NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

«Man ir darīšanas.»

«Ejiet iekšā!» ekonome atbildēja, novērsdamās un pa­griezdama viņam muguru, kas bija ar miltiem nosmulēta un lielu caurumu drēbēs.

Viņš iegāja lielā, tumšā priekšnamā, no kura plūda vē­sums kā no pagraba. No priekšnama viņš iekļuva istabā, kas arī bija tumša, tikai pa plato šķirbu no durvju apakšas tik tikko iespiedās gaisma. Sīs durvis atvēris, viņš beidzot at­radās gaišumā un bija pārsteigts no acīs durošās nekārtības. Likās, it kā mājā tiktu mazgātas grīdas un še pa to laiku bija sakrautas visas mēbeles. Uz viena galda pat stāvēja sa­lauzts krēsls un blakus tam pulkstenis ar apstājušos pendeli, pie kura zirneklis jau bija piestiprinājis savu tīklu. Turpat, sāniski pie sienas piesliets, stāvēja skapis ar veclaiku sud­raba lietām, karafām un ķīniešu porcelānu. Rakstāmgalds bija izrotāts ar perlamutra mozaiku, kas vietām jau bija ie­plīsusi un savā vietā atstājusi ar līmi pildītas dzeltenas rievas; šis galds bija piekrauts ar visādiem niekiem un sī­kumiem, tur bija: kaudzīte mazu, smalki pierakstītu papī­riņu zem jau gluži apzaļojušas marmora preses ar olu virs­pusē, kāda veclaiku grāmata ādas sējumā ar sarkanu lapu malu, pavisam izkaltis citrons, ne lielāks pair meža riekstu, salauzta krēsla atzveltnes daļa, ar vēstuli apsegta glāzīte, kurā .bija iekšā kāds šķidrums un trīs mušas, gabaliņš zīmog- lakas, kaut kur paceltas lupatas strēmelīte, divas ar tinti aplipušas spalvas; kā dilonī izdilusi, jau pavisam nodzeltē­jusi zobu birste, ar kuru saimnieks varbūt bija zobus tīrījis jau priekš franču iebrukšanas Maskavā.

Pie sienām tuvu viena pie otras bezgaumīgi karājās vai­rākas bildes: gara, nodzeltējusi gravira, uz kuras bija at­tēlota kauja ar milzīgām bungām, kliedzošiem zaldatiem trīsstūru cepurēm galvā un slīkstošiem zirgiem. Gravira bija bez stikla, ielikta sarkankoka rāmī ar šaurām bronzas svītri­ņām un bronzas aplīšiem stūros. Tai blakus pussienas aiz­ņēma milzīga glezna nomelnējušām eļļas krāsām, kur bija uzzīmētas puķes, augļi, pārgriezts arbūzs, meža kuiļa snuķis un ar galvu uz zemi pakārta pīle. Istabas vidū no griestiem nokarājās lustra linu audekla maisā, kas bija apklāts ar putekļa kārtu, ka līdzinājās kūniņai, kur sēž tārps. Istabas kaktā uz grīdas kaudzē bija samests viss tas, kas rupjāks un nebija cienīgs gulēt iuz galdiem. Kas īsti atradās kaudzē, bija grūti nosakāms, jo putekļi tur bija tik bagātīgi, ka ro­kas kļuva kā ar cimdiem apvilktas, tiklīdz pie tās pieķērās; redzamāk par citu no turienes rēgojās salauztas koka lāpstas gabals un veca zābaka zole. Neparko nevarētu sacīt, ka šai istabā uzturas kāds dzīvs radījums, ja to nevēstītu veca, iz­valkāta cepure, kas gulēja uz galda. Kamēr viņš aplūkoja visu šo dīvaino iekārtu, atvērās sānu durvis un ienāca tā pati ekonome, ko viņš bija sastapis pagalmā. Bet nu viņš ievēroja, ka tas drīzāk bija ekonoms nekā ekonome: ekono­me, mazākais, nedzen bārdu, bet šis, gluži otrādi, dzina un, kā likās, diezgan reti, tāpēc ka viss smakrs un vaigu apakšē­jās daļas izskatījās pēc skrāpja no dzelzs stieplēm, ar ko stallī tīra zirgus. Čičikovs rādīja jautājošu seju un ar nepa­cietību gaidīja, ko viņam grib teikt ekonoms. Ekonoms arī no savas puses gaidīja, ko viņam grib teikt Čičikovs. Par tādu dīvainu klusēšanu izbrīnījies, Čičikovs beidzot saņēmās jautāt:

«Kur tad kungs? savās istabās vai?»

«Te ir saimnieks,» atbildēja ekonoms.

«Kur tad?» Čičikovs atkārtoja.

«Ko, mīļais, vai esat neredzīgs, vai?» teica ekonoms. «Echvā! Es jau esmu tas saimnieks!»

Te mūsu varonis negribot atkāpās atpakaļ un uzlūkoja viņu vērīgāk. Viņš bija visādus cilvēkus 'redzējis, pat tādus, kādus mums ar lasītāju nekad neizdosies redzēt; bet tādu viņš vēl nebija redzējis. Viņa sejā nevarēja ievērot nekā sevišķa; tā bija gandrīz tāda pati kā daudziem kalseniem ve­cīšiem, tikai smakrs bija par daudz izstiepts uz priekšu, tā ka katru reizi viņam tas bija jāapklāj ar lakatu, lad neap- spļaiudītu; mazās ačteles vēl nebija izdzisušas un šaudījās zem gari izaugušajām uzacīm kā peles, kad, tievos degun- tiņus no tumšām alām izbāzušas, ausis smailēdamas un ūsas kustinādamas, tās vēro un aizdomīgi osta gaisu, vai kaut kur nav apslēpies runcis vai palaidnis zēns. Daudz ievērojamāks bija viņa uzvalks: ne ar kādiem līdzekļiem, nedz pūlēm ne­varēja izpētīt, no kā sastāvēja viņa chalats: piedurknes un augšējie stūri tā bija notriepti un nosmulēti, ka spīdēja lī­dzīgi juchtādai, no kā taisa zābakus; uz muguras divu paldu vietā karājās četras, no kurām kušķiem līda laukā vate. Ap kaklu viņam arī bija apsiets kaut kas tāds, ko nevarēja sa­prast: vai tā bija zeķe vai bikšturi, vai arī pasiržu josta, bet nekādā ziņā kakla saite. Ar vārdu sakot, ja Čičikovs būtu saticis viņu, tā izgreznojušos, kaut kur pie baznīcas durvīm, tad, laikam gan, būtu iedevis viņam vara grasi. Jo mūsu varonim par godu jāsaka, ka sirds viņam bija līdzcietīga un viņš nekādi nevarēja noturēties, lai nabaga cilvēkam neiedotu vara grasi. Bet viņa priekšā nestāvēja ubags, viņa priekšā stāvēja muižnieks. Šim muižniekam piederēja vairāk nekā tūkstoš dvēseļu, un lai pamēģina kāds pie cita atrast tik daudz maizes graudos, miltos un vien­kārši stirpās; kam vēl pieliekamie kambari, klētis un kaltē- tavas būtu tā piebāztas ar visādiem audekliem, vadmalām, ģērētām un neģērētām aitādām, žāvētām zivīm un visā­diem dārzeņiem un cita ēdamā. Ja kāds būtu ieskatījies viņa darba sētā, kur bija sakrauti visādi apstrādāti kokma­teriāli un koka trauki, kas nekad netiek lietoti, tam izlik­tos, vai tik viņš nav nokļuvis Maskavā trauku bazarā, kur katru dienu manīgās sievasmātes uin vīramātes ar savām vi- rējām sanāk pēc iepirkumiem un kur kaudzēm balo visādi koka trauki, gan cirsti, gan zāģēti, gan virpoti, gan pīti, gan šūti: mucas, vērpeles, toveri, ķipji, kannas ar osām un bez osām, spaiņi, sētuves, apšu skalu kurvji, no bērza tāss pītas vāceles, kur sievieši glabā kodējas, un citas grabažas, ko lieto visā plašā bagātajā un nabadzīgā Krievijā. Kam gan Pļušikinam vajadzēja tik milzīga daudzuma tādu trauku? visu savu mūžu nevarēja tos izlietot pat divās tādās mui­žās, kāda viņam bija, bet viņam vēl tas izlikās par maz. Ar to neapmierinādamies, viņš katru dienu staigāja pa savas sādžas ielām, aplūkoja tiltu apakšas un katru kaktiņu, un visu, kas tik gadījās: veca zole, sieviešu lupata, dzelzs nag­la, sasista poda gabals, — visu viņš pievāca un krāva tai čupā, ko Čičikovs ieraudzīja istabas kaktā. «Lūk, zvejnieks jau izgājis uz zveju!» runāja zemnieki, kad redzēja viņu ejam uz medībām. Un, tiešām, pēc viņa vairs ielu slaucīt nevajadzēja: ja cauri braucējam oficierim gadījās pazaudēt piesi, šis piesis acumirklī atradās pazīstamajā kaudzē; ja kāda sieviete izklaidībā aizmirsa pie akas spaini, viņš aiz­vilka arī spaini. Taču, ja zemnieks to ievēroja un pierādīja, ka tas viņa īpašums, viņš nestrīdējās un atdeva nolaupīto lietu; bet, tiklīdz tā nokļuva čupā, tad bija viss pagalam: viņš dievojās, ka lieta pieder viņam, ka to tad un tad, tur un tur pircis vai arī mantojis no vectēva. Savā istabā viņš uzlasīja no grīdas visu, ko tik redzēja: lakas drupatiņu, pa­pīra strēmelīti, spalviņu un visu to lika uz rakstāmgalda vai uz loga.

Bet .kādreiz taču viņš bija tikai taupīgs saimnieks! bija precējies un ģimenes tēvs, un kaimiņš atbrauca pie viņa viesoties, paklausīties un pamācīties no viņa, kā jāsaimnie­ko un saprātīgi jātaupa. Viss gāja kārtīgi pa ierādīto ceļu: strādāja dzirnavas un veltuves, vienmērīgā darbā vadmalas fabrikas, galdnieki un vērptuves; visur ieskatījās saimnieka gaišās acis, un kā strādīgs zirneklis viņš rūpīgi un čakli te­kāja pa savas saimniecības tīklu no viena gala uz otru. Viņa vaibstos neatspoguļojās nekādas sevišķi stipras jūtas, bet acīs bija lasāms saprāts; viņa runa liecināja, ka viņš daudz ko piedzīvojis, ka labi pazīst pasauli, un viesim patika tanī noklausīties; laipnā un runīgā mājasmāte bija izslavēta par viesmīlību, pretim mēdza nākt divas glītas meitenes, abas gaišmates, svaigas un sārtas kā rozes; izskrēja arī dēls, dzīvs zēns, un skūpstījās ar visiem, maz bēdādams par to, vai vie­sim tas patika vai ne. Namā bija atvērti visi logi, antresolā bija skolotāja francūža dzīvoklis; skolotājs mīlēja gludi no- skūties un 'bija liels mednieks: viņš vienmēr pārnesa uz pus­dienu teterus vai pīles, bet dažreiz arī tikai zvirbuļu olas, no kurām lika sev izcept pantagu, tāpēc ka visā mājā to ne­viens cits neēda. Antresolā dzīvoja arī viņa tautiete, abu meitu audzinātāja. Pats mājastēvs pie galda ieradās kaut gan drusku apvalkātos, bet tīros svārkos, elkoņi bija kār­tībā: nekur nebija neviena ielāpa. Bet labā mājasmāte no­mira; daļa atslēgu un līdz ar tām sīkas rūpes nāca viņa rokās. Pļušikins kļuva nemierīgs un, kā visi atraitņi, aizdo­mīgāks un skopāks. Vecākai meitai Aleksandrai Stepanov- nai viņš nevarēja visu uzticēt, un viņam bija taisnība, tāpēc ka Aleksandra Stepanovna drīz aizbēga ar dievs viņu zina kāda jātnieka pulka štabsrotmistnu un uz ātru roku ar to salaulājās kādā sādžas baznīcā, zinādama, ka tēvs neieredz oficierus, turēdamies pie dīvainiem aizspriedumiem, ka visi kara dienestā stāvošie esot lieli kāršu spēlmaņi un izšķēr­dētāji. Tēvs deva tai savus lāstus ceļā līdzi, bet par pakaļ­dzīšanos nerūpējās. Māja kļuva vēl tukšāka. Pie tās īpašnie­ka gaišāk varēja sākt vērot skopuma zīmes; viņa matos iezagās sirmuims, skopuma uzticīgais draugs un tā attīstības veicinātājs; skolotāju francūzi atlaida, tāpēc ka dēlam bija laiks iestāties dienestā, madaimi pad'zina tāpēc, ka izrādījās ne bez grēka pie Aleksandras Stepanovnas aizbēgšanas; dēlu aizsūtīja uz guberņas pilsētu, lai tur palatā izmācītos, pēc tēva domām, pamatīgu dienestu, bet tā vietā viņš iestā­jās kara dienestā un tēvam atrakstīja tikai pēc iestāšanās, lūdzot naudu, ar ko iegādāties mundieri; pilnīgi dabiski, ka viņš saņēma to, ko vienkāršā tauta sauc par pigu. Beidzot jaunākā meita, kas palika pie viņa mājās, nomira, un vecis palika viens pats par savas bagātības valdnieku, sargu un glabātāju. Vientulīgā dzīve deva sīkstulībai treknu barību, un tā, kā zināms, ir izsalkusi kā vilks, un, jo vairāk tā rij, jo nepiepildāmāka top; cilvēka jūtas, kas jau tā nebija vi­ņam visai dziļas, ar katru brīdi kļuva seklākas, un ar katru dienu kaut kas vēl vairāk zuda šais vecajās drupās. It kā tīšām, apstiprinot viņa ieskatu attiecībā uz karavīriem, šai laikā gadījās, ka viņa dēls bija nospēlējies uz kārtīm, viņš tam no sirds aizsūtīja savus tēva lāstus un nekad vairs neinteresējās zināt, vai viņš jel maz ir pasaulē vai ne. Ar katru gadu viņa mājā parādījās vairāk aiznaglotu logu, beidzot palika tikai divi, no kuriem viens, kā lasītājam jau zināms, bija .aizlīmēts ar papīru; ar katru gadu svarīgākās saimniecības daļas arvien vairāk un vairāk izslīdēja no viņa uzmanības, un viņa šaurais skatiens pievērsās papīriņiem un spalviņām, ko viņš vāca savā istabā; viņš kļuva arvien nepie­kāpīgāks pret tirgotājiem, kas brauca pie viņa iepirkt saim­niecības produktus, uzpircēji tirgojās, tirgojās un beidzot pa­meta viņu pavisam, sacīdami, ka tas esot velns, bet ne cilvēks; siens un labība puva, stirpas un kaudzes pārvērtās par tī­riem mēsliem, tā !ka varēja tanīs vai kāpostus stādīt, milti noliktavās pārvērtās akmenī, tā ka bija ar cirvi cērtami, pie vadmalas un linu audekla baķiem bija bail piedurties: tie pārvērtās putekļos. Viņš jau pats bija aizmirsis, kas un cik viņam bija, un tikai atminējās, kurā vietā skapī stāvēja karafa ar kāda dzēriena atliekām, ko pats bija iezīmējis, lai neviens nevarētu zagšus to izdzert, viņš neaizmirsa arī, kur gulēja kāda spalviņa vai lakas gabaliņš. Bet saimniecī­bas ienākumus savāca tāpat kā agrāk: zemniekiem bija jāmaksā tādas pašas nodevas, katrai sievai bija jāsalasa tāds pats mērs riekstu, katrai audējai bija jānoauž tikpat daudz audekla — visu to sakrāva klētīs un viss tas puva un pārvērtās par pīšļiem, un viņš pats beidzot arī kļuva par tādiem cilvēces pīšļiem. Aleksandra Stepanovna viņu pāris reizes apmeklēja ar savu mazo dēlu, cerēdama, vai nevar kaut ko dabūt; redzams, staiguļa dzīve ar štabsrotmistru ne­bija tik pievilcīga, kā izlikās līdz kāzām. Pļuškins viņai to­mēr piedeva un mazajam meitas dēlam pat iedeva kādu pogu, kas gulēja uz galda, par rotaļas lietu, bet naudas ne­maz nedeva. Otru reizi Aleksandra Stepanovna atbrauca ar diviem mazuļiem un atveda viņam Lieldienas maizi pie tē­jas un jaunu chalatu, tāpēc ka tētiņam bija tāds chalats, uz kura ne tikvien neērti, bet pat kauns bija skatīties. Pļuškins apmīļoja abus mazdēlus un, uzsēdinājis viņus vienu uz labā ceļgala, bet otru uz kreisā, izšūpoja tā, it kā tie sēdētu zir­gam mugurā; Lieldienas maizi un chalatu viņš paņēma, bet meitai gluži nekā nedeva; ar to Aleksandra Stepanovna arī aizbrauca.