NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

«Jums, māmiņ, laba sādžiņa. Cik tanī dvēseļu?»

«Dvēseļu tanī, mīļais, būs bezmaz 80,» saimniece atbildēja, «tikai posts, slikti laiki, lūk, arī pērngad bija neraža, dievs lai pasarga.»

«Tomēr pēc izskata zemnieki jums spēcīgi, ēkas stipras. Bet atļaujiet uzzināt jūsu vārdu. Es biju tik izklaidīgs … iebraucu nakts laikā …»

«Korobočka, kolēģiju serkretariene.»

«Pazemīgi pateicos. Bet vārds un tēva vārds?»

«Nastasja Petrovna.»

«Nastasja Petrovna? labs vārds Nastasja Petrovna. Manu mātes māsu arī sauc par Nastasju Petrovnu.»

«Bet jūsu vārds?» jautāja muižniece. «Jūs, šķiet, esat pie­sēdētājs?»

«Nē, māmiņ,» smiedamies atbildēja Čičikovs: «neesmu vis piesēdētājs, bet tāpat ceļoju savās darīšanās.»

«A, tad jūs esat uzpircējs! Cik gan žēl, ka es tirgotājiem visu medu tik lēti pārdevu, bet tu, mīļais, droši vien būtu man to atpircis.»

«Medu gan nebūtu pircis.»

«Ko tad citu? Vai kaņepes? Bet, lūk, arī kaņepju man tagad tā pamaz: tikai puspuda pavisam.»

«Nē, māmiņ, man vajadzīga cita prece: sakiet, vai jums zemnieki ir miruši?»

«Ak mīļais, astoņpadsmit cilvēku!» vecene nopūzdamās at­bildēja. «Un tādi labi vīri nomira, visi strādnieki. Pēc tam, tiesā, citi gan radās klāt, bet kas nu no tiem par jēgu, tādi vien sīki. Bet atbrauc piesēdētājs un prasa, lai par katru dvēseli samaksā. Cilvēki miruši, bet maksā par viņiem kā par dzīvajiem. Pagājušā nedēļā man sadega kalējs, tāds labs kalējs, ari atslēdznieka amatu mācēja.»

*Bet vai tad pie jums bija ugunsgrēks, māmiņ?»

«Dievs pasargāja no tādas nelaimes, ugunsgrēks būtu vēl ļaunāk; pats sadega, mīļais. Iekšā viņam sāka degt, pārlieku bija iedzēris, tikai zila uguns iznāca pa muti laukā, visgarām sagruzdēja, sagruzdēja un palika melns kā ogle, bet bija gan krietns kalējs! un tagad es vairs nekur nevaru izbraukt, nav kas zirgus apkaļ.»

«Tas viss dieva prāts, māmiņ!» teica Čičikovs nopūzdamies; npret dieva gribu nevar nekā teikt… Atdodiet viņus man, Nastasja Petrovna?»

«Ko tad, mīļais?»

«Lūk, visus tos, kas nomiruši.»

«Kā tad jums varu viņus atdot?»

«It vienkārši. Vai varbūt pārdodiet. Es jums došu naudu par viņiem.»

«Bet kā tad, es, nudien, nevaru saprast? Vai tad tu pa­tiesi gribi izrakt viņus no zemes?»

Čičikovs redzēja, ka vecene bija ķērusi par tālu un ka ne­pieciešams viņai izskaidrot, kas par lietu. Viņš nedaudz vār­dos viņai paskaidroja, ka pirkšana skaitīsies tikai uz papīra un ka dvēseles pierakstīs par dzīvām.

«Bet kam tev tās vajag?» platām acīm viņu uzlūkodama, vecene jautāja.

«Nu, tā ir mana darīšana.»

«Bet viņi jau miruši.»

«Kas tad saka, ka viņi dzīvi? Tāpēc jau arī jums zaudējums, ka miruši: jums par viņiem jāmaksā, bet es tagad izglābšu jūs no pūlēm un maksājumiem. Saprotat? Un ne tikai iz­glābšu, bet došu vēl klāt piecpadsmit rubļu. Nu, tagad skaidrs?»

«Nudien, nezinu,» mājasmāte stomīdamās atbildēja. «Es taču mirušus vēl nekad neesmu pārdevusi.»

«Ko vēl nē! Tas būtu brīnums, ja jūs kādam tos būtu pār­devusi. Vai tad jūs domājat, ka no viņiem tiešām kāds la­bums?»

«Nē, to es nedomāju. Kas nu no viņiem par labumu, labuma nekāda nav. Mani tikai tas samulsina, ka viņi jau miruši.»

«Nu, vecene liekas cietpaure!» pie sevis nodomāja Čičikovs, «Paklausieties, māmiņ! Tad apdomājiet labi: jūs taču izpu­tiniet sevi. Jūs maksājat par viņu nodokļus kā par dzīvu.»

«Ak mīļais mans, ir nerunā par to!» iebilda muižniece. «Pirms trijām nedēļām samaksāju vairāk nekā pusotra simta arī piesēdētāju piekukuļoju.»

«Nu palūk, māmiņ. Bet tagad apdomājiet, ka jums piesē­dētāju vairs nevajadzēs piekukuļot, tāpēc ka es par viņiem

tagad maksāšu; es, bet ne jūs; es uzņemos visas nodevas. Els pat par savu naudu nokārtošu pirkšanas līgumu, vai to jūs saprotat?»

Vecene kļuva domīga. Viņa redzēja, ka veikals tiešām lie­kas it kā izdevīgs, bet ka tas pārlieku jauns un neierasts; un tāpēc sāka stipri baidīties, ka tikai šis uzpircējs viņu kaut kā nepiekrāpj; taču atbrauca dievs zina no kurienes un pie tam vēl nakts laikā.

«Nu kā būs, māmiņ, sitīsim saujās, vai?» jautāja Čičikovs.

«Nudien, mīļais, man vēl nekad nav gadījies nelaiķus pār­dot. — Dzīvus gan es pārdevu, lūk, ir aizpērn Protopopovam divas meičas par simt rubļiem katru, un viņš ļoti pateicās, esot iznākušas labas strādnieces: pašas aužot servjetes.»

«Nu, par dzīviem netiek runāts; dievs ar viņiem. Es gribu mirušus.»

«Patiesi, sākumā man vēl bail, ka man neceļas kāds zau­dējums. Varbūt tu, mīļais, mani krāp, bet viņi varbūt… viņi varbūt vairāk maksā.»

«Paklausieties, māmiņ … ek, kāda jūs! ko viņi var maksāt? Apdomājiet: tie taču ir pīšļi. Vai saprotat? tie ir tikai pīšļi. Ņemiet visnederīgāko, vispēdējo lietu, piemēram, vienkāršu lupatu, ir lupatai sava cena: to, mazākais, pirks papīra fab­rikā, bet tie nekam nav vajadzīgi. Nu, sakiet paši, kam tie der?»

«Tas jau, zināms, tiesa. Gluži nekam neder; bet. raugi, mani tikai tas attur, ka viņi jau miruši.»

«Ek, kur ozolkoka galva!» pie sevis nodomāja Čičikovs, jau sākdams zaudēt pacietību. «Tiec nu galā ar viņu! sasvied- rēja pat, nolādētā vecene!» Te viņš, lakatu no kabatas izvilcis, sāka slaucīt sviedrus, kas patiesi bija izspiedušies uz pieres. Taču Čičikovs par velti dusmojās: dažs godājams un pat valsts vīrs, bet darīšanās bieži izturas kā īsta Korobočka. Kad ieņems kādas domas galvā, tad neceri tās ārā dabūt, vari celt viņam priekšā visādus pierādījumus, tik skaidrus kā diena, bet no viņa viss lec atpakaļ, kā gumijas bumba atlec no sienas. Sviedrus noslaucījis, Čičikovs nolēma pamēģināt, vai nevarētu viņu uzdabūt, uz ceļa no kaut kādas citas puses. «Jūs, māmiņ,» viņš sacīja: «vai nu negribat ma'nus vārdus saprast, vai arī tīši tā runājat, lai tikai būtu kaut kas ko ru­nāt … Es jums dodu naudu: piecpadsmit rubļu asignacijās.

Vai saprotat? Tā taču ir nauda. Uz ielas to neatradīsiet. Nu, sakiet taisnību, par cik pārdevāt medu?»

«Par 12 rubļiem pudu.»

«Drusku samelojāt, māmiņ. Par divpadsmit nepārdevāt.»

«Nudien, pārdevu.»

«Nu, redzat? Par to tas ir medus. Jūs ar lielām pūlēm, centību un rūpēm krājāt to, varbūt veselu gadu; braukājāt, meklējāt bites, veselu ziemu tās barojāt pagrabā, bet mirušas dvēseles nav no šīs pasaules. Tur jūs no savas puses neesat pielikusi nekādas pūles, tā bija dieva griba, ka viņas atstāja šo pasauli, nodarīdamas zaudējumu jūsu saimniecībai. Tur jūs dabūjāt par darbu, par rūpēm divpadsmit rub)u, bet te, it ne par ko, par velti, ne divpadsmit, bet piecpadsmit rubļu, ne sudrabā, bet visus zilās asignacijās.» Pēc tādas spēcīgas pārliecināšanas Čičikovs gandrīz vairs nešaubījās, ka vecene beidzot padosies.

«Nudien,» muižniece atbildēja: «es esmu nepiedzīvojusi atraitne! labāk drusku pagaidīšu, varbūt sabrauks tirgotāji, tad apjautāšos par cenām.»

«Kauns, kauns, māmiņ! vienkārši kauns! Nu, ko jūs ru­nājat, apdomājiet pati! kas tad viņas gan pirks? Nu, kur tad tādas var izlietot?»

«Bet varbūt saimniecībā kaut kā pie gadījuma var no­derēt …» atbildēja vecene, bet tā ir nepabeidza teikumu, atplēta muti un gandrīz bailīgi uzskatīja viņu, vēlēdamās zināt, ko viņš par to teiks.

«Miruši saimniecībā! Ek, kas jums nāk prātā! Zvirbuļus pa naktīm sakņu dārzā ar viņiem baidīt, vai?»