NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Traktieris, nomelnējusi koka ēka, uzņēma Čičikovu savā šaurajā, viesmīlīgajā pajumtē, kas bija atspiedusies uz tieviem, grebtiem stabiem, līdzīgiem veclaiku baznīcu lukturu kātiem. Traktieris atgādināja krievu zemnieku istabu, tikai mazliet lielāku. No jauna koka grebtas dzegas ap logiem un zem jumta spilgti un dzīvi izraibināja tā tumšās sienas; uz logu aizvirtņiem bija uzzīmētas puķu krūzes ar puķēm.

Pa šaurām koka kāpnēm uzkāpis augšā lielā priekšnamā, viņš satika resnu, raibā katūnā ģērbušos veceni, kas, čīkstošās durvis atvērdama, sacīja: «lūdzu šurp!» Istabā bija sastopami visi vecie draugi, ko katrs atradīs nelielos koka traktieros, kuru nav mazums sabūvētu ceļa malā, tur bija: nosūbējis patvāris, gludi ēvelētas priežu koka sienas, kaktā trīsstūru skapis ar tējas kannu un tasēm, apzeltītas porcelāna olas, kas zilās un sarkanās lentēs karājās svētbilžu priekšā, nesen apbērnojusies kaķe, spogulis, kas divu acu vietā rādija četras, bet sejas vietā kaut ko plācenim līdzīgu; beidzot aiz svēt­bildēm aizbāzti smaržīgu zāļu un neļķu saišķi, kas bija tā izkaltuši, ka tas, kas vēlējās tos paostīt, tikai šķaudīja un vairāk nekā.

«Vai sivēns dabūjams?» ar tādu jautājumu Čičikovs griezās pie stāvošās vecenes.

«Dabūjams.»

«Ar mārrutkiem un krējumu?»

«Ar mārrutkiem un krējumu.»

«Dod to šurp!»

Vecene aizgāja sameklēt un atnesa šķīvi, servjeti, kas bija sastērķelēta tā, ka slējās kā sakaltusi miza, pēc tam tievu, spalvas nazim līdzīgu nazi ar nodzeltējušu kaula spalu, div­zaru dakšiņu un sāls trauciņu, kuru neparko nevarēja no­stādīt taisni uz galda.

Mūsu varonis pēc ieraduma tūliņ sāka ar viņu aprunāties un izjautāja, vai pati turot traktieri jeb vai esot vīrs, un cik peļņas dodot traktieris, un vai viņiem dēli klāt dzīvojot, un vai vecākais dēls neprecējies vai precējies, un kādu sievu apņēmis, vai ar lielu pūru vai ne, un vai sievas tēvs bijis apmierināts, un vai nav dusmojies, ka uz kāzām dabūjis maz dāvanu; ar vārdu, nekā nepalaida garām. Pats par sevi sa­protams, ka arī izpētīja, kādi muižnieki dzīvo viņu apkārtnē, un dabūja zināt, ka esot visādi muižnieki. Blochins, Počita- jevs, Miļnijs, pulkvedis Čeprakovs, Sobakevičs. «A, Sobake- viču pazīsti?» viņš jautāja un tūliņ dzirdēja, ka vecene pazīst ne tikai Sobakeviču, bet arī Maņilovu un ka Maņilovs esot patīkamāks par Sobakeviču: Maņilovs liekot tūliņ vārīt vistu, prasot arī teļa gaļu; ja esot jēra aknas, tad liekot atnest arī jēra aknas un no visa pa druskai tikai iebaudot, bet Soba­kevičs prasot tikai kaut ko vienu un tad arī visu apēdot, pat vēl gribot par to pašu maksu piedevas.

Kamēr viņš tādā veidā sarunājās, ēzdams sivēnu, no kura bija palicis tikai pēdējais kumoss, atskanēja piebraukušas ekipāžās ratu troksnis. Pa logu paskatījies, viņš ieraudzīja, ka pie traktiera apstājusies viegla puskariete ar trim labiem zirgiem priekšā. No puskarietes izkāpa kaut kādi divi vīrieši. Viens gaišmatis, gara auguma; otrs drusku zemāks, melnīg­snējs. Gaišmatis bija tumši zilos ungāru svārkos, bet melnīg­snējais vienkārši svītrotā archalukā. Tālumā varēja saredzēt velkamies vēl kādus tukšus ratus, ko vilka četri vāji, noplūs- kājušies zirģeļi, ar saplosītām sakām un virvju iejūgu. Gaiš­matis tūliņ devās pa trepēm augšā; bet melnīgsnējais vēl pa­lika ārā, un taustīja kaut ko puskarietē, turpat ar sulaini sarunādamies un mādams ar roku viņiem pakaļ braucošai karietei. Viņa balss Cičikovam izlikās it kā pazīstama. Kamēr viņš to aplūkoja, gaišmatis jau bija paspējis sataustīt durvis un tās atvēris. Tas bija liela auguma vīrs, pavājš no vaiga vai, kā saka, noliesējis, ar iesarkanām ūsiņām. Viņa iedegušais vaigs liecināja, ka viņš labi pazīst dūmus, ja ne biszāļu, tad mazākais tabakas. Viņš pieklājīgi paklanījās Cičikovam, uz ko pēdējais arī tāpat atbildēja. Dažu minušu laikā viņi, droši vien, būtu ielaidušies sarunās, labi sapazinušies, jo sākums jau bija likts un abi gandrīz vienā reizē izsacīja savu prieku, ka vakarējais lietus pilnīgi nodzinis putekļus no ceļa un ta­gad ir vēsi, ir patīkami braukt; bet tanī brīdī ienāca viņa melnīgsnējais biedrs, cepuri no galvas nosviedis uz galda, viņš braši ar roku izbužināja savus biezos, melnos matus. Tas bija vidēja auguma vīrs ar diezgan glītu stāvu, apaļiem, sār­tiem vaigiem, sniega baltiem zobiem un piķa melnu vaiga bārdu. Viņš bija spirgts kā asinis ar pienu; veselība tā vien dvesa no viņa sejas.

«Ba, ba, bā!» rokas izplētis, viņš pēkšņi izsaucās, ierau­dzījis Čičikovu. «Kāds liktenis tevi te atvedis?»

Čičikovs pazina Nozdrevu, to pašu, ar kuru bija pusdieno­jis pie prokurora un kurš dažās minūtēs ar viņu tā bija iedraudzējies, ka sāka jau uzrunāt ar tu, kaut gan Čičikovs no savas puses nedeva uz to nekādu iemeslu.

«Kurp braukdams?» jautāja Nozdrevs un, atbildes neno­gaidījis, turpināja: «Bet es, brāl, braucu no gada tirgus. Ap­sveic: nospēlējos uz beidzamo urā! Tici vai ne, nekad mūžā tā neesmu nospēlējies. Es taču atbraucu ar īrētiem zir­giem! Lūk, paskaties pa logu laukā!» Te viņš pats nolieca Čičikova galvu, tā ka tas tikko neatdauzīja to pret loga rāmi. «Vai redzi, kādi kaķi! ar pūlēm atvilka nolādētie, es jau iesēdos, lūk, viņa puskarietē.» To teicis, Nozdrevs parādīja ar pirkstu uz savu biedru. «Bet jūs vēl neesat pazīstami? Mans svainis Mižujevs! Mēs ar viņu visu rītu runājām par tevi. Nu, gan redzēsi, saku, ka mēs satiksim Čičikovu. Nu, brāl, kaut tu zinātu, kā es nospēlējos! Tici vai ne, ne tikai četrus rikšotājus paspēlēju — bet visu nolaidu. Man vairs nav ne važiņas, ne pulksteņa …» Čičikovs paskatījās un tie­šām redzēja, ka viņam nebija ne pulksteņa, ne važiņas. Viņam pat izlikās, ka vaigu bārda vienā pusē mazāka un ne­bija tik bieza kā otrā. «Bet būtu man bijuši tikai divdesmit rubļu kabatā,» Nozdrevs turpināja, «taisni ne vairāk kā div­desmit, es būtu visu atspēlējis, tas ir, ne tikai būtu atspēlē- jis, bet, kā godīgs cilvēks, trīsdesmit tūkstošus tūliņ būtu iebāzis makā.»

«Tu gan toreiz arī tā runāji,» atbildēja gaišmatis: «bet, kad es tev iedevu piecdesmit rubļu, tad arī tos tūliņ paspēlēji.»

«Nebūtu arī paspēlējis! nudien, nebūtu paspēlējis! Ja ne­būtu pats izdarījis muļķību, nudien, nebūtu paspēlējis. Ne­būtu es pēc parolē nolādētajam septiņacim uzliecis pīli, es būtu nogrābis visu banku.»

«Bet tomēr nenogrābi,» gaišmatis piezīmēja.

«Nenogrābu tāpēc, ka pārskatījos. Bet vai tu domā, ka tavs majors labi spēlē?»

«Labi vai slikti, tomēr viņš tevi apspēlēja.»

«Lūk, gudrība!» sacīja Nozdrevs: «tā es arī viņu novin­nēšu. Nē, būtu viņš pamēģinājis izspēlēt dublētu [2] , tad es gan redzētu, tad es gan redzētu, kas viņš par spēlmani! Bet par to, brāl Čičikov, kā mēs pirmās dienas uzdzīvojām! Tiesa, bija lepns gada tirgus. Paši tirgotāji saka, ka nekad tik daudz ļaužu neesot sabraukuši. Man visu, ko vien no muižas atveda, pārdeva par vislabākām cenām. Ak brālīt! kā uzdzīvojām! Tagad pat, kad atminos… velns parauj! tas ir, cik žēl, ka tevis nebija. Iedomājies, ka trīs verstis no pilsētas stāvēja dragunu pulks. Tici vai ne, ka oficieri, visi, cik viņu bija, ap četrdesmit cilvēku oficieru vien bija pilsētā; kā sākām mēs, brālīt, dzert. . . Stabsrotmistrs Pocelujevs… tik mīļš! ūsas, brālīt, tādas! Bordo sauc vienkārši par dziru. «Atnes, brāl,» saka, «dziru!» Poručiks Kuvšiņņikovs … Ak brālīt, cik mīļš cilvēks! var sacīt, dzērājs uz pirmo numuru. Mēs visu laiku bijām ar viņu kopā. Kādu lepnu vīnu mums Ponomarevs deva! Tev jāzina, ka viņš ir blēdis, un viņa bodē nekā nevar pirkt: pie vīna maisa visādus mēslus: sandaļu, grauzdētus korķus un pat mērcē tanī, pagāns, kliederus, bet, ja izvilks no dibensistabas, ko tas dēvē par atsevišķo, kādu pudeli, tad, brāl, to dzerdams, jutīsies kā septītās debesīs. Šampanietis mums bija tāds, kas gubernatora šampanietis pret to? tīrais kvass. Iedomājies, ne kliko, bet kaut kāds kliko matradura, tas ir divkāršs kliko. Un vēl iedeva mums pudeli franču vīna ar nosaukumu: bonbons. — Smarža? buķete, un viss, ko gri­bi. Tad ta uzdzīvojām!… Pēc mums atbrauca kāds kņazs, atsūtīja uz bodi pēc šampanieša, nav ne pudeles visā pilsētā, oficieri visu izdzēruši. Tici vai ne, es viens pats pie pusdienām izdzēru septiņpadsmit pudeļu šampanieša!»