NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

«Dievs ar jums! Ko tu tādas briesmas runā!» krustu mez­dama, norunāja vecene.

«Nu, kur tad jūs viņus vēl gribējāt izlietot? Starp citu, taču kauli un kapi, viss paliek jums: man tie būs tikai uz papīra. Nu, ko tad vēl? Kā tad būs? vismaz atbildiet! *

Vecene no jauna kļuva domīga.

«Par ko tad jūs domājat, Nastasja Petrovna?»

«Patiesi, nevaru saprast, ko darīt, pārdošu juma labāk kaņepes.»

«Kam man kaņepes? Apžēlojieties, es jums lūdzu pavisam kaut ko citu, bet jūs man bāžat kaņepes! Kaņepes paliek ka­ņepes, citreiz atbraukšu, nopirkšu arī kaņepes. Nu kā tad būs, Nastasja Petrovna?»

«Nudien, tik dīvaina prece, pavisam neierasta!»

Te Čičikovs pavisam pazaudēja pacietību, dusmās cirta krēslu pret grīdu un novēlēja veceni velnam.

No velna muižniece ārkārtīgi izbijās. «Ak, nemini viņu, dievs ar viņu!» viņa iekliedzās, visa nobālēdama. «Aizpagā- jušo nakti man visu nakti nelabais rādījās sapņos. Vakarā pēc lūgšanas gribēju drusku pazīlēt uz kārtīm, bet, redzams, dievs par sodu man atsūtīja viņu. Tik riebīgu ieraudzīju; bet ragi garāki nekā vērsim.»

«Es brīnos, kā viņi jums, veseliem desmitiem nerādās sap­ņos. Tikai no kristīgas cilvēku mīlestības gribēju: redzu, nabaga atraitne mokās, cieš trūkumu … bet izputi un no­sprāgsti ar visu savu sādžu!…»

«Ak, kādus sliktus vārdus tu runā!» sacīja vecene, ar bai­lēm viņu uzlūkodama.

«Taču pietrūkst ar jums vārdu! Nudien, sliktu vārdu nesakot, jūs tīri ,kā tāds sētas suns, kas gul uz siena: pats siena neēd, bet citiem arī nedod. Es gribēju no jums pirkt dažādus saimniecības produktus, tāpēc ka esmu arī kroņa uzpircējs…» Te viņš sameloja, kaut gan nejauši un bez kādas tālākas pārdomāšanas, bet negaidīti izdevīgi. Kroņa iepirkumi Nastasju Petrovnu stipri ietekmēja, vismaz viņa jau gandrīz lūdzošā balsī sacīja: «Par ko tu tik ļoti noskaities? Būtu es sākumā zinājusi, ka esi tik dusmīgs, es nemaz ne­būtu tev runājusi pretim.»

«Nav par ko dusmoties! Lieta nav olas čaumalas vērta, un es sākšu par to dusmoties.»

«Nu, lai tad arī iet, esmu gatava tev atdot par piecpadsmit asignacijām! bet palūko, tētiņ, par iepirkumiem: ja vajag rudzu vai griķu miltu, vai putraimu, vai kautus lopus, tad, lūdzams, neapbēdini mani.»

«Nē, māmiņ, neapbēdināšu,» viņš atbildēja, ar roku svied­rus slaucīdams, kas trijiem strautiem plūda pa viņa vaigu. Viņš izjautāja, vai viņai neesot pilsētā kāds pilnvarnieks vai pazīstams, kam varētu izdot pilnvaru līguma apstiprināšanai un visam, kas vajadzīgs. «Kā ne, protopopa Kirila tēva dēls dien palatā,» atbildēja Korobočka. Čičikovs palūdza, lai viņa izraksta protopopam pilnvaru, un, lai atbrīvotu no liekām pūlēm, pats ņēmās sacerēt.

«Būtu labi,» Korobočka pa tam pie sevis nodomāja: «ja no manis viņš priekš kroņa uzpirktu miltus un lopus, vajag viņu pielabināt: no vakarvakara vēl mikla palika, jāiet pasacīt Fetiņjai, lai izcep bļinas; derētu pagatavot ari olu pīrāgu no neraudzētas mīklas, to man labi prot, arī daudz laika tur nevajag.» Mājasmāte izgāja, lai izpildītu savu nodomu par pīrāga pagatavošanu un laikam papildināt to ar citiem mājas ceptuves un virtuves darinājumiem; bet Čičikovs iegāja vies­istabā, kur bija pārgulējis nakti, lai izņemtu no savas lādītes vajadzīgos papīrus. Viesistabā jau sen viss bija piekopts, lepnie pēji iznesti laukā, dīvana priekšā stāvēja apklāts galds. Nolicis uz tā lādīti, viņš mazliet atpūtās, jo juta, ka bija vis­caur nosvīdis, kā izpeldināts: viss, kas viņam bija mugurā, sākot no krekla līdz zeķēm, viss bija slapjš. «Ek, kā nomocīja mani, nolādētā vecene!» teica viņš, drusku atpūties, un at­slēdza lādīti. Autors ir pārliecināts, ka ir daži tādi ziņkārīgi lasītāji, kas vēlēsies iepazīties ar plānu un lādītes iekšējo saturu. Un kāpēc arī neapmierināt! Lūk, iekšējais saturs: pašā vidū iedobumiņš ziepēm, ap to seši vai septiņi šauri no­dalījumi bārdas nažiem; tad kvadratiņi smilšu trauciņam un tintnīcai ar laivai līdzīgu rieviņu vidū spalvām, zīmoglakai un visam, kas pagarāks; pēc tam visādi nodalījumi ar vākiem un bez vākiem, visam tam, kas īsāks, tur bija visādas vizīt­kartes, teatra biļetes, ielūgumi bērēs un citi raksti, ko nolika piemiņai. Lādītes virsdaļu ar visiem nodalījumiem varēja iz­ņemt laukā, un zem tās atradās telpa, aizņemta papīra kau­dzēm loksnes lielumā, beidzot nāca maza, paslepena atvilkine naudai, no lādītes sāniem nemanot izvelkama. Tās īpašnieks vienmēr to tik žigli izvilka un tanī pašā brīdī atstūma atpakaļ, ka patiesi nevarēja sacīt, cik tur bija naudas. Čičikovs sāka darboties un, noasinājis spalvu, sāka rakstīt. Tanī brīdī ienāca mājasmāte.

«Tev laba kastīte, mīļais,» viņa sacīja pie tā piesēzdamās. «Laikam Maskavā pirkta?»

«Maskavā,» atbildēja Čičikovs, turpinādams rakstīt.

«Es jau to zināju: tur viss ir labs darbs. Aizpērn mana māsa atveda no turienes siltus zābaciņus bērniem: tik stipra prece, līdz šim laikam valkā. Ak, kas tev tur zīmogpapīra!» viņa turpināja, lādītē ieskatīdamās. Un tiešām, zīmogpapīru tur nebija mazums. «Kaut man vienu loksnīti iedāvinājis! man tāds liels trūkums; ja gadās tiesā kādu lūgumrakstu iesniegt,, nav uz kā rakstīt.»

Čičikovs paskaidroja viņai, ka tas nav tāds papīrs, ka tas derot līgumu noslēgšanai, bet ne lūgumrakstiem. Tomēr, lai viņu apmierinātu, viņš iedeva tai kādu rubļa vērtu loksni Vēstuli norakstījis, deva viņai parakstīties un palūdza īsu zemnieku sarakstu. Izrādījās, ka muižniecei nekādu sarakstu, ne piezīmju nebija, bet zināja gandrīz visus no galvas; viņš lika tai diktēt viņus. Daži zemnieki viņu mazliet pārsteidza ar saviem vārdiem, bet vēl vairāk ar palamām, tā ka katru reizi, tādu vārdu dzirdējis, papriekšu apstājās un tad tikai sāka rakstīt. It īpaši viņu pārsteidza kāds Pēteris Saveljevs- Negoda-Sile, tā ka viņš nevarēja neteikt: «cik garš!» Otram pie vārda bija piekārts Govju ķieģelis, cits saucās vienkārši: Ritenis Ivans. Rakstīt beidzis, viņš ievilka nāsīs drusku gaisa un saoda kaut kā sviestā cepta vilinošo smaržu, i «Pazemīgi lūdzu iekost,» sacīja mājasmāte. Čičikovs atska­tījās un ieraudzīja, ka uz galda jau bija sēnes, pīrādziņi, mai­zītes, karašas, bļinas, plāceņi ar visādām piedevām: ar sīpoliem, magoņu sēklām, biezpienu, zivīm un diezin ko vēl visu.

«Neraudzētas mīklas pīrāgs ar olu!» sacīja mājasmāte.

Čičikovs paņēma neraudzētas mīklas pīrāgu ar olu un, vairāk nekā pusi apēdis, to uzslavēja. Un tiešām, pīrāgs pats par sevi bija gards, bet pēc visām mokām un pūlēm ar veceni izlikās vēl gardāks.

«Bet blinas?» teica mājasmāte.

Atbildes vietā Čičikovs satina trīs blinas kopā un, apmēr­cējis izkausētā sviestā, iebāza mutē, bet lūpas un rokas no­slaucīja ar servjeti. Trīs reizes to atkārtojis, viņš palūdza mājasmSti likt iejūgt viņa puskarieti. Nastasja Petrovna tūliņ izsūtīja Fetiņju, turpat pavēlēdama ienest vēl karstas blinas.

«Jums, māmiņ, ļoti gardas bļinas,» teica Čičikovs, snieg­damies pēc ienestajām, karstajām.

«Jā, man tās labi cep,» atbildēja mājasmāte: «tikai, lūk nelaime, slikta raža, nav labu miltu … Bet ko tad mīļais, jūs tā steidzaties?» viņa sacīja, redzēdama, kā Čičikovs jau pa­ņem rokā cepuri: «puskariete taču vēl nav iejūgta.»

«Iejūgs, māmiņ, iejūgs, man ātri iejūdz.»

«Bet, lūdzami, neaizmirstiet par kroņa iepirkumiem.»