NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

«Tā nav vis tāda leijerkaste, ko vācieši nēsā. Tās ir ērģe­les; nāc, paskaties: visgarām no sarkanā koka. Es tev to vēlreiz parādīšu!» Te Nozdrevs, satvēris Čičikovu pie rokas, sāka vilkt viņu otrā istabā, un, lai kā tas atspērās ar kājām grīdā un stīvējās, ka viņš pazīstot leijerkasti, tomēr bija spiests vēlreiz noklausīties, kā Malbrugs devies karagaitās. «Ja negribi par naudu, tad salīgsim, lūk, tā: klausies: es tev došu leijerkasti un visas mirušās dvēseles, cik tik man ir, bet tu man dod savu puskarieti un trīssimt rubļu piedevām.»

«Nu, saki viens, bet ar ko tad es braukšu?»

«Es tev došu citu puskarieti. Iesim uz šķūni, es tev to pa­rādīšu! Tu to tikai pārkrāso, un būs brīnišķīga puskariete.»

«Ir gan velna apsēsts!» Čičikovs pie sevis nodomāja un ap­ņēmās katrā ziņā tikt vaļā no visādām puskarietēm, leijer­kastēm un visiem suņiem, kaut gan tiem bija ar prātu ne­aptverami apaļas ribas un ķepas gluži kamolā.

«Došu tev karieti, leijerkasti un mirušās dvēseles visu kopā!»

«Negribu!» Čičikovs vēlreiz sacīja.

«Kāpēc tad negribi?»

«Tāpēc ka it vienkārši negribu, un vairāk nekā.»

«Ek, kāds tu esi! redzu, ka ar tevi nevar saprasties kā ar labu biedru un draugu, tāds kā!… Tūliņ redzams, ka divko­sīgs cilvēks!»

«Nu, vai tad es esmu muļķis, vai? spried pats: kam man iegādāties lietas, kas man nemaz nav vajadzīgas?»

«Nu, lūdzams, nerunā vairs. Tagad es tevi ļoti labi pazīstu. Patiesi, gatavs ķēms! Nu, paklausies, vai gribi, spēlēsim ban­ku. Es likšu visus mirušos uz kārti, leijerkasti arī.»

«Nu, banku spēlēt, nozīmē padoties aklam gadījumam,» sacīja Čičikovs un pa to laiku šķībi paskatījās uz kārtīm, kas bija viņa rokās. Abas spēles izlikās tādas kā viltotas un kāršu otrā puse ļoti šaubīga.

«Kāpēc tad aklam gadījumam?» Nozdrevs teica. «Nekāds akls gadijums! ja tikai tavā pusē laime, vari velns zina ko ievinnēt. Lūk, viņa! kāda laime!» viņš sacīja, sākdams spēlēt, lai iekārdinātu: «ek, kāda laime! ek, kāda laime! lūk: taisni acīs lec." Lūk, tas nolādētais devītnieks, ar kuru es visu pa­spēlēju! Jutu, ka tas mani iegāzīs, bet, acis aiztaisījis, no­domāju: velns tevi rauj, izputini arī, nolādētais!» Kamēr Nozdrevs tā runāja, Porfirijs ienesa pudeli vīna. Bet Čičikovs stingri atsacījās no kāršu spēles, kā arī no dzeršanas.

«Kāpēc tad tu negribi spēlēt?» Nozdrevs jautāja.

«Nu, tāpēc ka nav patikšanas. Un jāatzīstas, neesmu ne­kāds kāršu spēles draugs.»

«Kāpēc neesi draugs?»

Čičikovs paraustīja plecus un piemetināja: «tāpēc, ka ne­esmu draugs.»

«Draņķis tu esi!»

«Ko darīt? dievs tādu radījis.»

«Fitjuks, vienkārši! Es sākumā domāju, ka tu esi daudz­maz kārtīgs cilvēks, bet tu nesaproti nekādu apiešanos. Ar tevi nemaz nevar runāt kā ar tuvu cilvēku… nekādas vaļ­sirdības, ne sirsnības! gluži kā Sobakevičs, tāds neģēlis!»

«Par ko tu mani lamā? Vai es esmu vainīgs, ka nespēlēju? Pārdod man tikai dvēseles, ja nu tu esi tāds cilvēks, kas drebinās tādu nieku dēļ.»

<>Ne velna tu nedabūsi! gribēju tāpat, gribēju par velti atdot, bet tagad nedabūsi! Kaut vai trīs valstības soli, bet nedošu. Tāds krāpnieks, skursteņslauķis! No šā brīža negribu ar tevi nekādās darīšanās ielaisties. Porfirij, ej, pasaki zirga puisim, lai nedod viņa zirgiem auzas, lai ēd sienu vien.»

Pēdējo lēmumu Čičikovs nekādi nebija gaidījis.

«Labāk nebūtu man nemaz acīs rādījies!» sacīja Nozdrevs.

Nevērojot tādu strīdu, viesis un mājastēvs kopā paēda vakariņas, kaut gan šoreiz uz galda nebija nekādu vīnu ar jocīgiem nosaukumiem. Rēgojās tikai viena pudele kaut kā­da Ķipras vīna, kas bija īstas skābenes. Pēc vakariņām Noz­drevs ieveda Čičikovu blakus istabā, kur viņam bija saga­tavota gulta, un sacīja: «Lūk, te tev būs gulta! Negribu tev ir labu nakti novēlēt!»

Pēc Nozdreva aiziešanas Čičikovs palika visnepatīkamākā garastāvoklī. Viņš dusmojās uz sevi, bāra sevi par to, ka bija šurp atbraucis un velti notērējis laiku. Bet vēl vairāk viņš , sevi bāra par to, ka bija iesācis runāt par darīšanām, izturē­jies neuzmanīgi kā bērns, kā ģeķis: jo lieta nav tāda veida, lai varētu Nozdrevam uzticēt… Nozdrevs ir tīrais mēsls no cilvēka, Nozdrevs var samelot, izdomāt, palaist velns zina ko, iznāks vēl kaut kādas tenkas… slikti, slikti. Vienkārši, esmu muļķis, viņš pats sev runāja. Nakti viņš gulēja ļoti ne­mierīgi. Kaut kādi mazi kukainīši koda viņam neciešami sāpīgi, tā ka viņš ar visu sauju kasīja sadzelto vietu, runā­dams: lai velns jūs būtu parāvis līdz ar Nozdrevu! Viņš atmo­dās agri no rīta. Rīta svārkus un zābakus apvilcis, viņš vis­pirms devās uz zirgu stalli pavēlēt Selifanam tūliņ aizjūgt puskarieti. Pa pagalmu atpakaļnākdams, viņš satikās ar Noz­drevu, kurš arī bija rīta svārkos, ar pīpi zobos.

Nozdrevs viņu draudzīgi apsveicināja un prasīja: kā nakti pārgulējis.

«Tā puslīdz,» atbildēja Čičikovs ļoti.sausi.

«Bet es, brāl,» Nozdrevs stāstīja: «man uzmācās tādas ne­šķīstības, ka kauns stāstīt, un pēc vakardienas mutē tā, it kā vesels eskadrons pārgulējis. Iedomājies: es sapņoju, ka mani izkūla, patiesi, patiesi! Un vai vari iedomāties, kas? Neparko neuzminēsi: štabsrotmistrs Pocelujevs kopā ar Kuvšiņņikovu.»

«-Jā,» Čičikovs pie sevis nodomāja: «labi būtu bijis, ja tevi nomodā nomizotu.»

«Nudien! Ļoti sāpēja! Es atmodos, velns rāvis, patiesi kaut kas sūrst, laikam raganas blusas. Nu, tu ej tagad, apģērbies, es pie tevis tūliņ ieiešu. Man vēl tik jāizlamā neģēlis pār­valdnieks.»

Čičikovs iegāja savā istabā nomazgāties un apģērbties. Kad viņš pēc tam izgāja ēdamistabā, tur jau uz galda stāvēja tējas servize un pudele ruma. Istabā vēl bija vakarējās pus­dienas un vakariņu pēdas; kā likās, slota nebija nemaz pie­skārusies. Pa grīdu mētājās maizes druskas, bet tabakas pelni bija redzami pat uz galdauta. Pašam mājastēvam, kas nekavējās drīz ierasties, zem rīta svārkiem vairāk nekā ne­bija kā plikas krūtis, uz kurām auga tāda kā bārda. Turē­dams rokā pīpes kātu un dzerdams no tases, viņš bija ļoti skaists gleznotājam, kas acu galā nevar ieredzēt kungus, kuri ir pārlieku nolaizīti un sacirtoti kā frizieru izkārtnes vai arī apcirpti līdz ādai.

«Nu, kā tu domā?» Nozdrevs sacīja, brītiņu klusējis: «vai negribi spēlēt uz dvēselēm?»

«Es jau tev, brāl, teicu, ka nespēlēšu, pirkt esmu gatavs.»

«Pārdot negribu, tas nebūs pa draugam. Es jau neņemšu velns zina par ko naudu. Jā, banku spēlēt, tā cita lieta. Nu, izmetīsim kaut vienu spēli!»

«Es jau teicu, ka ne.»

«Un mīt arī negribi?»

«Negribu.»

«Nu, paklausies: saspēlēsim dambretu, vinnēsi — visas tavas. Man daudz tādu, kas jāizsvītro no revizijas listes. Ei Porfirij, atnes dambretes kastīti.»

«Veltas pūles, es nespēlēšu.»

«Tā taču nav banka; tur nevar būt nekādas laimes, ne vil­tības: viss atkarājas vienīgi no mākslas; es tev varu pat pa­sacīt, ka nemaz nemāku spēlēt, varbūt ja dosi man kādus vilcienus priekšā.»

«Sēdīšos, spēlēšu ar viņu dambretu,» Čičikovs pie sevis nodomāja. «Dambretu es nespēlēju slikti, un blēdības darīt te viņam ļoti grūti.»

«Lai notiek, dambretu es spēlēšu.»

«Dvēseli rēķināsim par simt rubļiem!»

«Kāpēc tad? pietiks jau par piecdesmit.»