NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

«Neaizmirsīšu, neaizmirsīšu,» atbildēja čičikovs, priekš­namā iziedams.

«Vai cūku taukus nepērkat?» mājasmāte jautāja, viņam pakaj iedama.

«Kāpēc nepirkt? Pirkšu, tikai vēlāk.»

«Ap svētkiem man ir cūku tauki būs.»

«Pirksim, pirksim, visu pirksim, ir cūku taukus pirksim.»

«Varbūt jums arī vajadzēs putnu spalvu. Ap Filipa gavēņa laiku man ir putnu spalvas būs.»

«Labi, labi,» runāja Čičikovs.

«Redzi nu, mīļais, tava puskariete vēl nav gatava,» sacīja mājasmāte, kad abi bija izgājuši uz lieveņa.

«Būs, būs gatava. Pastāstiet tikai man, kā tikt uz lielceļa.»

«Kā tad to izdarīt?» sacīja mājasmāte. «Tas ļoti grūti iestāstīt, daudz sānu ceļu; varbūt dot tev kādu meiteni, lai pavada. Tev taču uz bukas, kā liekas, būs vieta, kur viņai piesēsties?»

«Kā nu nebūs.»

«Manis pēc, es tev došu meiteni, viņa zina ceļu, tikai tu pielūko! neaizved viņu līdzi, tirgotāji man vienu jau aizveda.»

Čičikovs pārliecināja viņu, ka neaizvedīšot, un Korobočka, apmierinājusies, jau sāka aplūkoties, kas notiek viņas pagalmā; ar acīm ieurbās ekonomē, kas nesa no pieliekamā kambara koka bļodu ar medu, zemniekā, kas parādījās vārtos, un pamazām nogrima saimniecības darīšanās. Bet kādēļ tik ilgi kavēties pie Korobočkas? Korobočka vai Maņilovs, vai saimniecības darīšanas, vai arī nesaimniecības — lai paliek tās! Nevis tas pasaulē ir brīnišķīgi iekārtots: priecīgais acumirklī pārvēršas bēdīgā, ja tikai pie tā ilgāk uzkavēties, un tad diezin kas vēl ienāk galvā. Varbūt pat sāksi domāt: vai patiesi Koro­bočka stāv tik zemu uz cilvēces attīstības bezgalīgajām kāp­nēm? Vai patiesi tik liels bezdibenis, kas atdala viņu no viņas māsas, kura neaizsniedzami norobežota aristokrātiskā nama sienām ar smaržīgām čuguna kāpnēm, ko rotā spožs varš, sarkankoks un paklāji; tur viņa sēž žāvādamās ar puslasītu grāmatu, gaidīdama uz asprātīgi aristokrātiskām viesībām, kur viņai būs izdevība izrādīt savu gudrību un izsacīt iekal­tas domas, domas, kas, pēc modes likumiem, veselu nedēļu nodarbinās visu pilsētu, domas ne par to, kas notiek viņas mājā un viņas muižās, kur aiz sliktas saimniekošanas viss nolaists un izputināts, bet par to, kāds politisks apvērsums gatavojas Francijā, kādu virzienu ņēmis šolaiku katolicisms. Bet garām, garām! kādēļ runāt par to? Bet kādēļ bezdomu jautros, bezrūpīgos brīžos, gluži negaidot, pati no sevis uzšalc cita brīnišķīga dvesma: vēl smaidi nav gluži aizlidojuši no sejas, bet jau esi kļuvis gluži citāds to pašu ļaužu vidū, jau pavisam citā gaismā atmirdz seja …

«A, lūk, puskariete, lūk, puskariete!» izsaucās Čičikovs, beidzot ieraudzījis piebraucam savu puskarieti. «Ko tu, muļķi, tik ilgi kavējies? Redzams, vakarējais reibums vēl viss nav izgājis no galvas.»

Selifans uz to nekā neatbildēja.

«Ardievu, māmiņ! Bet kur tad jūsu meitene?»

«Ei Pelageja,» muižniece sacīja pie palieveņa stāvošajai gadu vienpadsmit vecai meitenei, apģērbtai mājās krāsotās drēbēs un basām kājām, ko no tālienes varēja noturēt par zābakiem, tik ļoti tās bija aplipušas svaigiem dubļiem: «Pa­rādi kungam ceļu.»

Selifans palīdzēja meitenei uzrāpties uz bukas; uzlikusi vienu kāju uz kungu kāpšļa, papriekšu nosmērēja to ar dubļiem un tad tikai uzkāpa augšā un novietojās viņam bla­kus. Tūliņ pēc viņas arī pats Čičikovs uzcēla kāju uz kāpšļa un, puskarieti uz labo pusi pasvēris, tāpēc ka bija pasmags, beidzot nosēdās, sacīdams: «ā! tagad labi! ardievu, māmiņ!» Zirgi sāka iet.

Selifans bija visu ceļu drūms un līdz ar to arī labi uz­manīja savu darbu, kas gadījās ar viņu vienmēr pēc tam, kad bija kaut kā nogrēkojies vai piedzēries. Zirgi bija apbrī­nojami notīrīti. Vienas sakas, kuras gandrīz vienmēr uzlika saplīsušas, tā ka no ādas līda laukā pakulas, tagad bija veikli sašūtas. Viņš visu ceļu cieta klusu, uzcirta tikai ar pātagu un nemaz nevērsās pie zirgiem ar pamācošu runu, kaut gan lāsainajam zirgam, zināms, būtu gribējies noklausīties kādā pamācībā, jo tanī laikā runīgā kučiera rokās groži arvien turējās kaut kā laiski, un pātaga tikai formas dēļ staigāja pa muguras virsu. Bet no drūmajām lūpām šoreiz bija dzir­dami tikai vienmulīgi, nepatīkami izsaucieni: «Nu, tak, nu, vārna! nežāvājies, nežāvājies!» un vairāk nekā. Arī pats bēris un Piesēdētājs bija neapmierināti, ne reizi nedzirdējuši ne mīļo, ne cienījamo. Lāsainais juta Joti nepatīkamus sitienus pa savām resnajām un platajām daļām. «Re, kāds dusmīgs tagad! 1 viņš pie sevis domāja, drusku ausis skurinādams.

«Zina gan, kur sist! Negāž vis taisni pa muguru, bet tā vien meklē vietu, kur vairāk sāp, uzdod pa ausīm vai iecērt pa pavēderi.»

«Pa labi, vai?» ar tādu sausu jautājumu Selifans griezās pie blakus sēdošās meitenes, rādīdams viņai ar pātagu uz dubļaino ceļu spilgti zaļo, atspirgušo lauku vidū

«Nē, nē, es jau parādīšu,» sacīja meitene.

«Kur tad?» jautāja Selifans, kad bija tuvāk piebraukuši.

«Lūk, kur,» atbildēja meitene, ar roku rādīdama.

«Ek tu,» Selifans atteica, «tas jau ir pa labi: nezina, kas pa labi, kas pa kreisi!»

Kaut gan bija ļoti jauka diena, bet zeme bija kļuvusi tik dubļaina, ka puskarietes riteņi apķepa dubļiem kā ar voi- loku, kas ekipāžu padarīja daudz smagāku; pie tam augsna bija mālaina un ārkārtīgi lipīga. Kā viens, tā otrs bija par cēloni, ka viņi agrāk par pusdienu nevarēja izkļūt laukā no mazceļiem. Bez meitenes ir tas būtu bijis grūti izdarāms; tāpēc ka ceļi klīda uz visām pusēm kā noķerti vēži, kad tos izber no maisa, un Selifans būtu nobraucis šķībi bez paša vainas. Drīz meitene norādīja ar roku uz tālumā melnojošo ēku, sacīdama: «lūk, tur ir lielceļš!»

«Bet ēka?» jautāja Selifans.

«Traktieris,» meitene atbildēja.

«Nu, tagad mēs paši izbrauksim,» Selifans sacīja: «vari iet uz mājām.»

Viņš apturēja zirgus un palīdzēja tai nokāpt, caur zobiem piebilzdams: «ek tu melnkāje!»

Čičikovs iedeva viņai kapara grasi, un viņa brida uz mā­jām jau ar to vien apmierināta, ka bija dabūjusi pasēdēt uz bukas.

Pie traktiera piebraucis, Čičikovs lika pieturēt divu iemeslu pēc. No vienas puses, lai atpūtinātu zirgus, bet, no otras puses, lai pats drusku uzkostu un stiprinātos. Autoram jāatzīstas, ka viņš ļoti apskauž tādu ļaužu ēstgribu un kuņģi. Viņam neko nenozīmē Pēterburgā vai Maskavā dzīvojošie lielmaņi, kas laiku pavada, pārdomādami, ko rītu ēdīs un kādu pusdienu sadomāt uz parītu, kas pie šīs pusdienas ķeras ne citādi, kā vispirms iebaudījuši kapsulas: rij austeres, jūras zirnekļus un citus brīnumus, bet pēc brauc uz Karlsbadi vai Kaukazu. Nē, šādus kungus autors nekad nav apskaudis. Bet vidējas rocības kungi, kuri vienā stacijā prasa šķiņķi, otrā sivēnu, trešā gabalu stores vai ceptu desu ar sīpoliem, bet pēc tam, it kā nemaz nebūtu ēduši, vienalga kādā laikā, sēžas pie galda, un storu vira ar vēdzelēm un zivju pieņiem, piekožot zivju pīrāgus vai pastēti no sama astes [1] , tik apetitīgi šņakst un krakšķ zobos, ka, to redzot, klātesošajiem sāk rasties ēstgriba, — lūk, šie kungi tiešām bauda apskaužamu debess dāvanu! Ne tikai viens lielmanis vien katrā brīdī gatavs ziedot pusi no saviem zemniekiem un pusi no ieķīlā­tajām un neieķīlātajām, pēc ārzemju un krievu parauga uz­labotajām muižām, lai tikai iemantotu tādu kuņģi, kāds ir vidējas rocības kungam, bet nelaime tikai tā, ka ne par kādu naudu, ne par kādām muižām, ar un bez uzlabojumiem, ne­var iegūt tādu kuņģi kā vidējas rocības kungam.