NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

«Vismaz Maņilovu jūs taču pazīstat?» jautāja Čičikovs.

«Kas tas Maņilovs tāds ir?»

«Muižnieks, māmiņ.»

«Nē, neesmu dzirdējusi, tāda muižnieka nav.»

«Kādi tad ir?»

«Bobrovs, Svinjins, Kanapatjevs, Charpakins, Trepakins, Pļešakovs.»

«Vai bagāti ļaudis, vai?»

«Nē, mīļais, pārāk bagātu nav. Kam divdesmit, kam trīs­desmit, bet tādu, kam simt dvēseļu, tādu nav.»

Čičikovs noprata, ka viņš iebraucis visai nomaļā kaktā. «Bet vismaz vai tālu līdz pilsētai?»

«Verstis sešdesmit būs. Cik žēl, ka man nav ko dot jums iekost; vai negribat, mīļais, tēju?»

«Pateicos, māmiņ. Nekā nevajag, tikai vienīgi gultu.»

«Taisnība, pēc tāda ceļa ļoti derīgi atpūsties. Lūk, mīļais, liecieties uz šī dīvana. Ei Fetiņja, atnes pēļus, spilvenus un palagu. Kādu laiku uzsūtījis dievs: tāds pērkons — man visu nakti dega svece svētbildes priekšā. Ek mīļo manu, tev jau kā veprim visa mugura un sāni dubļos! kur tā novārtījāties?»

«Paldies dievam, ka tikai novārtījos, jāpateicas, ka ribas neielauzu.»

«Ak kungs, kādas briesmas! Vai nevajadzētu ar kaut ko muguru ierīvēt?»

«Paldies, paldies. Nepūlieties, bet lieciet savai meitai iz­žāvēt un iztīrīt manas drēbes.»

«Vai dzirdi, Fetiņja!» mājasmāte sacīja sievietei, kas bija iznākusi uz lieveņa ar sveci pretī un kas jau bija paspējusi ienest pēli, ko purinādama ar rokām no abām pusēm, palaida istabā veselus spalvu plūdus. «Tu paņem viņu svārkus un bikses, papriekš izžauj tos uguns priekšā, kā to darīji ar ne­laiķa kunga drēbēm, tad izberzē un krietni izdauzi.»

«Klausos, cienmāt!» atbildēja Fetiņja, pēli ar palagu ap­klādama un spilvenus uzlikdama.

«Nu, lūk, tev gulta gatava,» teica mājasmāte. «Ardievu, mī]ais, vēlu labu nakti. Bet vai vēl ko nevajag? Varbūt, tu, mijais, esi ieradis, lai kāds pirms iemigšanas pakasītu kāju pēdas. Mans nelaiķis bez tā nemaz nevarēja iemigt.»

Taču viesis atsacījās arī no kāju pēdu kasīšanas. Mājasmāte aizgāja, un viņš tūliņ steidza izģērbties un atdeva Fetiņjai visu savu apģērbu, kā virs, tā arī apakšdrēbes, un Fetiņja, arī no savas puses labu nakti novēlējusi, aizstiepa šīs slapjās bruņas. Viens palicis, viņš ne bez prieka aplūkoja savu guļas vietu, kas sniedzās gandrīz līdz griestiem. Fetiņja, kā re­dzams, bija meistariene uzpurināt pēļus. Kad, krēslu pielicis, viņš ierāpās gultā, tā zem viņa noslīka gandrīz līdz pašai grīdai, un spalvas, no savas vietas izspiestas, izlidoja pa vi­siem istabas kaktiem. Sveci izpūtis, viņš apsedzās ar kokvilnas segu un, zem tās kliņģeri saritinājies, tūliņ ari aizmiga. Otrā rītā viņš atmodās diezgan vēlu. Saule spīdēja pa logu taisni viņam acīs, un mušas, kas vakar bija mierīgi gulējušas pie sienām un griestiem, visas tagad aplenca viņu: viena bija uzsēdusies viņam uz lūpas, otra uz auss, trešā mēģināja no­mesties uz pašas acs, bet to, kas aiz neuzmanības nosēdās tuvāk pie nāsīm, viņš pusmiegā ievilka degunā; tas lika viņam stipri šķaudīt, — apstāklis, kas bija par cēloni viņa atmodai. Pār istabu skatienu pārlaidis, viņš tagad ievēroja, ka ne uz visām bildēm bija putni: to starpā karājās ari Kutuzova ģī­metne un kāds eļļas krāsā gleznots vecis, mundierī ar sarka­niem aplokiem, kādus nēsāja Pāvila Petroviča laikā. Pulk­stenis atkal izlaida šņācienu un nosita desmit; pa durvīm kāda sieviete iebāza galvu, bet tūliņ atkal pazuda, jo Čičikovs, vēlēdamies labāk izgulēties, bija pilnīgi visu noģērbis. Pavī­dējusī seja viņam likās tā kā drusku pazīstama. Viņš sāka atcerēties: kas tā varēia būt, un beidzot atminējās, ka tā ir mājasmāte. Viņš apģērba kreklu; drēbes, jau izžāvētas un iztīrītas, atradās viņam blakus. Apģērbies, viņš piegāja pie spoguļa un nošķaudījās atkal tik stipri, ka tanī brīdī pie loga pienākušais tītars, logs bija ļoti zems, piepeši, ātri savā dīvainā valodā sāka viņam kaut ko stāstīt, kas laikam no­zīmēja «esiet vesels,» bet Čičikovs viņu nosauca par muļķi. Pie loga piegājis, viņš sāka apskatīt ainavu: loga priekšā, kā likās, bija vistu kūts, vismaz šaurais pagalms bija putnu un visādu mājloDu pPns. Tītariem un vistām nebija skaita; viņu starpā mēreniem soļiem staigāja gailis, seksti purinādams un galvu sānis noliekdams, it kā kaut ko uzma­nīgi klausīdamies; tur netrūka arī cūkas ar visu saimi; turpat, mēslu čupu rakņādama, viņa, garām iedama, apēda cāli un, tā nemaz neievērojusi, turpinaja mierīgi pēc savas ieražas rīt arbuzu mizas. Ap šo nelielo pagalmu vai vistu kūti bija dēļu sēta, aiz kuras stiepās 'ieli sakņu dārzi ar kāpostiem, sīpo­liem, kartupeļiem, bietēm un citiem saimniecībā vajadzīgiem dārzeņiem. Sakņu dārzā šur tur bija izsvaidītas dažas ābeles un citi augļu koki, ar tīkliem pārvilkti, lai aizsargātu tos no žagatām un zvirbuļiem, pēdējie lieliem, slīpiem mākoņiem lidoja no vienas vietas uz otru. Tā paša nolūka dēļ uz gariem mietiem bija uzstiprināti baidekļi ar izplestām ro­kām; vienam bija galvā pat saimnieces naktscepure. Aiz sakņu dārziem nāca zemnieku istabas, kuras kaut gan bija saceltas juku jukām un nevirknējās pareizās ielās, tomēr pēc Čičikova vērojuma tās liecināja par zemnieku turību, jo bija uzkoptas, kā pienākas: vecu dēļu vietā uz jumtiem visur bija ielikti jauni; vārti nekur nebija sašķiebušies; viņam tuvāk esošajos labi apjumtajos zemnieku šķūņos viņš ieraudzīja vai nu vienus, citur arī divus gandrīz jaunus ratus. «Viņai nav vis maza sādžiņa,» viņš sacīja un tūliņ apņēmās ar mājasmāti tuvāk aprunāties un iepazīties. Viņš paraudzījās pa durvju šķirbu, pa kuru viņa nesen bija iebāzusi galvu, un, ieraudzījis viņu pie tējas galda sēžam, iegaja pie tās ar jautru un laipnu seju…

«Labrīt, mīļais. Kā labi gulējāt?» sacīja mājasmāte piecel­damās. Viņa bija labāk apģērbusies nekā vakar, tumšās drē­bēs, un nakts cepures galvā arī vairs nebija, tikai ap kakki tāpat bija kaut kas aptīts.

«Labi, labi,» atbildēja Čičikovs, atzveltnes krēslā atsēz­damies. «Un kā jūs, māmiņ?»

«Slikti, mīļais.»

«Kā tā?»

«Bezmiegs. Vienmer krusti sāp un kāja virspus skriemeļa, tā i lauza.»

«Pāries, pāries, māmiņ. Par to nebēdājieties.»

«Lai dievs dotu, ka pārietu. Es gan smērēju ar cūku tau­kiem un ar terpentinu arī slapināju. Bet ar ko jūs dzersiet tēju? Pudelē ir augļu liķieris.»

«Nav par ļaunu, māmiņ, iedzersim ari liķieri.»

Es domāju, lasītājs jau būs atjautis, ka Čičikovs, nevēro­jot ^ipno seju, tomēr runāja daudz brīvāk nekā ar Maņilovu un nebūt tā neievēroja ceremonijas. Jāatzīstas, ka pie mums Krievijā, ja arī mēs neesam visur panākuši ārzemniekus, taču tālu esam tos pārspējuši mākslā izturēties. Dažādos mūsu izturēšanās smalkumus un nokrāsas nevar ne uzskaitīt. Fran­cūzis vai vācietis ne mūžam neapķers un nesapratīs visas tās īpatības un atsķirības; viņš ganunz tādā pašā balsī, tādā pašā valodā runā kā ar miljonāru, tā ar tabakas sīktirgotāju, kaut gan, zināms, savā sirdī pirmā priekšā attiecīgi pieglaimosies. Bet pie mums nav tā: mums ir tādi gudrinieki, kas ar muiž­nieku, kam pieder divsimt dvēseļu, runās pavisam citādi nekā ar to, kam to ir trīssimt, bet ar to, kam to ir trīssimt, runās atkal ne tā kā ar to, kam pieci simti, bet ar to, kam pieci simti, pavisam citādāk nekā ar to, kam astoņi simti, ar vārdu, varam kāpt vai līdz miljonam, bet arvien atradīsies nianses. Teiksim, piemēram, kādā vietā, nevis te, bet trejdevītā valstī, atrodas kāda kanceleja, bet kancelejā, teiksim, ir kancelejas priekš­nieks. Lūdzu apskatīt viņu, kad viņš sēž savu apakšnieku vidū — no bailēm ne vārda neteiksi! lepnība, dižciltība un kas tik nav viņa vaigā lasāms! ņem tik otu un zīmē: Prome­tejs kas Prometejs! Skatās kā ērglis, staigā stalti un cēli. Bet, kad tas pats ērglis, istabu tikko .atstājis, tuvojas sava priekš­nieka kabinetam, tad, papīriem padusē, tekalē gluži kā irbīte, ka ne izturēt nevar. Viesībās vai ballē, kur visiem neliela čina, Prometejs tāpat paliek Prometejs, bet, tiklīdz kāds augstāks par viņu, ar Prometeiu notiek tāda pārvērtība, kādu pat Ovidijs nevar izdomāt: muša, pat mazāks par mušu, niecīgs smilšu graudiņš! «Tas taču nav Ivans Petrovičs,» sacīsi, viņu aplūkojis. «Ivans Petrovičs ir lielāka aueuma, bet šis maziņš, sīciņš, tas runā skaļi, basā un nekad nesmejas, bet šis, velns zina kas: pīkst kā putns tin vienmēr smeias.» Pieej tuvāk, apskaties, nudien Ivans Petrovičs! «Ai-ja-jā'» tu nodomāsi pie sevis… Bet pievērsīsimies mūsu darbības personām. Čičikovs, kā mēs redzējām, bija nolēmis atmest ceremonijas un tāpēc, tējas tasi paņēmis un tur ielējis liķieri, sāka šādu sarunu: