NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

«Nu ko tad, kungs, lai dara, tāds laiks; ne pātagu nevari redzēt, tāda tumsa!» To teicis, viņš tā sagāza puskarieti uz sāniem, ka Cičikovam bija ar abām rokām jāpieturas. Nu tikai viņš ievēroja, ka Selifans ir iedzēries.

«Turi, turi, apgāzīsi!» viņš tam kliedza.

«Nē, kungs, kā nu var, lai es apgāztu,» atbildēja Selifans. «Apgāzt nav labi, to es pats zinu: es neparko neapgāzīšu.» Pēc tam viņš sāka lēnām griezt puskarieti, grieza, grieza un beidzot arī pavisam apgāza to uz sāniem. Čičikovs ar rokām un kājām iekrita dubļos. Selifans zirgus tomēr apturēja; kaut gan viņi arī paši būtu apstājušies, jo bija stipri nokusuši. Tāds negaidīts gadījums viņu pavisam pārsteidza. No bukas nokāpis, viņš, rokas sānos iespiedis, nostājās puskarietes priekšā, kamēr kungs kārpījās pa dubļiem, pūlēdamies no tiem izrāpties, un, drusku padomājis, piebilda: «Paraug, ap­krita gan!»

«Tu esi piedzēris kā kurpnieks!» teica Čičikovs.

«Nē, kungs, kā nu es varu būt piedzēris! Es zinu, ka nav laba lieta būt piedzērušam. Ar draugu parunāju, tāpēc ka ar labu cilvēku var parunāt, tur nav nekā slikta; un kopā uzko­dām. Uzkošana nav slikta lieta; ar labu cilvēku var uzkost.»

«Bet ko es tev pēdējo reizi teicu, kad biji piedzēris? ko? vai esi aizmirsis?» teica Čičikovs.

«Nē, jūsu labdzimtība, kā nu es varu aizmirst. Es jau savu lietu zinu. Es zinu, ka nav labi būt piedzērušam. Ar labu cilvēku parunāju, tāpēc ka …»

«Kad es tevi iepēršu, tad zināsi, kā ar labu cilvēku jārunā.»

«Kā jūsu žēlastībai labpatiksies,» atbildēja Selifans, būdams ar visu mierā, «kad izpērt, tad izpērt; es nemaz tam nepreto­jos. Kāpēc tad neizpērt, ja vajadzīgs, tā ir kunga griba. Vajag izpērt, tāpēc ka zemnieks izlaižas, kārtība jāievēro. Ja esmu pelnījis, tad kul mani; kāpēc tad nekult?»

Uz tādu spriedelējumu kungs nepavisam neattapās, ko at­bildēt. Bet tanī brīdī, likās, pats liktenis par viņu nolēmis ap­žēloties. Tālumā bija dzirdama suņu riešana. No tā ieprieci­nātais Čičikovs lika braukt uz priekšu. Krievu kučierim acu vietā ir laba nojauta, tāpēc gadās, ka viņš, acis aiztaisījis, dažreiz aulekšo cik jaudas un vienmēr kaut kur aizbrauc. Selifans, nekā neredzēdams, uzbrauca taisni ciemam un ap­stājās tikai tad, kad puskariete ar ilksīm atsitās pret žogu un galīgi vairs nekur nebija iespējams braukt. Čičikovs caur lietus gāzi ieraudzīja tikai kaut ko jumtam līdzīgu. Viņš sūtīja Selifanu uzmeklēt vārtus, kas, bez šaubām, būtu vilcies ilgi, ja Krievijā šveicaru vietā nebūtu niknu suņu, kuri pieteica viņu tik skaļi, ka viņš pielika pirkstus pie ausīm. Vienā lo­dziņā pazibēja uguns un ar miglainu straumi aizsniedza žogu, parādot mūsu ceļiniekiem vārtus. Selifans sāka klauvēt, un drīz kāds svārkā ietinies stāvs atvēra vārtiņus, izbāza pa tiem galvu, un kungs līdz ar kalpu izdzirdēja aizsmakušu sievietes balsi: «kas tur klauvē? ko trokšņo?»

«Ceļinieki, māmiņ, ielaid pārgulēt,» teica Čičikovs.

«Lūk, cik žigls,» atbildēja vecene: «kādā laikā atbraucis! Te tev nav vis iebraucamā vieta, te dzīvo muižniece.»

«Ko darīt, māmiņ, redz, no ceļa nomaldījāmies. Nevaram taču tādā laikā stepē gulēt.»

«Jā, laiks tumšs, nelāga laiks,» piezīmēja Selifans.

«Klusi, muļķi,» teica Čičikovs.

«Bet kas jūs tāds esat?» jautāja vecene.

«Muižnieks, māmiņ.»

Vārds muižnieks, šķiet, lika vecenei mazliet pārdomāt. «Pagaidiet, es pasacīšu cienmātei,» viņa noteica un pēc pāris minūtēm atgriezās ar vējlukturi rokā. Vārti atvērās. Uguns atspīdēja arī otrā logā. Sētā iebraukusi, puskariete apstājās neliela namiņa priekšā, ko tumsā lāgā nevarēja saskatīt. Tikai tā viena puse bija apgaismota no uguns, kas spīdēja pa logiem; nama priekšā bija redzama arī peļķe, uz ko tieši krita tā pati gaisma. Lietus skaļi grabēja pa koka jumtu un čurkstošām straumēm tecēja apakšā noliktajā mucā. Suņi pa tam rēja visvisādās balsīs, kādas vien iespējamas: viens, galvu uz augšu pacēlis, vilka tik gari un ar tādu rūpību, it kā viņš par to dabūtu dievs zina kādu algu; otrs ņēmās ātri kā zva­niķis; tam pa starpu kā pasta zvārgulis skanēja laikam kāda jauna kucēna neapklusināmais diskants, un visu to noslēdza bass, kas varbūt piederēja vecim ar īsta, nopietna suņa dabu, tāpēc ka viņš sēca aizsmacis, līdzīgi dziedātāja kontrabasam, kad koncerts pilnā spēkā, tenori pieceļas uz pirkstgaliem, stipri vēlēdamies izvilkt augsto noti, un visi, galvas atmetuši, stiepjas uz augšu, bet vienīgi viņš, neskūto smakru kakla lakatā iebāzis, nosēdies un gandrīz līdz zemei noliecies, laiž no turienes savu noti, no kuras stikli trīc un dreb. Jau no suņu riešanas vien, kas sastāvēja no tādiem muzikantiem, varēja noskārst, ka sādža nav maza; bet mūsu slapjais un nosalušais varonis par citu neko nedomāja kā tikai par gultu. Puskariete vēl nebija pilnīgi apstājusies, ka viņš jau uzlēca palievenī, paklupa un tikko nepakrita. Uz lieveņa atkal iz­nāca kāda sieviete, jaunāka kā pirmējā, bet tai loti līdzīga. Viņa ieveda viņu istabā. Čičikovs pārlaida pār to pāris ska­tienu: istaba bija tapsēta ar vecām svītrotām tapetēm; bildes, uz kurām bija kaut kādi putni, logu starpā; veclaicīgi, mazi spoguli ar tumšiem ietvariem, saritinājušos koku lapu veidā, aiz katra spoguļa bija aizbāzta vai nu vēstule, vai vecu kāršu spēle, vai arī zeķe; sienas pulkstenis ar puķēm uz ciparnī­cas … vairāk viņš nekā nevarēja apjaust. Viņš juta, ka acis līp ciet, it kā kāds tās būtu iesmērējis ar medu. Pēc brītiņa ienāca mājasmāte, jau padzīvojusi sieviete, ar ātri uzsietu nakts cepuri galvā un flaneli ap kaklu; viņa piederēja pie tām māmiņām, nelielu muižu īpašniecēm, kas gaužas par ne­ražu, zaudējumiem un mēdz pašķiebt galvu drusku uz vie­niem sāniem, taču tanī pašā laikā pamazām pilda ar naudu svītrotus maisiņus, ko glabā kumodu atvilktnēs. Vienā mai­siņā tiek salikti rubļi, otrā pusrubli, trešā kvarti, kaut gan no skata liekas, ka kumodē vairāk nekā nav kā tikai veļa, nakts jakas, dziju kamolīši un izārdīti rīta svārki, kuriem nolemts pārvērsties par kleitu, ja vecajā, svētku karašas un visādus sviesta raušus cepot, izdeg caurums vai arī pati no sevis noplīst. Bet kleita nesadeg, un ari pati no sevis neno­plīst: vecene ir taupīga, un rīta svārkam ilgi jānoguļ izārdītā veidā, iekām to līdz ar citām lupatām pēc testamenta manto māsas mazbērni kopā ar dažādiem citiem krāmiem.

Čičikovs atvainojās, ka traucējis viņu ar tik negaidītu iera­šanos. «Nekas, nekas,» mājasmāte atbildēja. «Dievs pasargi, kādā laikā esat atbraukuši! Tāds negaiss un slapjdraņķis, pēc ceļa vajadzētu gan kaut ko iekost, bet nakts laiks, nekā nevar pagādāt.»

Mājasmātes vārdus pārtrauca dīvaina šņākšana, tā ka vie­sis gandrīz izbijās; pēc trokšņa likās, it kā visa istaba būtu pilna ar čūskām; bet, uz augšu paskatījies, viņš apmierinājās, jo noprata, ka sienas pulkstenis taisās sist. Šņākšanai tūliņ sekoja krāciens, un, beidzot, visus spēkus saņēmis, tas nosita divi tādā skaņā, it kā kāds ar nūju dauzītu pa saplīsušu podu, pēc tam pendelis atkal turpināja tikšķēt pa labi un kreisi.

Čičikovs pateicās mājasmātei, sacīdams, ka viņam nekā nevajag, lai viņa ne par ko nepūlas, ka viņš vairāk nekā ne­grib kā tikai gultu, un vienīgi mēģināja uzzināt, kur atbrau­cis un vai tālu līdz muižniekam Sobakevičam, uz ko vecene atbildēja, ka tāda vārda neesot pat dzirdējusi un ka tāda muižnieka nemaz neesot.