NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Bet mūsu varonis jau bija pusmūža gados un auksta, apdo­mīga rakstura. Viņš gan arī ieslīga domus un domāja, bet viņa domas bija noteiktākas, ne tik gaisīgas un pa dajai ļoti pa­matīgas. «Jauks skuķēns!» viņš teica, tabakas dozi attaisī­dams un iešņaukdams. «Bet kas tad pie viņas īpaši tik pie­vilcīgs? Pievilcīgs ir tas, ka viņa tikko, kā redzams, izlaista no kāda pansiona vai institūta, ka viņā, tā sacīt, vēl nekā nav no bābiskuma, tas ir, no tā, kas pie viņām ir visnepatīkamā­kais. Viņa tagad ir kā bērns, viss pie viņas ir vienkāršs, viņa teiks, kas ienāk prātā, smiesies, kad smiekli nāk. No viņas visu var iztaisīt, viņa var tapt par brīnumu, bet arī par mēslu, un kļūs par mēslu! Lai tik viņa tiek māmiņu un tantiņu nagos. Gada laikā viņu tā piebāzīs ar visādām bābu būšanām, ka pats tēvs viņu vairs nepazīs. Viņa kļūs uzpūtīga un klī- rīga, sāks grozīties pēc iekaltām manierēm, lauzīt galvu un prātot, ar ko un kā un cik daudz jārunā, kā uz katru skatī­ties, katru brītiņu baidīsies, lai neizrunātu vairāk kā vajag, beidzot pati sapīsies un beigs ar to, ka sāks melot visu mūžu, un no viņas velns zina kas iznāks!» Te viņš brīdi apklusa un pēc tam piemetināja: «Bet interesanti zināt, kas viņa tāda ir? kas viņas tēvs? vai bagāts, godāts muižnieks vai vienkārši kārtīgs, dienestā pie kapitala ticis cilvēks? Jo ja šai mei­tenei, teiksim, ir divsimt tūkstošu pūra naudas, tad no viņas

var iznākt ļoti ļoti gards kumoss. Tad viņa, tā sacīt, varētu aplaimot kārtīgu cilvēku.» Divsimt tūkstoši viņa galvā sāka tēloties tik pievilcīgi, ka viņš nodusmojās uz sevi, ka pa to Laiku, kamēr pūlējās gar ekipāžu šķiršanu, nebija foreitoram vai kučieram izprasījis, kas bija ceļotājas. Drīz vien parādījās Sobakeviča sādža; tā izklaidēja viņa domas un piespieda pie­vērsties viņa pastāvīgajam priekšmetam. Šādža viņam likās diezgan liela; divi meži, bērzu un priežu, kā divi spārni, viens tumšāks, otrs gaišāks, bija tai pa labo un kreiso pusi; vidū bija koka māja ar mezoninu, sarkanu jumtu, tumši pe­lēkām vai, labāk sakot, neapmestām sienām; tā bija līdzīga mājām, kādas mēdz celt militārām nometnēm un vācu kolo­nistiem. Varēja vērot, ka, to būvējot, celtniekam pastāvīgi bija jākaro ar saimnieka gaumi. Celtnieks bija pedants un gribēja simetriju, saimnieks — ērtību un, kā redzams, tādēļ bija visus attiecīgos logus vienā pusē aiznaglojis un to vietā izcirtis vienu mazu lodziņu, kas laikam bija vajadzīgs tum­šajā pieliekamajā. Ģēvele, nevērojot to, ka architekts bija ļoti pūlējies, ari nebija mājas vidū, tāpēc ka saimnieks bija pa­vēlējis vienu sānu kolonu izmest un tāpēc palika ne vis čet­ras kolonas, kā bija paredzēts, bet tikai trīs. Ap pagalmu bija stipra nesamērīgi resnu koku sēta. Muižnieks, kā likās, daudz rūpējās par to, lai viss būtu stiprs. Staļļi, šķūņi un virtuves bija celti no smagiem, resniem baļķiem, kam vajadzēja stāvēt mūžigi. Zemnieku istabas arī bija stipri taisītas: tām nebija tēstu sienu, nekādu izgreznojumu, nedz citu izdomājumu, bet viss bija stingri un kā vajag pielāgots. Pat aka bija taisīta no tik cieta ozola koka, no kāda taisa tikai dzirnavas un ku­ģus. Vārdu sakot, viss, kam vien viņš acis uzmeta, bija stiprs, neizkustināms, kaut kādā noteiktā un neveiklā kārtībā. Pie lieveņa piebraucis, viņš ieraudzīja, ka logā gandrīz vienā un tanī pašā laikā parādījās divas sejas: kā gurķis, šaura un gara sievietes sej^ ar nakts cepuri galvā un vīrieša seja, tik plata un apaļa kā Moldavijas ķirbji, no kā Krievijā taisa balalai- kas, divstīgu vieglas balalaikas, ar ko lepojas un uzjautrinās gadu divdesmit veci švītīgi, acīgi puiši, kas mīl pamirkšķināt un uzsvilpot baltkrūtēm, baltkaklītēm ciema meitām, kuras sapulcējušās noklausīties viņa kluso stīgu trinkšķināšanā. Paraudzījušās, abas sejas no 1 oga tūliņ pazuda. Uz lieveņa iznāca sulainis pelēkā kamzolī ar zilu, stāvu apkakli un ieveda Čičikovu priekšnamā, kur viņu jau gaidīja pats mājastevs. Viesi ieraudzījis, viņš strupi sacīja: ludzu! un ieveda viņu iekšējās istabās.

Kad Čičikovs sāņus paskatījās uz Sobakeviču, viņam tas šoreiz izlikās ļoti līdzīgs vidēja lieluma lācim. Ijai līdzība būtu pilnīgāka, viņam bija mugurā lāčādas krāsas fraka ar garām piedurknēm, garas arī bija bikses, pēdas viņš spēra šķībi un greizi un pastāvīgi uzmina otram uz kājām. Viņa seja bija pietvīkusi, karsta, vara pieckapeiku gabala krāsā. Ir zināms, ka pasaulē ir daudz tādu seju, pie kuru apdares daba nav daudz gudrojusi, nav lietojusi nekādus smalkus instrumentus, 'kā: vīles, mazus urbjamos uin citus, bet cir­tuši atvēzdamās: vienu reizi ar cirvi — iznācis deguns, otru — iznākušas lūpas, ar lielo svārpstu izurbusi acis un, nekā ne­nogludinājusi, laidusi pasaulē, sacīdama: dzīvo! Tāda pati spēcīgi cirsta un nenogludināta seja bija ari Sobakevičam: viņš to vairāk turēja uz zemi nekā uiz augšu, kaklu nemaz negrozīja un, pateicoties tādam stīvumam, reti kad skatījās acīs tam, ar ko runāja, -bet vienmēr vai nu uz krāsns vai durvju pusi. Ēdamistabai cauri ejot, Čičikovs uz viņu vēlreiz sāņus paskatījās: lācis, gatavs lācis! Un tad vēl tāda dīvaina sagadīšanās: viņu pat sauca par Michailu Semjonoviču. Pa­zīdams viņa ieražu otram mīt uz kājām, Čičikovs gāja ļoti uzmanīgi un deva viņam ceļu sev pa priekšu. Mājastēvs, kā likās, juta pie sevis šo grēku un tūliņ jautāja: «vai neesmu jūs kā traucējis?» Bet Čičilkovs pateicās, atbildēdams, ka vēl ndkāds traucējums nav noticis.

Kad bija iegājuši viesistabā, Sobakevičs norādīja uz at­zveltnes krēslu, teikdams: lūdzu! Sēzdamies Čičikovs pa­skatījās uz sienām uin bildēm, kas pie tām karājās. Uz bil­dēm bija tikai spēka vīri, grieķu kara vadoņi, gravēti visā augumā: Maurokordato sarkanās biksēs un mundierī ar brillēm uz deguna, Miauli, Kanari. Visiem šiem varoņiem bija tik resni gurni un neredzētas ūsas, ka drebuļi gāja pār kauliem. Stipro grieķu vidū, nezin kādā ceļā un kādēļ, ļoti šauros ietvaros, bija nostādīts Bagrations, vājš un sīciņš ar maziem karodziņiem un lielgabaliem pie kājām. Viņam blakus karājās atkal grieķu varone Bobeliina, kuras viena kāja bija resnāka nekā to švitu rumpis, švitu, ar kuriem pār­pildīti mūsu tagadējie saloni. Mājastēvs, pats veselīgs un stiprs cilvēlks būdams, kā likās, gribēja, lai arī viņa istabu rotātu stipri un veselīgi tēli. Blakus Bobelinai, pie paša loga, karājās būrītis, no kura lūkojās melns ar baltiem punkti­ņiem, Sobakevičam ļoti līdzīgs, strazds. Viesis ar mājastēvu vēl nebija ne divas minūtes klusu cietuši, kad viesistabas durvis atvērās un ienāca mājasmāte, ļoti gara dāma, galvā tai bija cepure, pie kuras karājās lentes, ar pašu pagatavotu krāsu pārkrāsotas. Viņa ienāca cienīgi, galvu taisni turē­dama kā palma.

«Tā ir mana Feodulija Ivanovna!» Sobakevičs sacīja.

Čičilkovs tuvojās Feodulijas Ivanovnas rokai, ko tā viņam gandrīz grūšus piegrūda pie lūpām, tā ka viņam bija gadī­jums ievērot, ka rokas bija mazgātas gurķu sālījumā.

«Sirsniņ, stādu tev priekšā!» Sobakevičs turpināja: «Pā­vels Ivanovičs Čičikovs! Man bija gods ar viņu iepazīties pie gubernatora un pastmeistara.»

Feodulija Ivanovna lūdza sēsties, arī pateikusi: lūdzu! un galvu palocīdama līdzīgi aktrisēm, kas tēlo karalienes. Pēc tam viņa nosēdās uz dīvana, apklājās ar savu merinosu lakatu un nu vairs nepacēla ne acu, nepakustināja uzacis.