NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

«Tu vari dievoties, cik gribi,» atbildēja svainis.

«Nu, vai gribi, derēsim!» teica Nozdrevs.

Svainis nebija ar mieru derēt.

Pēc tam Nozdrevs parādīja tukšus steliņģus, kur agrāk arī bija stāvējuši labi zirgi. Tanī pašā stallī redzēja āzi, ko pēc veciem ieskatiem vajadzēja turēt kopā ar zirgiem; viņš, kā likās, bija ar zirgiem liels draugs, staigāja zem viņu vēde­riem kā pa savām mājām. Pēc tam Nozdrevs veda rādīt vi­ņiem piesietu vilcēnu. «Lūk, vilcēns!» viņš sacīja: «es viņu tīšām baroju ar jēlu galu. Man gribas, lai viņš būtu īsts zvērs!» Gāja apskatīt dīķi, kurā, pēc Nozdreva vārdiem, dzī­voja tik lielas zivis, ka divi cilvēki ar pūlēm var izvilkt tikai vienu, par ko radinieks tomēr neaizmirsa šaubīties. «Es tev, Cičikov,» sacīja Nozdrevs, «parādīšu pāri lepnu suņu: melno muskuļu stiprums taisni apbrīnojams, purns ass kā adata!» . un aizveda viņus pie ļoti glīti izbūvētas mazas mājiņas, ap kuru bija liels, no visām pusēm apžogots pagalms. Pagalmā iegājuši, viņi tur ieraudzīja visādus suņus, ir biezu un garu spalvu, ir smalku un mīkstu, no visādām sugām un dažādās krāsās: tumši brūnus ar melnu, melnus rūsganām galvām, baltus ar brūniem raibumiem, dzeltenus ar melniem raibu­miem, rūsganraibus, melnausainus, pelēkausainus … Tur bija visādi vārdi, visi pavēles formā: šauj, lamā, lido, uguns­grēks, pļauj, rauj, ķer, svilini, necieties, dārgumiņš, balva un kuratore. Nozdrevs viņu vidū jutās gluži kā tēvs ģimenē: visi viņi, astes, ko suņiem sauc par stūrēm, uz augšu sacēluši, skrēja viesiem tūliņ pretī, lai ar tiem apsveicinātos. Kādi desmit no viņiem uzlika Nozdrevam savas ķepas uz pleciem. Lamā parādīja tādu pašu draudzību arī Cičikovam un, uz pakaļkājām pacēlies, nolaizīja viņam ar mēli lūpas, tā ka Čičikovs tūliņ nospļāvās. Apraudzījis suņus, kas pārsteidza ar saviem stiprajiem muskuļiem — bija labi suņi. Tad gāja apskatīt Krimas kuci, kas jau bija akla un, pēc Nozdreva vārdiem, taisoties drīz sprāgt, bet pirms diviem gadiem esot bijusi ļoti laba kuce: apskatīja arī kuci — kuce tiešām bija neredzīga. Pēc tam gāja aplūkot ūdensdzirnavas, kur trūka virpuļa, kur piestiprina augšējo akmeni, kas ātri griežas vārpstā, spurdz, pēc jaukā krievu zemnieka izteiciena. «Bet te drīz būs kalve!» sacīja Nozdrevs. Drusku pagājuši, viņi patiešām ieraudzīja kalvi; apskatīja arī. kalvi.

«Lūk, šai laukā,» sacīja Nozdrevs, ar pirkstu uz lauku rā­dīdams: «tik daudz pelēko zaķu, ka zemi neredz; es pats vienu ar roku pie pakaļkājām noķēru.» «Nu, pelēci tu ar roku nenoķersi!» svainis piezīmēja. «Bet tomēr noķēru, nu­dien, noķēru!» atbildēja Nozdrevs. «Tagad vedīšu tevi parādīt.» viņš turpināja, pret Čičikovu atgriezies, «robežas, kur bei­dzas mana zeme.»

Nozdrevs veda savus viesus pa lauku, kas daudzās vietās bija apklāts ciņiem. Visiem bija jāiet pa atmatām un uz­artiem laukiem. Čičikovs sāka just nogurumu. Daudzās vie­tās viņiem bija jābrien ūdenī, tik zema bija vieta. No sākuma viņi gan sargājās un laipoja uzmanīgi, bet pēc, redzēdami, ka tas neko nepalīdz, brida taisni, nemaz neizšķirdami, kur lielāki, kur mazāki dubļi. Labu gabalu nogājuši, beidzot arī sasniedza robežu, šauru grāvi un koka stabiņu. «Lūk, robe­ža!» Nozdrevs sacīja: «viss tas, ko redzi šai pusē, ir mans, un arī tanī pusē, viss tas mežs, kas tur zilo, un viss, kas aiz meža, viss ir mans.»

«No kura laika tad tas mežs ir tavs?» svainis jautāja. «Vai tad tu esi viņu nesen pircis? Viņš taču tev nepiederēja.»

«Jā, es to nesen pirku,» atbildēja Nozdrevs.

«Kad tad tu paguvi viņu tik ātri nopirkt?»

«Kā ne, es jau aizvakar nopirku un, velns parauj, daudz samaksāju.»

«Tu jau tad biji gada tirgū.»

«Ak tu gudrinieks! Vai tad nevar vienā un tai pašā laikā būt tirgū un pirkt zemi? Nu, es biju tirgū, bet manas muižas pārvaldnieks te bez manis nopirka.»

«Ja nu pārvaldnieks, tad jau varbūt,» svainis sacīja, bet tomēr šaubīgi pakratīja galvu. Visi atgriezās pa to pašu slik­to ceļu uz mājām. Nozdrevs ieveda viņus savā kabinetā, ku­rā nebija ne zīmes no tā, kas mēdz būt kabinetos, tas ir, grāmatas vai papīrs: karājās tikai zobeni un divas bises, vie­na trīssimt, otra astoņsimt rubļu vērtībā. Tās apskatījis, svainis pakratīja tikai galvu. Pēc tam parādīja turku kinžalus vienā no kuriem, aiz pārskatīšanās, bija iegriezts: Meistars Savelijs Sibirjakovs. Tad viesiem parādīja leijer­kasti. Nozdrevs viņiem tūliņ kaut ko uzgrieza. Leijerkaste spēlēja diezgan jauki, bet tai iekšā, likās, bija kaut kas noti­cis, jo mazurka nobeidzās ar dziesmu: «Malbrugs karā de­vās»; bet «Malbrugs karā devās» negaidot pārgāja kādā labi pazīstamā valsī. Nozdrevs jau sen bija beidzis griezt, bet leijerkastē bija viena stabule ļoti dūšīga, kas neparko ne­gribēja apklust; un vēl ilgi pēc tam viena pati svilpoja. Pēc tam tika parādītas visādas pīpes: gan koka, māla, porcelānā, putu, gan lietotas, gan gluži jaunas, gan ar ziemišķu apvilk­tas, gan neapvilktas, nesen vinnēts garš kāts ar dzintara iemuti, tabakas maks, ko bija izšūdinājusi kāda grāfiene, kura kādā pasta stacijā bija viņā līdz ausīm iemīlējusies un kurai rociņas, pēc viņa vārdiem, bija vissubtilakās superflu, nosaukums, kas acīm redžot nozīmēja visaugstāko pilnības pakāpi. Iekoduši stores muguru, viņi ap pulksten pieciem sēdās pie galda. Ēšana, kā redzams, nebija Nozdreva svarī­gākais dzīves uzdevums; ēdieni nebija nekādi smalkie un labie: kaut kas bija ir piededzis, kaut kas palicis gluži neiz­vārīts. Redzams, ka pavārs strādāja vairāk pēc acumirkļa iedvesmas un lika katlā, kas nu pirmais gadījās pie rokas: ja viņa priekšā bija pipari — viņš iebēra piparus, ja kāposti — lika kāpostus, šķiņķi, zirņus, lēja pienu — ar vārdu: lēja un bēra, kaut tikai iznāk kas silts un garša kaut kāda jau visādā ziņā būs. Bet par to Nozdrevs pievērsās vīniem: vēl nebija pasniegta vira, viņš jau ielēja viesiem pa lielai glāzei port­vīna un pēc tam vislabāko soternu, tāpēc ka vienkāršais so- terns guberņas un apriņķa pilsētās nemaz nav dabūjams. Pēc tam Nozdrevs lika atnest pudeli madeiras, par ko labāku pats feldmaršals neesot dzēris. Madeira tiešām dega rīklē, jo tirgotāji, pazīdami labas madeiras cienītāju muižnieku garšu, maisīja to bez žēlastības ar rumu un dažreiz pielēja arī sal­petra skābi, cerēdami, ka krievu vēderi visu izcietīs. Tad Nozdrevs lika ienest vēl kādu sevišķu pudeli, kas pēc viņa vārdiem bija burgundietis ar šampanieti kopā. Viņš ļoti cītīgi lēja abās glāzēs pa labi un kreisi, svainim un Cičikovam: Čičikovs tomēr pamanīja, ka viņš sev pašam ļoti maz iepili­na. Tas lika viņam uzmanīties, un tiklīdz Nozdrevs novērsās sarunādamies vai lēja svainim, viņš tūliņ izlēja savu glāzi šķīvī. Drīz galdā uzlika pīlādžogu vīnu, kas, pēc Nozdreva vārdiem, garšojot gluži kā salds krējums, bet kurā par brīnumu, jo stipri bija jūtams neiztīrīts degvīns. Pēc tam dzēra kādu balzamu, kam bija grūti atmināms nosaukums, tā ka pats mājastēvs to otrreiz nosauca jau citā vārdā. Pus­dienas jau sen bija pabeigtas, visi vīni arī jau bija nogaršoti, bet viesi vēl vienmēr sēdēja pie galda. Svainim klātesot, Či­čikovs nekādi negribēja runāt par galveno lietu. Svainis to­mēr bija svešs cilvēks, bet priekšmets prasīja draudzīgas sarunas zem četrām acīm. Kaut gan nezin vai svainis varēja būt bīstams cilvēks, tāpēc ka viņš bija tā pievilcies, ka, uz krēsla sēdēdams, vienmēr badīja ar degunu. Arī pats ievēro­jis, ka atrodas nedrošā stāvoklī, viņš beidzot sāka lūgties uz māju, bet tik slinkā un vājā balsī, it kā ar knieblēm vilktu zirgam kaklā sakas, kā mēdz krievi izteikties.