielas garaspējas.

Laimīgs ceļinieks, kas pēc gara, vienmuļa ceļa ar tā aukstumu, slapjumu, dubļiem, miegainiem staciju uzraugiem, pulkstenīšu tinkšķēšanu, lāpīšanu, bāršanos, kučieriem, kalē­jiem un visāda veida ceļa neliešiem beidzot ierauga pazīstamu jumtu ar pretim traucošiem uguņiem un viņa priekšā parādās pazīstamas istabas, viņu sagaida pretim izskrējušo ļaužu prie­cīgie izsaucieni, bērnu trokšņošana un skraidīšana un mīļi, klusi vārdi, ko pārtrauc kvēli skūpsti, kas spēj izgaisināt no atmiņas visu bēdīgo. Laimīgs ģimenes tēvs, kam ir tāds stūrītis, bet bēdas vecpuisim!

Laimīgs rakstnieks, kas netēlo garlaicīgus, riebīgus raksturus, kas pārsteidz ar savu bēdīgo īstenību, bet kas zīmē raksturus, kuri rāda cilvēka augsto vērtību, kas no lielā ikdienas virpuļojošo tēlu atvara izvēlējies tikai retus izņē­mumus, kas savu augsti uzskaņoto liru nekad nav piekrāpis, kas ne reizi no sava augstuma nav nolaidies pie saviem nie­cīgajiem brāļiem un, pie zemes nepiedurdamies, viss iegrem­dējies tālu no tās atrautajos cēlajos tēlos. Divkārt apskau­žams ir viņa skaistais liktenis: viņš to vidū kā paša ģimenē; bet viņa slava pa tam izplatās tuvu un tālu. Ar reibinošu vīraku viņš apkvēpinājis ļaužu acis: viņš brīnišķīgi tiem pieglaimojies, apslēpjot bēdīgo dzīvē, parādīdams viņiem skaistu cilvēku. Visi, rokas plaukšķinādami, steidzas pakaļ viņa triumfa ratiem. Viņu godā par lielu vispasaules dzej­nieku, kas lido augstāk par visiem citiem pasaules ģenijiem, kā ērglis lidinās pār citiem augsti lidojošiem. Tikai viņa vārdu dzirdot, jaunās, kvēlās sirdis jau apņem trīsas, visu acīs mirdz pateicības asaras .. . Viņam nav spēkā līdzīga — viņš ir dievs! P>et gluži citāda daļa un citāds tā rakstnieka likte­nis, kurš iedrošinājies zīmēt to, kas ik brīdi ir mūsu acu priekšā un ko neredz vienaldzīgas acis, visas briesmīgās, satricinošās sīkmanības gļotas, kas aptinušās ap mūsu dzīvi, visus aukstos, sadrumstalotos, ikdienišķos raksturus, kas pār­pilda mūsu daudzkārt rūgto un garlaicīgo dzīves ceļu, un kurš uzdrošinājies tos nostādīt ar sava kalta stipro spēku taustāmi un spilgti visas tautas acu priekšā! Viņš nekad ne­dzirdēs tautas aplausus, viņš nekad neredzēs atzinības asaras un viņa saviļņoto siržu nedalīto prieku; viņam neskries pre­tim sešpadsmit gadu veca meitene ar apskurbušu galvu un varonīgu aizgrābtību; viņam arī nav lemts aizmirsties viņa paša izvilināto skaņu burvībā; un, beidzot, viņam neizbēgt sava laika tiesai, liekulīgi bezjūtīgai sava laika tiesai, kas nosauks viņa lolotos darbus par niecīgiem un zemiem, ierādīs viņam nicināmu kaktu to rakstnieku virknē, kas apvaino cilvēci, piešķirs viņam viņa tēlotu varoņu īpašības, atņems viņam ir sirdi, ir dvēseli, ir talanta dievišķīgo liesmu. Jo viņa laika tiesa neatzīst, ka vienādi apbrīnojami ir stikli, caur kuriem aplūkojam zvaigznes un ar kuriem skatām sīku kukaiņu kustības; jo mūslaiku tiesa neatzīst, ka vajag lielu dvēseles dziļumu, lai apgaismotu ainavu, kas ņemta no nicinātās dzīves, un pārvērstu to par radījuma pērli; jo mūs­laiku tiesa neatzīst, ka augstiem, apgarotiem smiekliem ir tiesība stāties blakus cēlām, liriskām kustībām un ka starp tiem un balaganu jokdaru šķobīšanos ir vesels bezdibenis! To neatzīst mūslaiku tiesa, un to visu vērsīs kā pārmetumu un zaimus pret neatzīto rakstnieku; bez līdzjūtības, bez atbildes, bez līdzdalības, kā ceļinieks bez ģimenes viņš viens paliks ceļa vidū. Drūms viņa darba lauks, un rūgti viņš sajutīs savu vientulību.

Un no brīnišķīgas varas man nolemts vēl ilgi iet ar maniem dīvainajiem varoņiem roku rokā, ' aplūkot visu vareni plūstošo dzīvi, aplūkot to caur pasaulei redzamiem smiekliem un tai neredzamām un nezināmām asarām! Un tālu vēl tas laiks, kad iedvesmas bargā vētra citādā veidā pacelsies no svētās šausmās un spožumā apņemtajām lappusēm un sa­mulsušās trīsās jutīs citas valodas vareno pērkonu …

Ceļā! ceļā! prom, pierē iezagusies krunka, prom, skarbā vaibstu krēsla! Uz reizi un pēkšņi metīsimies dzīvē, visos tās sīkumos un paskatīsimies, ko dara Čičikovs.

Čičikovs atmodās, izstaipīja rokas un kājas un juta, ka labi izgulējies. Pāris minūtes uz muguras nogulējis, viņš uzsita knipi un ar priekā spīdošu seju atminējās, ka viņam tagad bija bezmaz četrsimt dvēseļu. Viņš tūliņ izlēca no gul­tas, neaplūkoja nemaz savu seju, kuru viņš sirsnīgi mīlēja un kurā viņš, kā liekas, par vispievilcīgāko uzskatīja smak­ru, jo ļoti bieži lielījās ar to viena vai otra drauga priekšā, īpaši, kad tas gadījās skūšanās laikā. «Liīk, paskaties,» viņš mēdza arvien sacīt, to ar roku glaudīdams: «kāds man smakrs: gluži apaļš!» Bet tagad viņš neapskatīja ne smakra, ne arī seju, bet, kā no gultas lēcis, tūliņ apmauca ar visādu krāsu ādiņām izrotātus safjana zābakus, ar kādiem rosīgi tirgojas Toržokas pilsētā, pateicoties krieva rakstura tieksmēm uz nolaidību; tad pēc skotu modes, tikai īsā kreklā, aizmirsdams savu apdomību un pieklājīgos pusmūža gadus, iztaisīja istabā pāris lēcienu, visai veikli sev iesperdams ar kājas papēdi. Pēc tam, tanī pašā brīdī, ķērās pie darba: lādītes priekšā saberzēja rokas tādā pašā priekā, kā tās berzē uz izmeklēšanu izbraukusī neuzpērkamā zemstes tiesa, tai­sīdamās saķert brangu kumosu; viņš tūliņ izņēma no kastī­tes papīrus. Viņam gribējās visu drīzāk beigt, lietu nemaz nevilcinot. Viņš pats apņēmās sastādīt līgumus un pārrakstīt tos, lai nebūtu nekas jāmaksā skrīveriem. Vajadzīgais veids viņam bija labi zināms: viņš lieliem burtiem veikli uzrak­stīja: tūkstoš astoņi simti tādā un tādā gadā, pēc tam tūliņ atkal ar sīkākiem: tāds un tāds muižnieks un tā visu, kā pienākas. Divu stundu laikā viss bija gatavs. Kad viņš pēc tam paraudzījās uz šīm lapiņām, uz zemniekiem, kas tiešām reiz bijuši zemnieki, strādājuši, aruši, žūpojuši, braukuši šķūtīs, kungus krāpuši, bet varbūt bijuši vienkārši labi zemnieki, tad viņu pārņēma dīvainas, viņam pašam neizpro­tamas jūtas. Katrai lapiņai, likās, bija savs īpats raksturs, un ar to arī paši zemrlieki it kā dabūja savu īpašu raksturu. Zemnieki, kas bija piederējuši Korobočkai, gandrīz visi bija ar palamām un piedēkļiem. Pļuškina saraksts izcēlās ar stila īsumu: bieži vien bija uzrakstīti tikai vārda un tēva vārda pirmie balsieni un tad divi punkti. Sobakeviča saraksts pār­steidza ar savu neierasto pilnību un sīko apstrādājurnu: neviena no zemnieku īpašībām nebija izlaista: par vienu bija sacīts: «labs galdnieks», otram bija piezīmēts: «saprā­tīgs un reibinošo nelieto». Jo smalki arī bija apzīmēts, kas bijis tēvs, kas māte un kāda to abu uzvešanās, tikai pie viena, kāda Fedotova, bija piezīmēts: «par tēvu nekas nav zināms, bet piedzimis no saimes meitas Kapitolinas, tomēr labas dabas un nav zaglis». Visi šie sīkumi piešķīra sarak­stam kādu sevišķu svaigumu: likās, ka zemnieki vēl vakar būtu dzīvojuši. Ilgi raudzīdamies viņu vārdos, viņš gara aizgrābtībā nopūzdamies sacīja: «Mani mīļie, cik jūs te esat sabāzti! ko jūs, mani dārgie, savā muižā esat darījuši? kā kūlušies?» Un viņa skatiens neviļus apstājās pie kāda uz­vārda, tas bija pazīstamais Pēteris Savelievičs Negoda- sile, kas kādreiz bija piederējis muižniecei Korobočkai. Viņš atkal nenocietās, neizsaucies: «Ek, cik garš, visu rindu aiz­ņēmis! Vai tu esi bijis meistars vai vienkāršs zemnieks un kāda nāve tevi aiznesusi? vai krogā, vai uz ceļa tevi, aiz- snaudušos, sabraukuši neveikli braucēji? — Stepans Probka, namdaris, liels sātības mīļotājs. A! lūk, viņš, Stepans Probka, lūk, tas milzis, kas būtu gvardijā derējis! Laikam gan būs izstaigājis visas guberņas ar cirvi aiz jostas un zābakiem pār plecu, ēdis par grasi maizes un par kapeiku žāvētas zivis, bet makā droši vien katru reizi atnesis mājās pa simt rubļu, bet varbūt arī tūkstoš rubļu asignaciju iešuva nāt­najās biksēs vai iebāza zābakā, — kur tu dabūji savu galu? Vai lielākas peļņas dēļ biji baznīcas tornī uzlīdis vai varbūt arī uz paša krusta uzrāpies un, paslīdējis uz šķērskoka, no turienes nogāzies zemē, un tikai kāds tev blakus stāvošs tēvocis Michejs, pakausi kasīdams, piebilda: «Ek Vaoa, kā tev izgāja!» bet pats, ar virvi aptinies, līda tavā vietā. Maksims Teļatņikovs, kurpnieks. Hē, kurpnieks! piedzēris kā kurpnieks, saka paruna. Pazīstu, pazīstu tevi, balodīt; ja gribi, izstāstīšu visu tavu dzīves gājumu: tu mācījies pie vācieša, kas jūs visus kopā baroja, par neakuratību kūla ar Fiksnu pa muguru un nelaida uz ielas dauzīties, un tu biji brīnums, bet ne kurpnieks, un nevarēja vācietis tevi be'gt slavēt, ar sievu vai kamradu runājot. Bet tiklīdz mācības laiks beidzās: «Nu, tagad pats iegādāšos sev mājiņu, — tu teici, — un ne tā kā vācietis, kas vāc naudu pa kapeikām, bet pēkšņi uz reizi kļūšu bagāts.» Un, lūk, kungam samak­sājis labu obroku, tu atvēri bodi un, pieņēmis veselu kaudzi pasūtījumus, sāki strādāt. Tu nopirki puspuvušas, trīsreiz lētākas ādas un, patiesi, divreiz vairāk pelnīji uz katra zābaka, bet pēc pāris nedēļām visi tavi šūtie zābaki saira, un tiki neģēlīgi nogānīts. Un, lūk, tava bode kļuva arvien tukšāka, un tu sāki dzert un pa ielām vārtīties, kurnēdams! «Nē, slikti pasaulē! krievu cilvēkam nav dzīves, visur vācieši ceļā stājas.» «Kas par zemnieku: Elizabetes Zvirbu­lis. Kad tu izčibētu: bāba' kā tā te iekļuvusi? Neģēlis