NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Mūsu varonis bija ļoti pārbijies. Kaut gan puHkariete ri­poja pilnā sDarā un Nozdreva ciems sen bija izzudis no acīm, aizsedzies ar laukiem, pakalniem un kalniņiem, bet viņš vēl arvien ar bailēm skatījās atpakaļ, it kā gaidīdams, ka nupat nupat kāds dzīsies pakaļ. Viņš elpoja ar pūlēm un, kad pa­mēģināja pielikt roku pie sirds, tad juta, ka tā lēkāja kā pai­pala būrītī. «Ech,. kādu pirti man sakurināja! palūk, kāds!» Nozdrevam tika tagad novēlēts daudz ļauna un nelaba, ne­trūka pat nepieklājīgu vārdu. Ko lai dara? Krievu cilvēks, un vēl dusmās. Pie tam lieta arī nemaz nebija smieklīga.. «Saki, ko gribi,» viņš pats pie sevis runāja: «nebūtu atbraucis kapteinis ispravņiks, nezina vai es vairs šo pasauli skatītu! Būtu pazudis kā burbulis ūdenī, bez kādām pēdām, neatstājis ne pēcnācējus, nesagādājis nākamiem bērniem ne mantas, ne godīga vārda!» Mūsu varonis ļoti rūpējās par saviem pēcnā­cējiem.

«Kāds slikts kungs!» domāja pie sevis Selifans. -

Zirgi, kā likās, arī nekā laba nedomāja par Nozdrevu: ne tikai vien bēris un piesēdētājs, bet ari lāsainais bija saīdzis. Kaut gan viņš arvien dabūja sliktākās auzas un Selifans citādi tās nebēra silē, kā papriekšu pateicis: «ak tu blēdis!» bet tomēr tās bija auzas un ne vienkāršs siens, viņš ēda tās ar baudu un bieži, īpaši kad Selifana nebija stt-llī, iebāza savu garo purnu biedru silēs nogaršot, kāda ir viņu pārtika; bet tagad bija tikai siens: tas nebija i^bi; visi bija neapmie­rināti.

Bet drīz pēkšņs, gluži negaidīts notikums pārtrauca visu neapmierināto atmiņas. Visi, neizņemot arī pašu kučieri, tikai tad atjēdzās un atmodās, kad viņiem uzbrauca virsū kāda ar sešiem zirgiem aizjūgta kariete un gandrīz virs pašām gal­vām atskanēja karietē sēdošo dāmu kliegšana un svešā ku­čiera draudi un lamas: «Ak tu nelietis tāds; es taču tev pilnā rīklē kliedzu: griezies, vārna, pa labi! Vai esi piedzēris, vai?» Selifans apjauda savu nolaidību, bet, tā kā krievu cilvēks nemīl citu priekšā atzīt savu vainu, tad tūliņ izslējies atbil­dēja: «Bet kam tu tā skrej virsū? vai esi acis kropū ieķīlājis, vai?» Pēc tam viņš sāka vilkt puskarieti atpakaļ, lai tā at­brīvotos no svešā aizjūga, bet tas neizdevās, viss bija saķēries. Lāsainais ziņkārīgi apošņāja savus jaunos biedrus, kas viņam bija gadījušies abās pusēs. Bet karietē sēdošās dāmas uz visu to lūkojās ar bailēm sejā. Viena bija vecene, otra jauniņa, gadu sešpadsmit, nelielu galviņu un zeltainiem, gludi sasu­kātiem un skaisti sapītiem matiem. Viņas sejas skaistais ovāls apaļojās kā svaiga ola un, līdzīgi tai, balsnēja kaut kādā caur­spīdīgā baltumā, kad to svaigu, tikko kā izdētu, lai pārbau­dītu, ekonome tur pret gaismu savās iedegušajās rokās un laiž cauri mirdzošās saules starus; viņas mazās austiņas nrī bija caurspīdīgas, sārtojoties siltajā gaismā. No bailēm at­vērtas, nekustīgas lūpas, acīs asaras — viss tas bija tik jauki pie viņas, ka mūsu varonis raudzījās viņā vairāk minušu, nepievērsdams nekādu uzmanību tracim zirgu un kučieru starpā. «Atvelc jel atpakaļ, Ņižegorodas vārna!» kliedza sve­šais kučieris. Selifans sarāva grožus, svešais kučieris darīja to pašu, zirgi drusku atkāpās, bet pēc tam atkal sapinās, pār­kāpdami viens otram pār streņģēm. Pie šādiem apstākļiem lāsainajam zirgam tā patika jaunā iepazīšanās, ka viņš ne­parko negribēja kāpt laukā no grambas, kurā bija iekļuvis, pateicoties neparedzētam liktenim, un, savu purnu jaunajam biedram uzlicis uz kakla, likās, ka viņš tam čukstēja kaut ko pašā ausī, laikam gan vislielākās blēņas, tāpēc ka atbraucējs nemitīgi skurināja ausis.

Uz tādu traci drīz vien paspēja zemnieki saskriet no sā­džas, kas, par laimi, nebija tālu. Tā kā tamlīdzīgi skati zem­niekam ļoti patīkami, gluži tāpat kā vācietim avizes vai klubs, tādēļ ap karietēm viņu drīz sapulcējās vesels lēvenis un sādžā palika tikai vecas sievas un mazi bērni. Streņģes at­laida vaļā; daži belzieni pa purnu piespieda lāsaini atkāpties; vārdu sakot, viņus izšķīra un atvilka. Bet vai nu tās bija dusmas par to, ka bija jāšķiras no biedriem, vai arī tie bija vienkārši niķi, tomēr svešie zirgi nekustējās un stāvēja kā ierakti, lai cik viņus kučieris kapāja. Zemnieku līdz­dalība sasniedza neiedomājami augstu pakāpi. Katrs aiz­gūtnēm uzbāzās ar savu padomu: «Ej, Andruška, tu ņem labās puses piejūgto pie pavadas, bet tēvocis Mitjajs lai kāp ilkss zirgam mugurā! Kāp mugurā, tēvoci Mitjaj!» kalsnais un garais, sarkanbārdainais tēvocis Mitjajs uzrāpās ilkss zir­gam mugurā un izskatījās kā sādžas zvanu tornis vai, labāk, kā vinda, ar ko no akas velk ūdeni laukā. Kučieris uzcirta zirgiem, bet nekas neiznāca, tēvocis Mitjajs nebūt nepalīdzēja. «Pag, pag!» zemnieki kliedza: «tu, tēvoci Mitjaj, sēdies pie-' jūgtajam mugurā, bet ilkss zirgā lai sēžas tēvocis Miņajs!» Tēvocis Miņajs, drukns zemnieks ar ogles melnu bārdu un vēderu, līdzīgu tam milzu patvārim, kurā vāra kulteni visam nosalušajam tirgum, labprāt uzsēdās ilkss zirgam mugurā, kas zem viņa noliecās gandrīz līdz pašai zemei. «Tagad tā lieta ies!» kliedza zemnieki. «Uzcērt, uzcērt viņam! liec tur tam pelēķim pātagu just, ko viņš staipās kā koramora!» [4] Bet, redzēdami, ka uz priekšu neiet un ka nekāda uzriršana ne­palīdz, tēvocis Mitjajs ar tēvoci Miņaju abi uzsēdās ilkss zir­gam mugurā, bet jiz piejūgtā uzsēdināja Andrušku. Beidzot kučieris, pacietību zaudējis, aizdzina kā tēvoci Mitjaju, tā arī tēvoci Miņaju, un prātīgi darīja, tāpēc ka zirgi tā kūpēja, it kā tie vienos aulekšos būtu noskrējuši no vienas stacijas līdz otrai. Viņš ļāva tiem brītiņu atpūsties, pēc kam tie gāja paši no sevis. Visa šā notikuma laikā Čičikovs ļoti uzmanīgi ap­lūkoja jauno svešinieci. Viņš vairāk reižu metināja ar to uz­sākt valodas, bet tas kaut kā neizdevās. Bet pa to laiku dāmas aizbrauca, un glītā galviņa, ar smalkajiem vaibstiem un tievo stāvu pazuda kā parādība, un atkal bija ceļš, pus­kariete, lasītājam pazīstamā trijjūga zirgi, Selifans, Čičikovs, apkārtējo lauku līdzenums un tukšums. It visur, lai kur dzīvē, vai nu zemāko slāņu rupjo, nabadzīgi noplukušo un netīrīgi apsūbējušo ļaužu starpā, vai arī vienmulīgi aukstajās un gar­laicīgi tīrīgajās augstākās aprindās, it visur, kaut reiz, cil­vēka ceļā gadīsies parādība, kas nelīdzinās visam tam, ko viņam nācies redzēt, kas kaut reizi modinās viņā gluži savā­dākas jūtas nekā tās, kuras nolemts viņam just visu mūžu. Visur, nevērojot nekādas bēdas, kuras caurauž mūsu dzīvi, jautri aizjoņo mirdzošs prieks, tāpat kā dažreiz spoža eki­pāžā ar zeltītu aizjūgu, zibošiem stikliem un lepnk-m zirgiem piepeši, negaidot aizripo gar kaut kādu vientuļu nabadzīgu sādžu, kas vairāk nekā nav redzējusi kā tikai laucinieku ratus, un ilgi zemnieki stāv, no brīnuma mutes atvēruši, kailām gal­vām, kaut gan brīnišķīgā ekipāžā jau sen aizbraukusi un no acīm izzudusi. Tāpat gaišmate arī piepeši, pilnīgi negaidot, parādījās mūsu stāstā un tāpat pazuda. Būtu šoreiz Cičikova vietā gadījies kāds divdesmit gadu vecs jauneklis — vai nu huzars, vai students, vai arī vienkārši kaut kurš, kas tikko kā uzsācis dzīves ceļu, ak dievs! ko viņš būtu jutis kas būtu atmodies, kas būtu sācis viņā runāt! Ilgi, bez jēgas viņš būtu stāvējis uz vietas un acīm tālumā bezprātīgi ieurbies, aiz­mirsdams ir ceju un visus gaidāmos pārmetumus un bārienus par nokavēšanos, aizmirsdams ir sevi, ir dienestu, ir pasauli un visu, kas pasaulē.