NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

«Tomēr viņi taču dzīvo, bet tie ir tikai iedomas.»

«Nu nē, nav vis iedomas! Es jums pierādīšu,» kāds bija Michejevs, nu, tādus ļaudis jūs nekur neatradīsiet: vīrs kā mašina, tā ka šai istabā netiek iekšā: nē, tās nav iedomas! Bet plecos viņam bija lielāks spēks nekā zirgam; gribētu zināt, kur jūs citur varat atrast tādas iedomas!» Pēdējos vārdus viņš teica, atgriezies jau pret Bagrationa un Kolo- kotrona portretiem, kas karājās pie sienas, kā tas arvien mēdz notikt pie sarunu biedriem, kad viens no viņiem piepeši nezin kādēļ griežas ne pret to personu, ar ko runā, bet pret trešo, dažreiz gluži svešu, negaidītu ienācēju, kaut gan zina, ka no tā nedabūs ne atbildes, ne arī kāda izskaidrojuma vai arī ap­stiprinājuma, bet ko tik uzmanīgi tomēr aplūko, it kā sauktu viņu par starpnieku, un, pirmajā acumirklī drusku apjucis, ienācējs nezina, vai atbildēt viņam par lietu, no kuras nekā nav dzirdējis, vai, ievērojot pieldājības likumus, tāpat pastā­vēt un pēc tam aiziet projām.

«Nē, vairāk par divi rubļiem nevaru dot,» sacīja Čičikovs.

«Nu, lai jums nebūtu ko sūdzēties, ka esmu daudz uzpra­sījis un nemaz negribu nolaist, tad lai iet par septiņdesmit pieci rubļiem dvēsele, tikai asignacijās un tad arī tikai kā pazīstamam!»

«Nudien, vai viņš mani par muļķi vai tur?» Čičikovs pie sevis nodomāja un tad sacīja: «Es tīri brīnos: liekas, ka mēs spēlējam teātri vai jokus dzenam, citādi to nevar izskaidrot… Jūs, kā redzams, esat diezgan gudrs cilvēks, esat baudījis izglītību. Priekšmets taču tikai: tpu, tpu. Ko tas var maksāt? kam vajadzīgs?»

«Jā, bet jūs taču pērkat, tātad ir vajadzīgs.»

Uz to Čičikovs tikai iekoda lūpā un neatrada, ko atbildēt. Viņš sāka runāt par kādām ģimenes un radu būšanām, bet Sobakevičs viņam atbildēja vienkārši:

«Par jūsu lietām man nekā nevajag zināt: es ģimenes būša­nās neiejaucos, tā jūsu pašu darīšana. Jums vajadzīgas dvē­seles, es jums tās pārdodu, un nožēlosiet, ja nepirksiet.»

«Divi rublīši,» Čičikovs teica.

«Nudien, mal tavu malšanu, kā saka paruna, kā uzklupis diviem, tā netiek projām no tiem. Dodiet īstu cenu!»

«Nu, lai velns viņu parauj!» Čičikovs pie sevis nodomāja: «pa pusrublim pielikšu sunim priekš riekstiem!» «Lai iet, pusrubli pielikšu.»

«Nu, es arī teikšu jums savu pēdējo vārdu: piecdesmit rubļu! nudien, pašam zaudējums, lētāk nekur nepirksiet tādus labus ļaudis!»

«Tas tik ir kulaks!» Čičikovs pie sevis nodomāja un pēc tam drusku īgnā balsī turpināja: «Tiešām, kas tā nu par lietu … it kā patiesi būtu nopietna lieta; citā vietā es dabūšu par velti. Katrs man labprāt tos atdos, lai tikai no viņiem arīzāk tiktu vaļā. Tikai muļķis tos paturēs sev un maksās par viņiem nodokļus!»

«Bet vai zināt, ka tāda veida pirkums, es to runāju starp mums, aiz draudzības, ne vienmēr atļauts, un ja es vai kāds cits par to izpļāpā, tad pircējam neviens vairs neuzticēsies ne pie līguma slēgšanas, ne arī kādās citās svarīgās darī­šanās.»

«Palūk, kur tēmē, nelietis!» nodomāja čičikovs un tūliņ ar ļoti augstasinīgu izskatu atbildēja: «kā vēlaties, es nepērku tos aiz kaut kādas vajadzības, kā jūs domājat, bet tā, ne no šī, ne no tā iekrita prātā. Ja divi un pus negribat, ardievu!»

«Viņu nesamulsināsi, nepiekāpīgs!» nodomāja Sobakevičs. «Nu, dievs ar jums, dodiet trīsdesmit un ņemiet tos prom!»

«Nē, es redzu, jūs negribat pārdot, ardievu!»

«Pagaidiet, pagaidiet!» Sobakevičs izsaucās, viņa roku ne- izlaizdams un uzmīdams viņam uz kājas, jo mūsu varonis bija aizmirsis piesargāties, kāpēc par sodu bija jānosēcas un jāpa- lecas uz vienas kājas.

«Lūdzu piedošanas! liekas, es jūs iztraucēju. Lūdzu, sēdie ties še! Lūdzu!» Te viņš nosēdināja viņu atzveltnes krēslā, pat ar tādu veiklību, kā tāds lācis, kas jau bijis dīdītāja rokās un prot pēc pavēles grozīties un taisīt visādus jokus: bet nu parādi, Miška, kā sievas pirtī peras? vai: bet kā, Miška, mazi bērni zirņus zog?

«Nudien, es par velti laiku tērēju, man jāsteidzas.»

«Pasēdiet vēl mazu brītiņu, es jums tūliņ pasacīšu vienu patīkamu vārdu.» Te Sobakevičs viņam piesēdās tuvāk un kā kādu noslēpumu iečukstēja ausī: «vai gribat par kvartu?»

«Tas ir, par divdesmit pieci rubļiem? Nē, nē, nē! Ne ce­turtdaļas kvarta nedošu, ne kapeikas nepielikšu.»

Sobakevičs apklusa. Čičikovs arī apklusa. Klusums ilga pāris minūtes. Bagrations ar ērgļa degunu ļoti uzmanīgi no sienas aplūkoja šo pirkumu.

«Kāda tad būs jūsu pēdējā cena?» Sobakevičs beidzot jautāja.

«Divi ar pus.»

«Nudien, jums cilvēka dvēsele tikpat kā sautēts rācenis. Dodiet kaut trīs rubļus!»

«Nevaru.»

«Nu, ko lai ar jums dara, lai iet! Zaudējums gan ir, bet man jau tāda suņa daba: nevaru bez tā, lai savam tuvākam nesagādātu prieku. Es domāju, vajadzēs arī pirkšanas līgumu apstiprināt, lai viss būtu kārtībā.»

«Zināms.»

«Nu, palūk, vēl būs jābrauc uz pilsētu.»

Tā darījums noslēdzās. Abi nosprieda rīt ierasties pilsētā un apstiprināt pirkšanas līgumu. Čičikovs palūdza zemnieku sarakstu. Sobakevičs bija ar to labprāt mierā un tūliņ, pie rakstāmgalda piegājis, sāka pašrocīgi izrakstīt ne tikai vārdus, bet piezīmēja arī katra labās īpašības.

Bet Čičikovs, atrazdamies viņam aiz muguras, laika ka­vēkļa dēļ, sāka aplūkot visu viņa lielo stāvu. Kā paraudzījās uz viņa muguru, platu kā zemajiem Vjatkas zirgiem, un uz viņa kājām, kas līdzinājās čuguna stabiem, ko stāda gar ietves malām, nevarēja iekšēji neizsaukties: «Ek, ir gan tevi dievs apdāvinājis! taisni tā, kā mēdz sacīt, slikti piegriezts bet stipri šūts!. .. Vai nu tu esi jau kā lācis piedzimis, vai arī tevi malienes dzīve, zemes darbi, pūles ar zemniekiem tevi pārvērtušas par lāci, par to, ko sauc par cilvēku kulaku? Bet nē: es domāju, tu vienmēr būtu tāds pats, kaut arī tiktu pēc modes audzināts, palaists sabiedrībā un dzīvotu Pēter­burgā, bet ne malienē. Visa starpība tikai tā, ka tagad tu apēd pusi auna sāna ar putru, uzkozdams biezpiena raušus šķīvja lielumā, bet tad tu būtu ēdis kotletes ar trifeļiem Tagad tavā varā ir zemnieki: jūs ar viņiem labi satiekat, un, zināms, tu viņus pārlieku nespaidīsi, tāpēc ka viņi tavs īpa­šums, tas tev pašam nāktu par ļaunu; bet tad tev būtu ierēdņi, kurus tu stipri vien tirdītu, apsvērdams, ka tie nav tavi dzimtļaudis, vai arī tu tukšotu, valsts kasi. Nē, kas jau ir dūre, to par delnu neatlieksi! Bet ja no dūres atlieksi vienu vai divus pirkstus, būs vēl ļaunāk. Ja viņš pavirši būtu saķerstījis kaut kādas zinības un ticis kādā ievērojamākā vietā, tad viņš liks trūkties visiem tiem, kas patiesi zinības baudījuši! Un tad vēl, varbūt, teiks: Nu es sevi parādīšu! Un izdomās tik gudru likumu, ka daudziem kļūs par karstu . . . Ak, kaut visi kulaki!…»

«Saraksts ir gatavs!» teica Sobakevičs atgriezies.

«Gatavs? Lūdzu, dodiet to šurp!» Viņš pārlaida pār to acis un pabrīnījās, cik tas akurats un precizs: kārtīgi bija piezī­mēts ne tikai mirušā amats, kārta, vārds, vecums un ģimenes sastāvs, bet malās pat bija sevišķas atzīmes par uzvešanos, sātību, ar vārdu, prieks bija redzēt.

«Tagad lūdzu rokas naudu!» Sobakevičs sacīja.

«Kam jums rokas nauda! Pilsētā jūs dabūsiet visu naudu uz reizi.»

«Jūs jau zināt, tas tā pieņemts,» atbildēja Sobakevičs.

«Nezinu, kā lai jums dodu, es nepaņēmu līdz naudas. Bet. lūk, desmit rubļu būs.»