NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Tagad vienaldzīgi tuvojos katrai svešai sādžai un vien­aldzīgi apskatu tās triviālo ārieni; manam atdzisušajam skatienam viss kļuvis nemājīgs, man nenāk smiekli, un tas, kas agrākajos gados valdzināja manu uzmanību, sacēla smieklus un deva vielu neizsīkstošām valodām, viss tas tagad aizlido garām, iun vienaldzīgu klusumu glabā manas nekustīgās lūpas. Ak mana jaunība! ak mans spirgtums!

Kamēr Čičikovs domāja un pie sevis smējās par palamu, ko zemnieks bija piedēvējis Pļuškinam, viņš neievēroja, ka iebrauca lielā sādžā ar daudzām ēkām un ielām. Drīz tomēr to viņam lika manīt stiprs grūdiens, jo viņi uzbrauca uz apaļkokiem klātas ielas, pret ko pilsētas akmeņu bruģis ne­bija nekas. Sie apaļkoki kā klavieru tastiņi cēlās te uz augšu, te uz leju, un neuzmanīgs braucējs mantoja vai nu punu pa­kausī, vai zilumu pierē, vai arī sāpīgi gadījās iekost pašam ar saviem zobiem savas mēles galā. Pie visām sādžas ēkām Či­čikovs ievēroja sevišķas vecuma pazīmes: istabu baļķi bija melni un veci; daudzi jumti bija caurumaini kā siets; uz citām bija palikušas tikai spāres un pie tām piesistās kārtis, kas izskatījās kā ribas. Kā likās, paši zemnieki bija lubiņas un dēļus no jumtiem noplēsuši, protams, itin pareizi spriez­dami, ka lietainā laikā jumtu ne jum, bet sausā laikā jau tā­pat nepil, un ka arī nav vajadzības mājā tupēt, ja krogā, uz lielceļa, vārdu sakot, visur kur gribi, vietas diezgan. Istabeļu logi bija bez stikliem, daži aizbāzti ar lupatām vai ar vecu svārku; balkoniņi zem jumtiem ar margām, kas, neizprotams, aiz kādiem iemesliem, tiek taisīti pie dažām krievu dzīvoja­mām ēkām, gluži sašķiebušies un nomelnojuši pavisam ne- gleznaini. Aiz mājām daudzās vietās garās virknēs stāvēja lielas labības stirpas, kas, kā redzams, bija jau sen kamēr sa­mestas; pēc krāsas tās līdzinājās veciem, slikti nodedzinātiem ķieģeļiem, to virsgalā auga visvisādas nezāles, un pie sāniem bija pat pieķēries kāds krūmiņš. Labība, kā domājams, pie­derēja kungam. Pār labības (kaudzēm un veciem jumtiem dzidrajā gaisā te labajā, te kreisajā pusē, par cik puskariete meta līkumus, pacēlās divas sādžas baznīcas, viena otrai blakus: vairs nelietojama koka, un mūra ar dzeltenām, plan­kumainām, ieplaisājušām sienām. Pa daļai jaiu arī varēja sa­redzēt kunga namu, un beidzot tas parādījās visumā, tanī vietā, kur pārtrūka zemnieku māju virkne un to vietā iesā­kās tukšs, ar zemu, vietām salūzušu žogu iežogots sakņu vai kāpostu dārzs. Sī dīvainā, nesamērīgi garā pils izskatījās pēc veca, nespēcīga invalida. Vietām tā bija vienstāvu, vietām divu; uz melnā jumta, kas vecai ēkai bija nevisai drošs sargs, viens pret otru rēgojās divi belvederi, abi jau krietni sašķo­bījušies un savu kādreizējo krāsu zaudējuši. No nama sienām vietām raudzījās kails apmetuma režģis, un, kā noskārstams, tās bija daudz cietušas no visādiem negaisiem, lietiem, vēt­rām un rudens slapjdraņķiem. No logiem bija tikai divi vajā, cita bija aizslēģoti vai pat aizsisti ar dēliem. Bet arī šie divi logi bija pusakli; vienā tumsa labi paliels, zils cukura pa­pīra trīsstūris.

Vecais, platais, aizaugušais, čūkslienā pārvērties dārzs, kas stiepās viņpus mājas, cauri sādžai pazuzdams laukos, kā li­kās, viens pats bija šī lielā ciema košums uin viens pats bija pilnīgi krāšņs savā gleznainajā pamestībā. Brīvībā augošo koku savijušās galotnes pacēlās pie debess apvāršņa kā zaļi mākoņi un visvisāda izskata drebošu lapu torņi. Milzīgs balts bērza stumbrs, kam vētra vai pērkons bija lauzis ga­lotni, ,kā apaļa, spoža, īsta marmora kolona pacēlās no šā zaļā biezokņa; slīpais, šķautnainais lūzums, ar ko kapiteļa vietā tā nobeidzās, tumsa virs sniega baltuma kā cepure vai melns putns. Apīnis, kas apakšā bija nomācis pliederu krū­mus, pīlādžus un meža lazdas un pēc tam apceļojis visu zedeņa žoga virsu, beidzot uzvijās augšā un līdz pusei aptina nolauzto bērzu. Tā vidu sasniedzis, viņš no turienes nokārās

uz leju uin sāka jau tvarstīt citu 'koku galotnes vai, arī gre­dzenos sasējis savus tievos, līkos āķīšus, vieglas vēsmas šūpots, karājās gaisā. Saules apspīdēti, zaļie biezokņi vietām pašķīrās un rādīja neapgaismotas ieplakas, kas rēgojās kā melna rīkle, tā bija tīta ēnā un tumšā dzijumā tik tikko viedās: šaura, līkumota taciņa, salūzušas margas, sašķobījusies la­pene, izdobts puspuvis vītola stumbrs, sirma akacija, kas no vītola pakājes kā sarus sprauca laukā briesmīgā biezoknī iz­žuvušos, krustām šķērsām sapīņātos zarus un lapas, un bei­dzot jauns kļavas zars, kas iesāņus bija pastiepis savas zaļās lapas — ķepas, zem vienas no kurām, dievs zina kādā veidā, pakļuvusī saule to pēkšņi vērta caurspīdīgu un ugunigu, brīnišķīgi mirdzošu šinī tumšajā biezoknī. Attālāk, pašā dārza malā, dažas garas, pāri citiem kokiem pastiepušās ap­ses bija pacēlušas savās trīcošajās galotnēs lielas vārnu liz­das. Dažām no tām pusatlauztie zari nokarājās uz leju ar nokaltušajām lapām. Vārdu sakot, viss bija tik labi, kā ne māksla, ne daba nevar izdomāt, bet kā mēdz būt tikai tad, kad tās savienojas kopā, kad daba ar savu asmeni nogludina bieži bezgaumīgu cilvēku roku darbu, padara vieglākus sma­gos masivus, iznīcina rupji sajūtamo simetriju un nabadzigos trūkumus, caur kuriem rēgojas neapsegts, kails plāns, un piešķir brīnišķīgu siltumu visam tam, kas radīts pēc aukstas, vienmulīgi tīras un izmērītas kārtības.

Vienu vai divus līkumus nobraucis, mūsu varonis beidzot atradās namam pašā priekšā, kas tagad šķita vēl bēdīgāks. Zaļš pelējums jau bija apklājis veco koka žogu un vārtus. Bars ēku: kalpu istabas, klētis, pagrabi, kas acīm redzami novecoja, piepildīja sētu; tām blakus pa labi un kreisi bija redzami vārti uz citām sētām. Viss liecināja, ka še kādreiz bijusi plaša vēriena saimniecība, bet tagad viss raudzījās drūmi. Nebija nekas redzams, kas šo skatu padarītu dzīvāku: durvis visas bija aiztaisītas, pa tām neviens nestaigāja, ne­bija redzama nekāda dzīva rosība, nedz mājas darbi! Vie­nīgi galvenie vārti bija vaļā un arī tikai tāpēc, ka pa tiem bija iebraucis zemnielks ar piekrautiem, mašu apklātiem ratiem; viņš bija atbraucis it kā ar nolūku, lai atdzīvinātu šo izmirušo vietu: citādi arī šie vārti vienmēr stāvēja cieši aizslēgti, jo pie dzelzs krampja karājās milzu atslēga. Pie vienas ēkas Čičikovs drīz ieraudzīja kādu stāvu, kas sāka

bārties ar atbraukušo zemnieku. Ilgi viņš nevarēja izšķirt, kādas kārtas bija šis stāvs: sieviete vai vīrietis. Pēc drēbēm nekā nevarēja spriest; tās ļoti līdzinājās sieviešu rīta svār­kiem; galvā bija mice, kādu mēdz nēsāt muižas kalpu sievas, tikai balss viņam šķita drusku par rupju priekš sievietes. «Oi, tas ir meitietis!» viņš nodomāja sevī un tūliņ atkal pie­zīmēja: «Oi, nē! Zināms, meitietis!» viņš beidzot sacīja, to uzmanīgāk aplūkodams. Stāvs arī no savas puses vērīgi viņu aplūkoja. Kā likās, viesi redzēt viņam bija brīnums, tāpēc ka viņš aplūkoja ne tikai Čičikovu, bet arī Selifanu un zir­gus no astes līdz galvai. No atslēgām, kas viņam karājās pie jostas, un no tā, ka viņš diezgan neglītiem vārdiem bāra zemnieku, Čičikovs nosprieda, ka tai vajag būt muižas eko­nomei.

«Klausies, māmiņ,» viņš teica, no karietes izkāpdams, «kur kungs? . . .»

«Nav mājā,» pārtrauca ekonome, jautājuma gala nenogai­dījusi, un vēlāk, pēc brīža piebilda: «ko jums vajag?»