NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

«Nē, nē, nē! nelaidīšu!» sacīja Nozdrevs.

«Nē, mans draugs, neapbēdini mani, nudien, braukšu,» teica svainis: «tu mani ļoti apbēdināsi.»

«Nieki, nieki! mēs tūliņ saspēlēsim banku.»

«Nē, brāl, vari spēlēt pats, bet es nevaru, sieva būs lielā pretenzijā, nudien, man viņai jāizstāsta par tirgu. Vajag, brāi, patiesi vajag viņai sagādāt kādu prieku. Nē, tu neaizturi mani!»

«Rauj tavu sievu!… kas jums gan abiem kopā par svarī­gām darīšanām!»

«Nē, brāl, viņa tiešām godīga un uzticīga! Esmu viņai daudz pateicības parādā… vai tici, man asaras acīs. Nē, neaizturi mani; kā godīgs cilvēks braukšu. Es ar tevi runāju pēc tīras sirdsapziņas.»

«Lai brauc, kas tev par labumu no viņa!» Čičikovs klusu sacīja Nozdrevam.

«Taisnība gan!» atbildēja Nozdrevs: «ne acu galā nevaru ieredzēt tādus lempjus!» tad stipri piebilda: «nu, velns ar tevi, brauc ar sievu mīlināties, fitjuks [3] tāds!»

«Nē, brāl, tu nelamā mani par fitjuku,» svainis atbildēja: «man viņai par dzīvi jāpateicas. Tāda, nudien, laba, mīļa, tik laipna … vai jāraud gandrīz, prasīs, ko redzēju tirgū, viss jāizstāsta, tiešām, tik mīļa.»

«Nu, brauc un samelo viņai niekus! Še tava cepure.»

«Nē, brāl, tev nemaz nevajag tā atsaukties par viņu; var sacīt, ka tu arī mani ar to apvaino, viņa tik mīļa.»

«Nu, tad vāķies ātrāk pie viņas!»

«Jā, brāl, braukšu, atvaino, ka nevaru palikt. No sirds priecātos, bet nevaru.» Svainis vēl arvien atkārtoja savu atvainošanos, neievērodams, ka pats jau sen sēdēja puska­rietē, jau sen izbraucis pa vārtiem, un viņa priekšā bija tikai tukši lauki. Jādomā, ka sieva nevisai daudz dabūja zināt par tirgu.

«Tāds draņķis,» sacīja Nozdrevs, pie loga stāvēdams un raudzīdamies aizbraucēja ekipāžā. «Lūk, kā aizvelkas! pie­jūgtais zirgs nav slikts, es jau sen gribēju to nopirkt. Bet ar viņu nekā nevar salīgt. Fitjuks, vienkārši fitjuks!»

Pēc tam viņi iegāja istabā. Porfirijs nolika sveces, un Či­čikovs ievēroja mājastēva rokās kārtis, kuras tas nezin no kurienes bija izvilcis.

«Nu, kas ir, brāl,» Nozdrevs sacīja, kārtis no sāniem ar pirkstiem mazliet saliekdams, tā ka apsienamais papīriņš sa­plīsa un nokrita: «Laika kavēkļa dēļ gribu saspēlēt banku uz trīssimt, rubļiem.»

Bet Čičikovs izlikās, it kā nebūtu dzirdējis, par ko ir runa, un, kā piepeši atminēdamies, sacīja: «A, ka neaizmirstu: man pie tevis lūgums.»

«Kāds?»

«Vispirms apsoli, ka izpildīsi.»

«Bet kas par lūgumu?»

«Nu, apsoli vispirms!»

«Lai notiek.»

«Goda vārds?»

«Goda vārds.»

«Lūk, kāds lūgums: tev laikam būs daudz mirušu zem­nieku, kas no revizijas listes vēl nav izsvītroti?»

«Nu, ir; bet kas?»

«Pārraksti viņus man, uz mana vārda.»

«Kam tie tev?»

«Nu, man vajag.»

«Bet priekš kam?»

*Nu, vajag… tā ir mana darīšana, ar vārdu sakot, vajag.»

*Nu, laikam kaut ko būsi izgudrojis. Atzīsties, ko?»

«Ko izgudrojis? no tādiem niekiem jau nekā nevar iz­gudrot.»

«Bet kādēļ tad tev viņi?»

«Ak, cik ziņkārīgs! Katru mēslu tu gribi ar roku aptaustīt Mn vēl apostīt!»

36 - N. V. Gogolis. Izlase.

*Bet kādēļ tad tu negribi teikt?»

«Bet, kas tev par peļņu zināt? nu, vienkārši, tā, uznāca fantazija.»

«Tad še tev: līdz tam laikam, kamēr nepasacīsi, neizpil­dīšu.»

«Nu redzi, tas nu nav godīgi no tevis: tu vārdu devi, bet tagad ņem to atpakaļ.»

«Nu, kā vēlies, bet es nekā nedarīšu, iekām man nepasacīsi, kam tev tos vajag.»

«Ko lai viņam saku?» Čičikovs pie sevis prātoja un, brī­tiņu padomājis, paziņoja, ka mirušās dvēseles viņam vajadzī­gas, lai iegūtu sabiedrībā lielāku svaru, ka viņam lielu muižu neesot un ka līdz tam laikam varot noderēt arī kaut kādas dvēselītes.

«Melo, melo!» Nozdrevs sacīja, neļaudams pabeigt: «melo, brāl!»

Čičikovs arī pats redzēja, ka nebija visai veikli izdomājis un ka iemesls diezgan vājš. «Nu, tad es tev sacīšu saprota­māk,» viņš teica pārlabodams: «tikai, lūdzams, nepļāpā par to nevienam. Es esmu nodomājis precēties; bet tev jāzina, ka līgavas vecāki ir godkārīgi ļaudis. Tiešām, tāds gadījums: man pašam nepatīk, ka esmu sapinies: viņi katrā ziņā grib, lai līgavainim būtu ne mazāk par trīssimt dvēselēm, bet tā kā man gandrīz pusotra simta zemnieku trūkst-…»

«Nu, melo, melo!» Nozdrevs atkal izsaucās.

«Nu, te nu gan,» Čičikovs teica: «ne tik daudz neesmu sa­melojis,» un norādīja ar īkšķi mazajā pirkstiņā visniecīgāko daļiņu.

«Lieku savu galvu ķīlā, ka tu melo!»

«Tu mani apvaino! kas tad es tāds esmu? kāpēc tad es īpaši meloju?»

«Nu, es taču tevi pazīstu: tu taču esi liels blēdis, atļauj man to tev aiz draudzības pateikt! Ja es būtu tavs priekš­nieks, es tevi pakārtu pie pirmā koka.»

Čičikovs jutās no tādas piezīmes apvainots. Viņam vispār nepatika jau mazliet rupjāki, pieklājības formas aizskaroši izteicieni. Viņš pat nemīlēja pieļaut, ka ar viņu apgājās kaut mazliet familiari; izņēmums varēja būt tikai ar visai augstu stāvošu personu. Un tāpēc viņš jutās galīgi apvainots.

«Nudien, pakārtu,» Nozdrevs atkārtoja: «to es tev saku vaļsirdīgi, ne tādēļ, lai tevi apvainotu, bet tikai kā draugam saku.»

«Visam ir robežas,» Čičikovs lepni sacīja. «Ja gribi ar tādu valodu lepoties, tad ej uz kazarmām,» un pēc tam piezīmēja: «ja negribi dāvināt, tad pārdod.»

«Pārdot! Nu, es taču tevi pazīstu, tu taču esi blēdis, tu jau man negribēsi daudz maksāt par viņiem?»

«Eh, tu arī gan esi labais! palūk! ko, vai tad viņi tev no briljanta, vai?»

«Nu, tā arī ir. Es jau tevi pazīstu.»

«Apžēlojies, brāl, kas tev par žīdiskām tieksmēm! Tev va­jadzēja viņus man tāpat atdot.»

«Nu, paklausies, lai pierādītu, ka neesmu nekāds skopulis, es neņemšu par viņiem nekā. Pērc no manis ērzeli, es tev došu tos piedevām.»

«Apžēlojies, kur es likšu ērzeli?» sacīja Čičikovs, no tāda priekšlikuma patiesi pārsteigts.

«Kā, kur liksi? es taču par viņu samaksāju desmit tūksto­šus, bet tev atdodu par četriem.»

«Ko tad es darīšu ar ērzeli? ķēvnīcas man nav.»

«Paklausies jel, tu nesaproti: es tagad gribu no tevis tikai trīs tūkstošus, bet ceturto tūkstoti tu man vari aizmaksāt vēlāk.»

«Man ērzelis nav vajadzīgs, dievs ar viņu!»

«Nu, pērc brūno ķēvi.»

«Arī ķēves nevajag.»

«Par ķēvi un pelēko zirgu, ko tu redzēji, es prasīšu no te­vis tikai divus tūkstošus.»

«Man taču zirgi nav vajadzīgi.»

«Tu vari viņus pārdot: pirmajā gada tirgū tev dos par tiem trīsreiz vairāk.»

«Tad pārdod labāk pats viņus, ja esi pārliecināts, ka vari trīskārtīgi pelnīt.»

«Es zinu, ka pelnīšu, bet gribu, lai arī tu ko nopelni.»

čičikovs pateicās par viņa labo prātu un galīgi atsacījās no pelēkā zirga un brūnās ķēves.

«Nu, tad pērc suņus. Es tev pārdošu tādu pāri, ka drebuļi iet pa kauliem! kurtu sugas, ar ūsām, spalva stāv kā sari. Ribu apaļums ar prātu neaptverams, ķepas gluži kamolā, ka zemei nepieskaras!»

«Kam man suņi? es neesmu medinieks.»

«Bet es gribu, lai tev būtu suņi. Paklausies, ja nu negribi suņus, tad pērc no manis leijerkasti, brīnišķīga leijerkaste, pašam, goda vārds, maksā pusotra tūkstoša, tev atdošu par deviņiem simtiem rubļu.»

«Kur es likšu leijerkasti? Neesmu vācietis, lai ar to vazātos pa ceļiem diedelēt naudu.»