NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Tātad, lūk, kāda tipa muižnieks stāvēja Čičikova priekšā!

Jāatzīst, 'ka tādi igadījumi ir ļoti reti Krievijā, kur visi drī­zāk mīl izplesties, nekā sarauties, un tas jo pārsteidzošāk, ka turpat kaimiņos sastopams muižnieks, kas plītē ar visu krieva muižnieka 'pārgalvību un bauda dzīves kausu, kā mēdz sacīt, līdz pašam dibenam. Nepieredzējis garām brau­cējs izbrīnā apstāsies, ieraugot viņa mājokli, nevarēdams izprast, kā pēkšņi varējis valdošs princis iekļūt šo niecīgo, tumšo īpašnieku vidū: viņa baltie akmens nami ar neskaitā­majiem dūmeņiem, belvederiem un vēja rādītājiem izskatās kā lepnas pilis, tām apkārt bars fliģeļu un visādas telpas viesiem. Kā trūkst viņam? Teātri, balles; visu nakti mirgo ar ploškām un uguņiem rotātais dārzs, ko tricina mūzikas pērkoni. Pus guberņas izgreznojusies jautri pastaigājas zem kokiem, un nevienam nerādās nekas mežonīgs un draudošs šai mākslīgajā uguņošanā, kad no koku bieziena teatrali iz­nirst mākslīgas gaismas apspīdēts zars, kas zaudējis savu spilgto zaļumu, bet virs galvām tumšāk, skarbāk un div­desmit reižu bargāk tāpēc lūkojas nakts debesis, un, tālu augšā, savas lapas trīsinādamas un netraucētā tumsā jo dziļāk iespiezdamās, koku drūmās galotnes dusmojas par šo ārējo spožumu, kas no apakšas apgaismo viņu saknes.

Jau vairāk minušu Pļuškins stāvēja, ne vārda neteikdams, bet Čičikovs vēl arvien nevarēja iesākt sarunu, būdams pār­steigts no paša mājastēva izskata, kā arī no visa tā, kas viņa istabā. Ilgi viņš nevarēja izdomāt, kādiem vārdiem izskaid­rot savas apciemošanas iemeslu. Viņš jau gribēja iesākt tādā garā, ka esot daudz dzirdējis par viņa tikumību un retām sirds īpašībām un ka tādēļ turējis par pienākumu personīgi parādīt viņam savu cieņu, bet apķērās un juta, ka tas būs par daudz. Vēlreiz pārlaidis greizu skatienu pār visu, kas bija istabā, viņš juta, ka vārdu tikumība un retās sirds īpašības vietā var it labi sacīt: ekonomija un kārtība; un, tādā veidā runu pārgrozījis, viņš sacīja, ka esot daudz dzir­dējis par viņa ekonomiju un muižu priekšzīmīgo pārvaldību, kādēļ ieskatījis par pienākumu iepazīties un personīgi iz­sacīt savu cienību. Protams, varēja izdomāt citu, labāku iemeslu, bet nekas vairāk neienāca prātā.

Uz to Pļuškins par atbildi kaut ko (norūca caur lūpām, jo zobu viņam nebija, bet, ko īpaši, nav zināms, tomēr saturam acīm redzot vajadzēja būt: «Kaut velns tevi būtu parāvis ar visu tavu cienību!» Bet tā kā viesmīlība pie mums ir tādā godā, ka pat sīkstulis nespēj pārkāpt tās likumus, tad viņš tūliņ drusku skaidrāk piebilda: «Laipni lūdzu piesēsties!»

«Pie manis sen nav viesi bijuši,» viņš sacīja: «un, taisnību runājot, maz redzu no tiem labuma. Ieveduši tādu nepieklā­jīgu ieražu braukāt viens pie otra, bet saimniecībā no tā ceļas zaudējumi … un tev jābaro arī viņu zirgi ar sienu! Es jau esmu sen pusdienu paēdis, un virtuve man tik zema, slikta, un dūmenis pavisam sagruvis, sāksi kurināt, izcelsies vēl ugunsgrēks.»

«Palūk, kā!» Čičikovs pie sevis nodomāja, «labi, ka pie Sobakeviča krietni saēdos biezpiena raušus un auna cepeti.»

«Un tavu nelaimi, kaut jel viena saujiņa siena būtu visā saimniecībā!» turpināja Pļuškins. «Un kā lai arī to pietaupu? zemīte maza, zemnieki slinki, nemīl strādāt, domā, kā tikai uz krogu tikt… tā vien raugies, ka vecuma dienās būs vēl ubagos jāiet!»

«Man tomēr stāstīja,» Čičikovs klusi piebilda: «ka jums vai­rāk nekā tūkstoš dvēseļu.»

«Bet kas to teica? Jūs, mīļais, varējāt tam acis piespļaut, kas jums to teica! Tas zobgalis laikam gan būs gribējis jūs izjokot. Runā gan, tūkstoš dvēseļu, bet ej vien, saskaiti, re­dzēsi, ka nekā nesaskaitīsi! Pēdējos trīs gados nolādētā drudzī man nomira krietns kušķis zemnieku.»

«Ko jūs sakāt! vai daudzi miruši?» Čičikovs ar līdzdalību izsaucās.

«Jā, aiznesa daudz.»

«Bet atļaujiet prasīt: cik pēc Skaita?. . .»

«Ap astoņdesmit dvēseļu.»

«Vai tiesa?»

«Es taču nemelošu, mīļais.»

«Atļaujiet vēl jautāt: es domāju, šīs dvēseles jūs skaitāt no tā laika, kad iesniegta pēdējā revizijas liste?»

«Tas būtu vēl paldies dievam,» Pļuškins sacīja: «bet posts tas, ka no tā laika salasīsies līdz simt divdesmit.»

«Vai patiesi?! vesels simt divdesmit?» izsaucās Čičikovs un no pārsteiguma atplēta pat drusku muti.

«Esmu, mīļais, par vecu, lai melotu: dzīvoju jau septītā desmitā!» teica Pļuškins. Viņš, kā likās, apvainojās par tādu gandrīz priecīgu izsaucienu. Čičikovs noskārta, ka patiesi nav pieklājīgi tik vienaldzīgi izturēties pret otra bēdām, un tāpēc tūliņ nopūtās un teica, ka jūt līdzi.

«Jā, bet nožēlošanu kabatā neiebāzīsi,» Pļuškins atbildēja. «Man kaimiņos dzīvo kāds kapteinis, velns zina, no kurienes tāds cēlies, sauc par radinieku: tēvocīt, tēvocīt! un roku bučo, bet, kad sāk izrādīt savu līdzjutību, tad vaimanā, ka sargi ausis. No vaiga gluži sarkans: laikam nāvīgi mīl deg­vīnu. Kā liekas, par oficieri dienēdams, nospēlējis visu nau­du vai arī teatra aktrise izkrāpusi, tādēļ tagad arī izrāda savu līdzjutību!»

Čičikovs pacentās izskaidrot, ka viņa līdzjūtība nemaz neesot tāda kā kapteiņa un ka viņš ne ar tukšiem vārdiem, bet ar darbiem gribot to parādīt, un, lietu neatlikdams, tū­liņ, bez kādiem aplinkiem, izsacīja vēlēšanos samaksāt valsts nodokļus par visiem tādā nelaimē mirušiem zemnie­kiem. Priekšlikums, kā likās, Pļuškinu pavisam pārsteidza. Acis ieplētis, viņš ilgi uzlūkoja viņu un beidzot jautāja: «Bet vai jūs, mīļais, neesat bijis kara dienestā?»

«Nē,» Čičikovs atbildēja diezgan viltīgi: «esmu bijis civil­dienestā.»

«Civildienestā?» atkārtoja Pļuškins un sāka gremot lū­pām, it kā kaut ko ēstu. «Bet kā tad? Jūs taču ar to darāt pats sev zaudējumu?»

«Jums par patiku esmu gatavs arī ciest zaudējumu.»

«Ak mīļais! ak mans labdari!» izsaucās Pļuškins, no prieka neievērodams, ka viņam no deguna diezgan neglīti izlīda kafijas biezumiem līdzīga tabaka un ka, nakts svārku stū­riem atšķiroties, kļuva redzamas drēbes, ne visai pieklājīgas aplūkošanai. «Lūk, kā iepriecinājāt veci! Ak tu kungs! ak svētie mocekļi…» Vairāk Pļuškins nevarēja izrunāt. Bet nepagāja ne minūte, kad prieks, kas tik piepeši parādījās viņa kokainajā sejā, tikpat piepeši arī nozuda, it kā tas ne­būtu nemaz bijis, un viņa seja atkal kļuva rūpju pilna. Viņš pat noslaucījās ar lakatu un, to satinis kamolā, sāka berzēt sev virslūpu.

«Kā tad. ar jūsu atļauju, negribēdams jūs sadusmot, vai jūs apņematies katru gadu maksāt par viņiem nodokļus? un vai maudu samaksāsiet man vai taisni kronim?»

«Lūk, kā mēs izdarīsim: mēs iztaisīsim pirkšanas līgumu, tā, it kā viņi būtu dzīvi um jūs man viņus pārdotu.»

«Jā, pirkšanas līgumu …» Pļuškins teica, kļuva domīgs un sāka atkal gremot lūpas. «Nu jā, redz, pirkšanas līgums — atkal izdevumi. Amata vīri tādi bezkauņas! Agrāk varēja tikt ar vara pusrubli un maisu miltu galā, bet tagad jā­dod vesels vezums putraimu un piedevām desmitnieks, tāda alkatība! Es nezinu, kādēļ neviens nepievērš tam uzmanību. Nu, pateicis kāds viņam labu vārdu dvēseles glābšanai! Ar vārdu ikvienam var piekļūt. Lai ko arī teiktu, bet no sirs­nīgiem vārdiem jāpadodas.»

«Nu, es domāju, tu gan nepadosies!» nodomāja pie sevis Čičikovs un piebilda, ka aiz cienības pret viņu gatavs uz­ņemties uz sava rēķina arī līguma izdevumus.