NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

«Nu, septiņpadsmit pudeļu gan tu neizdzēri,» piezīmēja gaišmatis.

«Kā goda vīrs saku, ka izdzēru,» atbildēja Nozdrevs.

«Tu vari teikt, ko gribi, bet es tev saku, ka ir desmit ne­izdzersi.»

«Nu, vai gribi derēt, ka izdzeršu?»

«Kādēļ tad derēt?»

«Nu, derēsim uz tavu bisi, ko nopirki pilsētā.»

«Negribu.»

«Nu, derēsim, pamēģini!»

«Ir mēģināt negribu.»

«Tu būtu palicis bez bises, kā bez cepures. Ek brāl Čiči- kov, tas ir, cik man bija žēl, ka tevis trūka! Es zinu, tu ne­būtu varējis šķirties no poručika Kuvšiņņikova. Jūs būtu cieti ar viņu iedraudzējušies. Tas nav vis tāds kā prokurors un citi guberņas sīkstuļi mūsu pilsētā, kas par katru kapeiku trīc. Tas, brālīt, ar tevi saspēlēs galbiku, banku un visu, ko tik gribi. Ek Čičikov, nu, vai tev bija grūti atbraukt! Nudien, tāpēc tu esi sivēns, lopkopis tāds! nobučo mani, sirsniņ, nā­vīgi tevi mīlu! Paskat, Mižujev: ko liktenis savedis: kas viņš man vai es viņam? viņš atbraucis dievs zina no kurienes, un es dzīvoju še … Bet — cik daudz, brāl, bija kariešu, un viss tas en gros. Laimes ratu griezu, novinnēju divas bundžas po- mades, porcelānā tasi un ģitāru; tad liku vēl vienu reizi un, nolādēta būšana, paspēlēju visu un vēl sešus rubļus klāt. Bet kaut tu zinātu, kāds kavalieris Kuvšiņņikovs! Mēs ar viņu bijām gandrīz visās ballēs. Tur bija viena tik izgreznojusies ar rišām un trišām, un velns viņu zina, kas tai bija mugu­rā… es tikai sevī domāju: velns parauj! Bet Kuvšiņņikovs. tas ir tāda bestija, nosēžas viņai blakus un franču valodā gāž vaļā tādus komplimentus … Tici vai ne, pat vienkāršas sievas nelaida garām. To viņš nosauc zemenes lasīt. Bija sa­vestas brīnišķīgas zivis un žāvētas stores muguras. Es vienu atvedu līdzi, labi, ka iedomājos nopirkt, kamēr vēl bija nau­da. Kur tu tagad brauc?»

«Es braukšu pie viena cilvēciņa,» atbildēja Čičikovs.

«Nu, ko tur ar cilvēciņu, lai viņš paliek! brauc man līdzi!»

«Nē, nevaru, man ir darīšanas.»

«Nu, palūk, darīšanas! ko izdomājis! ak tu Opodeldok Ivanovič!»

«Nudien, darīšanas, pie tam vēl svarīgas.»

«Es gribu derēt, ka melo! nu, saki, pie kā tu brauc?»

«Nu, pie Sobakeviča.»

Te Nozdrevs sāka tik skaļi smieties, kā var smieties tikai spirgts, veselīgs cilvēks, kam visi zobi tik balti kā cukurs un vaigi trīc un lēkā, bet kaimiņš aiz durvīm, trešā istabā, uz­mostas no miega un, acis ieplētis, izsaucas: ek, kā nu laiž vaļā!

«Kas tur ko smieties?» sacīja Čičikovs, kam tādi smiekli lāgā nepatika.

Bet Nozdrevs tik smējās pilnā rīklē, arvien piebilzdams: «vai, apžēlojieties, nudien, pārplīsīšu no smiekliem!»

«Nav nekā smieklīga: es viņam apsolījos,» atbildēja čiči­kovs.

«Tu nolādēsi savu dzīvi, kad pie viņa aizbrauksi: tas jau ir vislielākais draņķis! Es taču pazīstu tavu dabu: tu nikni vilsies, ja domā pie viņa atrast banku vai pudeli kaut kāda bonbona. Klausies, brālīt: nu, lai velns rauj Sobakeviču, brauc man līdzi! ar kādu stores muguru es tevi pacienāšu! Pono- marevs, bestija, tā klanījās, saka: tikai jums dodu, visu tirgu izmeklēsiet, bet tādu neatradīsiet. Blēdis viņš tomēr šaus­mīgs. Es viņam to acīs sacīju: jūs, saku, ar mūsu krodzinieku esat pirmie blēži! Smejas bestija, bārdu glaudīdams. Mēs ar Kuvšiņņikovu ik dienas ēdām brokastis viņa veikalā. Ak brāl, lūk, aizmirsu tev sacīt: zinu, ka tev tas patiks, bet ir par desmit tūkstošiem neatdošu, to jau tagad saku. Ei Por- firij,» pie loga piegājis, viņš uzkliedza savam sulainim, kurš vienā rokā turēja nazi, otrā maizes garozu ar stores gabalu, ko viņam garāmejot bija palaimējies nogriezt, izņemot kaut ko no puskarietes. «Ei Porfirij,» kliedza Nozdrevs: «Atnes kucēnu! Kas par kucēnu!» viņš turpināja, pret Čičikovu at­griezies. «Zagts, neparko saimnieks tā nebūtu atdevis. Es vi­ņam solīju savu brūno ķēvi, vai atminies, ko iemiju no Chvos- tireva . . .» Čičikovs, zināms, savā mūžā nebija redzējis ne brūno ķēvi, ne Chvostirevu.

«Kungs! vai nekā negribat uzkost?» vaicāja tanī brīdī ve­cene, viņam tuvodamās.

«Negribu. Ek brāl, kā uzdzīvojām! Nu, dod arī glāzi deg­vīna, kāds tev ir?»

«Anisu,» vecene atbildēja.

«Nu, dod anisu,» sacīja Nozdrevs.

«Dod man arī glāzīti!» piebilda gaišmatis.

«Teātrī viena aktrise, kanaļa, dziedāja kā kanarijas put­niņš! Kuvšiņņikovs, kas man sēdēja blakus, sacīja: lūk, brāl, tur varētu zemenes lasīt! Domāju, bija ap piecdesmit bala- ganu. Fenardijs četras stundas griezās kā dzirnavas.» To tei­cis, viņš paņēma degvīna glāzi no vecenes rokām; tā viņam par to zemu paklanījās. «A, dod viņu šurp!» viņš iesaucās, ieraudzījis Porfiriju ar kucēnu ienākam. Porfirijs bija ģēr­bies tāpat kā viņa kungs, kaut kādā vatētā archalukā, bet tikai drusku vairāk notraipītā.

«Dod viņu, liec te uz grīdas!»

Porfirijs nolika kucēnu uz grīdas; visas četras kājas iz­stiepis, tas sāka ošņāt zemi.

«Lūk, kucēns!» sacīja Nozdrevs, saņemdams to pie mugu­ras un rokā paceldams. Kucēns sāka diezgan žēlabaini kaukt.

«Tu tomēr neesi izdarījis, ko es tev liku,» teica Nozdrevs, pret Porfiriju atgriezies un kucēna vēderu uzmanīgi aplū­kodams: «tu nemaz neesi viņu sukājis?»

«Nē, es viņu izsukāju.»

«Bet kāpēc ir blusas?»

«Nevaru zināt. Varbūt tās viņam no puskarietes salīdu­šas.»

«Melo, melo, neesi ne domājis sukāt, tu vēl, muļķi, savējās būsi ielaidis. Lūk, paskaties, Čičikov, paskaties, kādas ausis, nu še patausti ar roku.»

«Nu, kādēļ, es tāpat redzu: labas sugas!» atbildēja Čičikovs.

«Nē, patausti taču ausis!»

Viņam par patikšanu Čičikovs aptaustīja ausis, piebilz­dams: jā, būs labs suns.

«Bet deguns, vai jūti, cik auksts? pieliec roku!» Negribē­dams viņu apvainot, Čičikovs pataustīja arī degunu, sacī­dams: laba oža.

«īsts buldogs,» turpināja Nozdrevs: «es jau sen .buldoga tīkoju. Na, Porfirij, aiznes viņu!»

Porfirijs, kucēnu ap vēderu paņēmis, aiznesa viņu uz pus­karieti

«Klausies, Čičikov, tev visādā ziņā jābrauc man līdzi, pie­cas verstis tikai, ātri aizbrauksim, un tad, ja gribi, vari arī apciemot Sobakeviču.»

Nu, ko tad, domāja pie sevis Čičikovs: nudien, braukšu pie Nozdreva. Vai tad viņš sliktāks par citiem, tāds pats cilvēks, pie tam vēl nospēlējies. Viņš, kā redzams, uz visu gatavs, tā­tad no viņa varbūt kaut ko var par velti izlūgt. «Lai notiek, brauksim,» viņš sacīja: «bet tikai neaizturi mani ilgi, man laiks dārgs.»

«Nu, sirsniņ, lūk, tā! Tas ir labi, pagaid, es tevi par to no­skūpstīšu.» Te Nozdrevs un Čičikovs saskūpstījās. «Cik labi. visi trīs arī brauksim!»

«Nē, mani tu, lūdzams, atlaid,» sacīja gaišmatis: «man jā­brauc uz mājām.»

«Nieki, nieki, brāl, nelaidīšu.»

«Nudien, sieva dusmosies, tagad jau tu vari viņa puska­rietē pārsēsties.»

«Nē, nē, nē! Nemaz nedomā.»

Gaišmatis bija viens no tiem ļaudīm, kuru daba pie pirmā acu uzmetiena izliekas stūrgalvīga. Vēl nebūsi ne mutes at­plētis, kad viņi jau gatavi strīdēties, un liekas, ka nekad ne­piekritīs tam, kas pretstatā viņu domām, ka nekad neno­sauks muļķi par gudru un nebūs ar mieru dejot pēc svešas stabules; bet beigsies vienmēr ar to, ka viņu raksturs izrā­dīsies maigs, ka viņi tieši tam piekritīs, ko iepriekš bija nolieguši, muļķību nosauks par gudrību un tad dejos pēc otra stabules, ka labāk nevajag, vārdu sakot, iesāks labi, bet beigs slikti.