NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Izdzirdējis, ka viņš pat pirkšanas līguma izdevumus uz­ņemas, Pļuškins nosprieda, ka viesis ir liels muļķis un tikai izliekas, ka sastāv civildienestā, bet droši vien būs bijis ofi­cieris un mīlējis draudzēties ar aktrisēm. Bet pie visa tā viņš tomēr nevarēja apslēpt savu prieku un novēlēja visu labu ne tikai viņam, bet arī viņa bērniem, nemaz neprasī­dams, vai viņam tādi ir vai nav. Pie loga piegājis, viņš pie^ dauzīja ar pirkstiem pie rūts un sauca: «Ei Proška!» Pēc brītiņa bija dzirdams, ka kāds steigšus ieskrēja priekšnamā, ilgi tur tūļojās un dauzīja zābakiem, beidzot durvis atvērās, un ienāca Proška, gadu trīspadsmit vecs zēns, tik lielos zāba­kos, ka ejot gandrīz izvilka no tiem kājas. Kāpēc Proškam bija tik lieli zābaki, to var tūliņ dabūt zināt: visai Pļuškina sai­mei, lai cik to bija mājā, bija tikai vieni zābaki, kuriem vien­mēr vajadzēja stāvēt priekšnamā. Katrs, ko aicināja pie kunga, parasti pa pagalmu pārskrēja basām kājām, bet, priekšnamā iegājis, apmauca zābakus un tādā veidā gāja istabās. No istabas izejot, viņš atkal atstāja zābakus priekš­namā un devās projām ar paša zolēm. Ja kāds paraudzītos pa logu rudeņos un it īpaši no rītiem, kad jau sākās nelielas salnas, tad redzētu, ka visa Pļuškina saime taisīja tādus lē­cienus, kādi diezin vai izdotos visveiklākiem dejotājiem teātros.

«Re, paraugieties, mīļais, kāds puims!» Pļuškins sacīja Cičikovam, ar pirkstu uz Proškas seju rādīdams. «Dumjš kā zābaks, bet pamēģini nolikt kaut ko, tūliņ nozags! Nu, ko tu atnāci, muļķi, saki, ko?» Te viņš uz brīdi apklusa; Proška viņam ari atbildēja ar klusuciešanu. «Uzliec patvāri, dzirdi, še ņem atslēgu, atdod to Mavrai, lai viņa aiziet uz pielie­kamo: tur uz plaukta ir sausiņš no Lieldienas maizes, ko at­veda Aleksandra Stepanovna, lai to atnes pie tējas!. . . pa­gaidi, kur tu steidzies? muļķis! ekur muļķis!.. . Vai tev velns kājas dīda, vai? … tu papriekšu uzklausies: sausiņš, laikam, no virsas būs sabojājies, lai viņa to nokasa ar nazi un drupačas lai nenomētā, bet lai- aiznes uz vistu kūti. Bet tu, tu pielūko, brāl, neej pieliekamā kambarī, citādi es tevi, zini! ar bērza rīksti pamielošu! re, tagad tev laba ēst­griba, tad būs vēl labāka! Nu, pamēģini tik iet pieliekamā, es pa logu skatīšos. Viņiem nekur nevar uzticēt,» viņš tur­pināja, pret Čičikovu atgriezies, pēc tam, kad Proška kopā ar visiem saviem zābakiem bija aizvācies. Pēc tam viņš sāka arī Čičikovu šaubīgi uzlūkņt. Tāda neparasta augstsirdība viņam izlikās neticama, un viņš pie sevis nodomāja: velns viņu zina, varbūt viņš ir tikai balamute kā visi tie izšķērdē­tāji: melš, melš, lai tikai būtu ko teikt, padzersies tēju, bet pēc tam aizbrauks! Un tāpēc drošības dēļ, kā arī vēlēda­mies viņu drusku pārbaudīt, viņš sacīja, ka nebūtu slikti jo drīzāk noslēgt līgumu, tāpēc ka par cilvēku nekā nevarot zināt: šodien dzīvs, rīt dievs zina.

Čičikovs bija ar mieru to izdarīt kaut vai šai pašā acu­mirklī un tikai pieprasīja visu zemnieku sarakstu.

Tas Pļuškinu nomierināja. Varēja vērot, ka viņš taisījās kaut ko darīt, un tiešām, atslēgas paņēmis, piegāja pie skapja un, durvis attaisījis, ilgi rakās pa glāzēm un tasēm un beidzot sacīja: «Nevaru nemaz atrast, man bija tāds labs liķieris, ja tik nebūs izdzēruši! ļaudis tik zaglīgi! A, vai tik tas pats nebūs?» Čičikovs viņa rokās ieraudzīja karafu, kas bija klāta putekļiem kā kamzoli. «Tas ir vēl manas nelaiķes sievas taisīts,» Pļuškins turpināja: «tā blēde ekonome bija to pametusi neaizkorķētu! Kukaiņi un visādi mēsli tur bija salīduši iekšā, bet es visu to rūsu izvilku laukā, un tagad, lūk, ir tīrs, es jums ieliešu glāzīti.»

Bet Čičikovs papūlējās atteikties no tāda liķiera, teik­dams, ka viņš esot jau ēdis un dzēris.

«Jau ēdis un dzēris!» teica Pļuškins. «Jā, zināms, labas sabiedrības cilvēku visur var pazīt: viņš neēd, bet ir paēdis; bet kaut kāds vazaņķis, viņu nekad nepaēdināsi .. . Piemē­ram, atbrauc kapteinis: «Krusttētiņ» saka, «dodiet man kaut ko ēst!» Bet es esmu viņa'm tāds pats krusttēvs, kāds viņš man vectēvs. Mājā pašam, laikam, nav ko ēst, tādēļ blandās ap­kārt! Ak jā, jums vajadzēja visu to liekēžu sarakstu? Kā ne, es, kā zinādams, viņus visus uzrakstīju uz sevišķa papīriņa, lai tūliņ nākošajā revizijā varētu visus izsvītrot.» Pļuškins uzlika acenes un sāka rakāties pa papīriem. Visādus sainī­šus atraisīdams, viņš pamieloja savu viesi ar tādiem putek­ļiem, ka tas sāka šķaudīt. Beidzot viņš izvilka visgarām ap­rakstītu papīru. Zemnieku vārdi to sīki apklāja kā mušas. Tur bija visādi: gan Paramonovs, gan Pimenovs, gan Panteleimonovs un pat kāds Grigorijs Brauc-Neaizbrauksi, visu kopā bija vairāk nekā simt divdesmit. Čičikovs pa­smaidīja, tādu lielu skaitu ieraugot. Sarakstu kabatā iebā­zis, viņš teica Pļuškinam, ka pirkšanas līguma apstiprinā­šanas dēļ viņam būšot jābrauc uz pilsētu.

«Uz pilsētu? Jā, kā tad? . .. bet kā tad māju pamest? Mani ļaudis tīrie zagļi un blēži: vienā dienā visu tā novāks, ka nepaliks ir kur svārkus pakārt.»

«Vai jums nav kāds pazīstams?»

«Pazīstams? Visi mani pazīstamie nomiruši vai atsvešinā­jušies. Ai mīļais, kā nu nav, ir!» viņš izsaucās. «Pats priekš­sēdētājs man pazīstams, senāk vēl brauca pie manis vieso­ties, kā nepazīt! vienaudži bijām, kopā pa žogiem lodājām! kā tad nebūs pazīstams? viņš man tāds pazīstams! vai vi­ņam meaizrakstīt?»

«Nu, zināms, viņam.»

«Kā tad ne. tāds pazīstams! skolā bijām draugi.»

Un šai kokainajai sejai pēkšņi pārslīdēja kāds silts stars, iz­paudās ne jūtas, bet bālu jūtu atspulga, kaut kas līdzīgs ne­gaidītai slīcēja izniršanai no ūdens, kas saceļ prieka kliedzienu uz krasta stāvošā ļaužu barā. Bet iepriecinātie brāļi un mā­sas veltīgi met no krasta virvi un gaida, vai no jauna ne­parādīsies slīcēja mugura vai cīņā nogurušās rokas — tas bija pēdējo reizi pacēlies. Viss ir kluss, un vēl briesmīgāks un tukšāks kļūst pēc tam apklusušais stichijas līmenis. Tā­pat arī Pļuškina seja, piepeši uzplaiksnījušām jūtām nozū­dot, kļuva vēl bezjūtīgāka un vēl triviālākā.

«Uz gaiLda bija ceturtdaļa loksnes tīra papīra,» viņš sa­cīja: «bet nezinu, kur palikusi: mani ļaudis tādi nelieši!» Te viņš sāka lūkoties zem galda, ir uz galda, vandījās pa visām malām un beidzot sāka kliegt: «Mavra! ei Mavra!» Uz saukšanu ienāca sieviete ar šķīvi rokā, uz kura bija la­sītājam jau pazīstamais sausiņš. Un viņu starpā norisa tāda saruna:

«Kur tu, .palaidniece, iebāzi papīru?»

«Dievs sodi, kungs, neesmu redzējusi, izņemot mazo strē­melīti, ar ko jums labpatika apklāt glāzīti.»

«Bet es no acīm redzu, ka esi ievilkusi.»

«Kam man ievilkt? Man no tam nav nekāda labuma: es rakstīt nemāku.»

«Nemelo, tu esi aiznesusi zvaniķēnam: viņš prot, tādēļ tu viņam aiznesi.»

«Bet zvaniķēns, ja gribēs, pats dabūs papīru. Viņš nav jūsu strēmelītes redzējis!»

«Pagaidi tikai: pastarā tiesā velni tevi ar nokaitētām dzelzs dakšām svilinās! gan redzēsi, kā svilinās!»

«Par ko tad svilinās, ja strēmelīti neesmu rokās ņē­musi? Drīzāk par kādu citu sieviešu vājību, bet zādzību man neviens nav pārmetis.»

«Bet velni tevi svilinās! tie teiks. «Lūk, tev, blēde, par to, ka krāpi kungu! ar nokaitētām tad tevi gan svilinās!»

«Bet es teikšu: neesmu vainīga! dieva vārds, neesmu pel­nījusi, neesmu ņēmusi. . . Bet, lūk, turpat jau tas ir uz galda. Arvien veltīgi pārmetat!»