NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

«Blēņas!» Nozdrevs atbildēja gaišmatim uz kādu viņa ar­gumentu, uzbāza viņam cepuri galvā, un — gaišmatis brauca viņiem līdzi.

«Par degvīnu, kungs, neesat aizmaksājuši…» sacīja vecene.

«Ā, labi, labi, māmiņ. Paklausies, svainīt! samaksā, lū­dzams. Man nav ne kapeikas klāt.»

«Cik vajadzīgs?» svainis jautāja.

«Nav -jau daudz, mīļais, divi griveni pavisam,» vecene sacīja.

«Ko niekus. Dod viņai pusi, ar to pietiek.»

«Pamaz, kungs,» vecene sacīja, tomēr paņēma naudu ar pateicību un vēl steigšus skrēja atvērt viņiem durvis. Viņa nebija paspēlējusi, tāpēc ka bija četrreiz vairāk uzprasījusi, nekā degvīns maksāja.

Aizbraucēji sasēdās. Čičikova puskariete brauca blakus puskarietei, kurā sēdēja Nozdrevs un viņa svainis, un tāpēc viņi visi trīs varēja brīvi pa visu ceļu sarunāties. Arvien vairāk atpalikdami, viņiem sekoja Nozdreva ar noīrētiem vājiem zirgiem aizjūgtie rati. Tanī sēdēja Porfirijs ar kucēnu

Tā kā ceļinieku saruna lasītāju visai interesēt nevar, tad darīsim labāk, ja teiksim kādu vārdu par pašu Nozdrevu, kam varbūt piekritīs mūsu'poēmā ne gluži pēdīgā loma.

Pēc vaiga Nozdrevs, laikam, jau daudzmaz būs lasītajam pazīstams. Tādus ļaudis katrs būs ne mazumu sastapis. Viņus dēvē par veikliem puišiem, jau bērnībā un skolā tos ieskata par labiem biedriem, un pie visa tā viņi jo bieži dabū krietnu pērienu. Viņu sejā vienmēr atspoguļojas kaut kas vaļsirdīgs, patiess, pārdrošs. Viņi ātri iepazīstas, un nepaspēsi ne apskatīties, kad jau tevi uzrunā ar tu. Draudzību mēdz noslēgt, kā liekas, uz mūžību; bet gandrīz vienmēr tā gadās, ka sadraudzējušies sakaujas tai pašā vakarā draudzīgās dzīrēs. Viņi vienmēr lieli runātāji, žūpas, izmanīgi drošinieki, uz­krītoši. Trīsdesmit piecu gadu vecumā Nozdrevs bija gluži tāds pats, kāds ap astoņpadsmito un divdesmito gadu: jautras uzdzīves draugs. Precības viņu ne drusku nepārvērta, jo vairāk tāpēc, ka sieva drīz šķīrās no šīs pasaules, atstādama divus bērnus, kuri viņam bija gluži nevajadzīgi. Par bērniem tomēr rūpējās glīta aukle. Mājā viņš vairāk par dienu ne­parko nevarēja nosēdēt. Viņa jutīgais deguns pa vairāk des­mitām verstīm saoda, kur bija gada tirgus ar visādām sanāksmēm un ballēm; viņš jau vienā acumirklī bija tur, strīdējās un sacēla nemieru aiz zaļā galda, jo, līdzīgi visiem tādiem, bija kaislīgs kāršu spēlmanis. Kā jau mēs pirmajā nodaļā redzējām, kārtis viņš spēlēja ne gluži bez grēkiem un tīri, jo prata dažādus niķus un blēdības, kāpēc arī spēle bieži beidzās ar citu spēli: vai nu viņu piekāva ar zābakiem, vai arī izplūkāja viņa biezo, skaisto vaiga bārdu, tā ka viņš daž­reiz pārradās mājās tikai ar vienu bakenbārdi, kas arī bija diezgan paplāna. Bet viņa veselīgie un apaļie vaigi bija tik labi radīti un saturēja tik daudz dīgtspējas, ka vaigu bārda drīz uzauga no jauna, pat vēl labāka nekā iepriekš. Un, kas visdīvainākais, kas var notikt tikai Krievijā, viņš pēc īsa laika atkal no jauna satikās ar tiem draugiem, kas viņu tā bija piekāvuši, un satikās, it kā nekas nebūtu noticis, ir viņš, kā saka, neko, ir viņi neko.

Nozdrevs dažā ziņā bija notikumiem bagāts cilvēks. Ne­viena sapulce, kur viņš bija klāt, nepagāja bez notikuma. Kaut kāds notikums vienmēr atgadījās: vai nu viņu žandarmi izveda no zāles zem rokas, vai arī paša draugi bija piespiesti viņu izgrūst laukā. Ja tas trūka, tad tomēr bija kaut kas tāds, kas ar citiem nemēdz notikt: vai nu viņš bufetē tā piedzērās, ka tikai smējās vien, vai tik briesmīgi samelojās, ka pašam beidzot kļūst kauns. Un samelos gluži bez kādas vajadzības: pēkšņi sāks stāstīt, ka viņam bijis gaišzilas vai sārtas spalvas zirgs un tamlīdzīgas aplamības, tā ka visi klausītāji beidzot aiziet, piebilzdami: nu, brāl, tev, kā liekas, no meliem jau sāk ausis kustēt. Ir ļaudis, kam piemīt kaislība darīt nepatik­šanas savam tuvākam dažu reizi gluži bez kāda iemesla. Dažs, piemēram, cilvēks jau labi činā, cienījamu izskatu ar zvaigzni pie krūtīm, spiedīs jums roku, sarunāsies ar jums par no­pietnām lietām, kas mudina uz pārdomām, bet pēc tam, skaties, turpat jums acu priekšā izdarīs kādu cūcību. Un iz­cūkos tā kā vienkāršs kolēģiju reģistrators, bet nevis tā kā vīrs, kam zvaigzne pie krūtīm, kas spriež par lietām, kas mudina uz pārdomām; tā ka paliec stāvot un, plecus raus­tīdams, brīnies un vairāk nekā. Tāda dīvaina kaislība piemita arī Nozdrevam. Jo tuvāk kāds ar viņu sagājās, jo drīzāk viņš to piecūkoja: izplatīja tenkas, muļķīgākas par kurām grūti izdomāt, izjauca kāzas, tirdzniecības līgumu un nepavisam neuzskatīja sevi par jūsu ienaidnieku; gluži otrādi, ja viņam gadījās ar jums atkal satikties, viņš atkal izturējās draudzīgi un pat sacīja: tu esi tāds nelietis, pie manis nekad neatbrauc. Nozdrevs daudzējādā ziņā bija vispusīgs cilvēks, tas ir, cil­vēks, kas uz visu gatavs. Vienā un tanī pašā brīdī viņš pie­dāvāja jums braukt līdzi, kur gribat, kaut uz pasaules malu, iesākt kādas tikai gribat darīšanas, mīt visu, kas vien ir, pret ko jūs tikai vēlaties. Šautene, suns, zirgs — viss bija maiņas priekšmets, bet nebūt tādēļ, lai ko nopelnītu, tas it vienkārši notika dzīvās un nemierīgās dabas pēc. Ja gada tirgū viņam gadījās uzdurties kādam vientiesim un to apspēlēt, viņš pirka visu, kas tikai veikalos viņam krita acīs: zirgu sakas, kvēpi­nāmās sveces, auklei lakatus, ērzeli, rozines, sudraba mazgā­šanās trauku, holandiešu audeklu, bīdelētus miltus, tabaku, pistoles, siļķes, bildes, tecilu, podus, zābakus, fajansa traukus : — cik tik pietika naudas. Kaut gan reti gadījās, ka visu to pārveda uz mājām: gandrīz tanī pašā dienā visu to iemantoja cits laimīgāks spēlmanis, dažreiz pat gāja līdzi arī viņa paša pīpe ar tabakas maku un iemuti un citu reizi arī visi četri zirgi ar visu: ar ratiem un kučieri, tā ka pats saimnieks īsos svārciņos vai archalukā gāja meklēt kādu draugu, lai izlie­totu viņa ekipāžu. Lūk, kāds bija Nozdrevs! Varbūt viņu no­sauks par izzūdošu raksturu, sacīs, ka tagad vairs nav Noz- dreva. Ak vai! nebūs taisnības tiem, kas tā runās. Nozdrevs vēl ilgi nenozudīs no pasaules. Viņš ir visur mūsu vidū un, varbūt, staigā tikai citos svārkos; bet ļaudis ir vieglprātīgi, tuvredzīgi, un cilvēks citos svārkos tiem liekas cits cilvēks.

Pa to laiku visas trīs ekipāžās jau piebrauca pie Nozdreva mājas lieveņa. Mājās neviens nebija gatavojies viņus saņemt. Ēdamistabas vidū stāvēja koka krāģis, un divi zemnieki, uz tā stāvēdami, balsināja sienas, vilkdami kādu bezgalīgu dziesmu; visa grīda bija notašķīta kaļķiem. Nozdrevs pavē­lēja zemniekiem tūliņ ar visu krāģi vākties laukā un ieskrēja otrā istabā dot pavēles. Viesi dzirdēja, ka viņš pavēlēja pa­vāram vārīt pusdienas; Čičikovs, kas jau mazliet sāka just ēstgribu, noprata, ka drīzāk pie galda netiks kā ap pulksten pieciem. Atpakaļ atnācis, Nozdrevs veda viesus izrādīt tiem visu, kas vien viņam sādžā bija; un mazliet vairāk nekā divu stundu laikā izrādīja tiem gluži visu, tā ka vairs nepalika nekā ko rādīt. Vispirms gāja apskatīt zirgu stalli, kur redzēja divas ķēves, vienu pelēku, ābolainu, otru brūnu, pēc tam bēru, pēc izskata neglītu ērzeli, bet par ko Nozdrevs dievo­jās, ka samaksājis desmit tūkstošus.

«Desmit tukstošus tu gan par viņu nedevi,» svainis piezī­mēja. «Viņš jau nav tūkstoša vērts.»

«Nudien, samaksāju desmit tūkstošus,» sacīja Nozdrevs.