NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

«Nē, kas tā par spēli uz piecdesmit? Tad labāk pie šīs su- mas pieskaitīšu kādu vidēja labuma kucēnu vai pulksteņa zelta breloku.»

«Nu, lai iet!» teica Čičikovs.

«Cik gājienus tad dosi man priekšā?» jautāja Nozdrevs.

«Kādēļ tad tā? zināms, neviena.»

«Mazākais dod man divus gājienus.»

«Negribu, es pats slikti spēlēju.»

«Pazīstam jūs, cik slikti jūs spēlējat!» teica Nozdrevs, kau­liņu pastumdams.

«Sen neesmu dambretu rokās ņēmis!» teica Čičikovs, arī kauliņu pabīdīdams.

«Pazīstam jūs, cik slikti jūs spēlējat!» Nozdrevs teica, kau­liņu pastumdams.

«Sen neesmu ņēmis dambretu rokās!» teica Čičikovs, pa­stumdams kauliņu.

«Pazīstam jūs, cik slikti jūs spēlējat!» teica Nozdrevs, pa­stumdams kauliņu, un tanī pašā laikā ar piedurknes atloku pastūma arī otru kauliņu.

«Sen neesmu ņēmis rokās!… Ē, ē! kas tad tas, brāl? liec to atpakaļ!» teica Čičikovs.

«Ko tad?»

«Nu, šo kauliņu,» Čičikovs atbildēja un tanī pašā laikā gandrīz sev pie deguna ieraudzīja arī otru, kas, kā likās, patlaban taisījās ieiet dāmā; kā tas te bija gadījies, to tikai vienīgi dievs zina. «Nē,» teica Čičikovs, no galda piecelda­mies: «ar tevi nekādi nav iespējas spēlēt. Tā nespēlē — ar trim kauliņiem uzreiz!»

«Kāpēc tad ar trim? tā bija kļūda. Viens pastūmās neviļus, es to atvilkšu, lūdzu.»

«Bet kur tad otrs cēlās?»

«Kāds otrs?»

«Lūk, tas, kas lien dāmā.»

«Palūk tik, it kā neatminies!»

«Nē, brāl, es visus gājienus skaitīju un visu atminos; tu to tikai nupat atvilki, lūk, tur viņa vieta!»

«Kā, kur vieta?» Nozdrevs nosarkdams sacīja: «tu, brāl, kā redzu, esi dzejnieks!»

«Nē, brāl, kā redzams, tu esi dzejnieks, tikai tev nekas ne­iznāk.»

«Par ko tu mani ieskati?» sacīja Nozdrevs: «vai tad es blēdības darīšu?»

«Es tevi ne par ko neieskatu, bet tikai no šā brīža vairs nekad nespēlēšu.»

«Nē, tu nevari atsacīties,» Nozdrevs uzbudinādamies ru­nāja: «spēle sākusies!»

«Man ir tiesības atsacīties, tāpēc ka tu tā nespēlē, kā go­dīgam cilvēkam pieklājas.»

«Nē, tu melo, tu nevari to sacīt!»

«Nē, brāl, tu pats melo!»

«Es neesmu blēdījies, un tu nevari atsacīties, tev jāpabeidz partija!»

«To tu man nepiespiedīsi darīt,» Čičikovs aukstasinīgi at­bildēja un, pie galda piegājis, sajauca kauliņus.

Nozdrevs iedegās dusmās un piegāja Cičikovam tik tuvu, ka tas atkāpās pāri soļus atpakaļ.

«Es tevi piespiedīšu spēlēt! Tas nekas, ka sajauci kauliņus, es visus gājienus atminu. Mēs atkal noliksim tos, kā bija.»

«Nē, brāl, lieta beigta, es ar tevi nespēlēšu.»

«Tad tu negribi spēlēt?»

«Pats redzi, ka ar tevi nav iespējas spēlēt.»

«Nē, saki tieši, tu negribi spēlēt?» teica Nozdrevs, arvien vairāk uzmākdamies.

«Negribu!» atbildēja Čičikovs un drošības dēļ pacēla abas rokas pie sejas, jo lieta patiesi kļuva karsta. Šī piesardzība bija vietā, jo Nozdrevs jau atvēza roku… un ļoti varēja gadīties, ka viens no mūsu varoņa patīkamajiem un apaļa­jiem vaigiem tiktu apklāts ar nenomazgājamu negodu; bet, sitienu laimīgi atturējis, viņš saķēra abas ķildīgās Nozdreva rokas un turēja viņu stingri.

«Porfirij, Pavluška!» Nozdrevs trakumā kliedza, mēģinā­dams izrauties.

Šos,vārdus izdzirdējis, Čičikovs, lai nedarītu saimes ļaudis par šī neglītā skata lieciniekiem un tanī pašā laikā nopratis, ka turēt Nozdrevu būtu veltīgi, palaida viņa rokas. Tanī brīdī ienāca Porfirijs un kopā ar viņu Pavluška, stiprs puisis, ar kuru darīšanās ielaisties būtu bijis pavisam neizdevīgi.

«Tad tu negribi beigt partiju?» Nozdrevs vaicāja. «Atbildi man tieši!»

«Partiju beigt nav iespējams,» Čičikovs atbildēja un pa­skatījās pa logu. Viņš ieraudzīja savu puskarieti, kas jau bija uz braukšanu gatava, bet Selifans, kā likās, gaidīja tikai brīdi, lai piebrauktu pie lieveņa, bet nebija nekādas iespējas izkļūt no istabas: durvīs stāvēja divi stipri un dumji dzimt­ļaudis.

«Tad tu negribi beigt partiju?» atkārtoja Nozdrevs, aiz dusmām kā ugunī svildams.

«Ja tu spēlētu, kā godīgam cilvēkam pienākas. Bet tagad nevaru.»

«A! tad tu nevari, nelieti! kad redzēji, ka nevinnēsi, tad nevari! Sitiet viņu!» viņš kliedza kā ārprātīgs, pret Porfiriju un Pavlušku atgriezies, bet pats saķēra ķezberes pīpes kātu. Čičikovs kļuva bāls kā audekls. Viņš gribēja kaut ko teikt, bet juta, ka lūpas kustējās bez skaņas.

«Sitiet viņu!» Nozdrevs kliedza, svīzdams un sarkdams, ar pīpes kātu uz priekšu traukdamies, it kā uzbruktu neieņe­mamam cietoksnim. «Sitiet viņu!» viņš kliedza tādā pašā balsī, kā strauja trieciena laikā savam vadam kliedz: zēni, uz priekšu! kaut kāds karstgalvis poručiks, kura aušīgā va­ronība kļuvusi jau tik populārā, ka tiek dota īpaša pavēle turēt viņu aiz rokām karstas cīņas laikā. Bet cīņa poručiku jau ļoti uzbudinājusi, viņam galvā viss riņķī vien iet; viņš redz savā priekšā Suvorovu, viņš traucas lielā cīņā. Uz priek­šu, zēni! viņš kliedz, traukdamies un neapdomādams, ka kaitē trieciena vispārīgam plānam, ka no neieņemamu, mā­koņos sniedzošos cietokšņu sienu ambrazurām rēgojas mil­joniem šauteņu stobru, ka viņa vājais vads uzlidos gaisā kā dūnas un ka jau sīc liktenīgā lode, taisīdamās aizbāzt viņa skaļo rīkli. Bet, ja Nozdrevs bija pielīdzināms tādam karstgalvim poručikam, tad cietoksnis, kuram viņš uz­bruka, nebūt neizskatījās neieņemams. Gluži otrādi, cietok­snim bija tādas bailes, ka dūša paslēpās pašos papēžos. Jau krēslu, ar kuru viņš domāja aizsargāties, dzimtcilvēki bija izrāvuši no viņa rokām, jau, acis piemiedzis, ne dzīvs, ne miiis, viņš gatavojās nogaršot mājastēva čerkasu pīpes kātu, un dievs zina, kas būtu ar viņu noticis, bet liktenis bija lēmis paglābt mūsu varoņa sānus, plecus un citas labi koptas mie­sas daļas. Gluži negaidot, kā no mākoņiem, atskanēja trīcošas zvaniņu skaņas; skaidri atskanēja pie lievenēm strauji pie­braukto ratu troksnis, un pat istabā varēja dzirdēt apstādinātā trijjūga sakarsušo zirgu smago krākšanu un smago elsošanu. Visi neviļus paskatījās pa logu: no ratiem izkāpa kāds ūsainis pusmilitaros svārkos. Priekšnamā apjautājies, viņš ienāca tai pašā brīdī, kad Čičikovs vēl nebija paspējis atjēgties no sa­vām bailēm un atradās visnožēlojamākā stāvoklī, kādā jeb­kad atradies kāds ar mirstīgajiem.

«Atļaujiet uzzināt, kurš te ir Nozdreva kungs?» teica sve­šinieks, mazliet neizpratnē paraudzījies uz Nozdrevu, kas stāvēja ar pīpes kātu rokā, un uz Čičikovu, kurš tikko kā sāka atjēgties no sava neizdevīgā stāvokļa.

«Atļaujiet man papriekšu uzzināt, ar ko man gods runāt?» sacīja Nozdrevs, viņam tuvāk pieiedams.

«Kapteinis ispravņiks.»

«Bet ko jums vajag?»

«Es atbraucu jums paziņot, ka jūs atrodaties zem tiesas, kainēr jūsu lietā būs taisīts spriedums.»

«Kas par niekiem, kas tā par lietu?» Nozdrevs sacīja.

«Jūs esat iejaukts notikumā, sakarā ar to, ka dzērumā muižniekam Maksimovam nodarīts personīgs apvainojums ar rīkstēm.»

«Jūs melojat! muižnieku Maksimovu neesmu ne acīs re­dzējis.»

«Cienījamais kungs! atļaujiet jums paziņot, ka esmu ofi­cieris. To jūs varat sacīt savam kalpam, bet ne man.»

Te čičikovs, nenogaidījis, ko Nozdrevs uz to atbildēs, žigli paķēra cepuri un kapteinim ispravņikam gar muguru izslī­dēja uz lievenēm, iesēdās puskarietē un pavēlēja Selifaņam braukt, cik ātri vien iespējams.