NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

«Gribu,» atbildēja Temistokluss.

«Bet tev bungas; vai ne tā, tev bungas?» viņš turpināja, noliecies pie Alkida.

«Punkas,» galvu nokāris, čukstēdams atbildēja Alkids.

«Labi, es tev atvedīšu bungas. Tādas varenas bungas, tā vien ies: turrr … ru … tra ta ta, ta ta ta … Ardievu, mīļais! Ardievu,» te viņš noskūpstīja viņam galvu un griezās pie Maņilova un viņa kundzes ar nelieliem smiekliem, ar kādiem parasti mēdz apliecināt viņu bērnu nevainīgās vēlēšanās.

«Nudien palieciet, Pāvel Ivanovič!» Maņilova teica, kad visi jau bija izgājuši uz lievenēm. «Paskatieties, kādi mākoņi.»

«Tie mazi mākonīši,» atbildēja Čičikovs.

«Bet vai zināt ceļu uz Sobakeviču?»

«Par to jums gribēju jautāt.»

«Atļaujiet, es tūliņ izstāstīšu jūsu kučierim.» Te Maņilovs visu tikpat laipni izstāstīja kučierim un vienu reizi pat pa­teica viņam: jūs.

Kučieris, izdzirdis, ka jābrauc garām diviem ceļiem un jā­nogriežas pa trešo, atbildēja: «atradīsim, jūsu labdzimtība,» un Čičikovs aizbrauca, un saimnieki, uz pirkstgaliem pacē­lušies, viņu pavadīja ar klanīšanos un lakatu vēcināšanu.

Maņilovs ilgi stāvēja uz lieveņa, ar acīm aizripojošo pus­karieti pavadīdams, un, kad tā vairs nemaz nebija redzama, viņš tomēr vēl stāvēja, pīpi smēķēdams. Beidzot viņš iegāja istabā, apsēdās krēslā un iegrima domās, no sirds priecāda­mies, ka sagādājis savam viesim nelielu prieku. Pēc tam nemanot viņa domas pārlidoja uz citiem priekšmetiem un beidzot aizlidoja dievs zina kur. Viņš domāja par draudzīgas dzīves labumu, par to, cik labi būtu dzīvot ar draugu uz kādas upes krasta, pēc tam pār šo upi tika būvēts tilts, pēc tam milzīgs nams ar tik augstu belvederu, ka no turienes var redzēt pat Maskavu, un tur tīrā gaisā vakaros dzert tēju un spriest par kaut kādām patīkamām lietām. — Pēc tam, ka viņi abi kopā ar Čičikovu labās karietēs aizbrauc uz kādām viesībām, kur visus apbur ar savu smalko uzvešanos, un it kā pats ķeizars, dabūjis zināt par tādu viņu draudzību, pa­augstina viņus par ģenerāļiem un beidzot dievs zina par ko vēl, ir pats to nekādi nevarēja saprast. Čičikova dīvainais lū­gums piepeši pārtrauca visus viņa sapņus. Viņš nekā neva­rēja tikt galā ar domām par to: lai kā arī viņš tās grozīja, taču nekā sev nevarēja izskaidrot, un viņš sēdēja visu laiku un smēķēja pīpi; tas vilkās līdz pašam vakaram.

Bet Čičikovs lielā labsajūtā sēdēja savā puskarietē, kas jau sen ripoja pa lielceļu. No iepriekšējās nodaļas jau redzams, kas bija viņa gaumes un tieksmju galvenais priekšmets, un tāpēc nav brīnums, ka drīz vien viņš tam pilnīgi nodevās ar miesu un dvēseli. Nodomi, aprēķini un apsvērumi, kas klīda pa viņa seju acīm redzot bija ļoti patīkami; jo ik brīdi iezīmēja apmierināta smīna pēdas. Ar tiem aizņemts, viņš neievēroja, ka viņa kučieris, ar Maņilova saimes ļaužu uzņemšanu ap­mierināts, taisīja visai prātīgas piezīmes labajā pusē piejūg­tajam lāsainajam zirgam. Sis lāsumainais zirgs bija liels vilt­nieks un izlikās tikai, it kā vilktu, turpretī ilksīs ejošais bēris un kreisā pusē piejūgtais gaiši brūnais, ko sauca par priekš­sēdētāju, tāpēc ka bija pirkts no kāda priekšsēdētāja, pūlējās ar visu sirdi, tā ka pat viņu acīs varēja vērot patiku, kuru viņi no tā ieguva. «Blēžojies vien, blēžojies! gan es tevi pār- blēdīšu!» runāja Selifans, paceldamies un sliņķim ar pātagu uzcirzdams. «Zini savu darbu, lupatu vācietis! Bēris cienījams zirgs, viņš izpilda savu pienākumu, es viņam labprāt kādu mēriņu piemetīšu, tāpēc ka viņš cienījams zirgs un priekš­sēdētājs arī labs zirgs … Nu, nu! ko skurini ausis? Tu, muļķi, klausies, ja runā! es tev, mežoni, slikta nemācīšu. Re, kur nu lien!» Te viņš atkal uzcirta viņam ar pātagu, piebilzdams: «Ū, barbar, tu nolādētais Bonaparts!…» Pēc tam uzkliedza vi­siem: «ei, jūs, mīlīši!» un uzišāva visiem trim, šoreiz nevis sodīdams, bet lai parādītu, ka ar viņiem ir apmierināts. Guvis tādu baudu, viņš vērsās atkal ar runu pie lāsumainā: «tu domā, ka apslēpsi savu uzvešanos. Nē, dzīvo pēc taisnības, ja gribi, lai tevi cienītu. Lūk, tam muižniekam, pie kā mēs bi­jām», ir labi ļaudis. Es labprāt parunāju, ja cilvēks ir labs; ar labu cilvēku vienmēr esmu biedros, tuvs draugs: vai glāzi tējas kopā izdzert, vai uzkost — labprāt, ja ir labs cilvēks. Labu cilvēku katrs godās. Lūk, mūsu kungu katrs godā, tāpēc ka viņš, vai dzirdi, ir ķeizaram kalpojis, viņš ir kaleģu pa­domnieks …»

Tā spriedelēdams, Selifans beidzot nokļuva pie vistālā­kajām abstrakcijām. Ja Čičikovs būtu ieklausījies, viņš iz­dzirdētu dažādus uz viņa personu attiecošos sīkumus; bet viņa domas tā bija aizņemtas ar savu priekšmetu, ka vienīgi tikai stiprs pērkona grāviens piespieda viņu atmosties un pa­raudzīties visapkārt: visa debess bija klāta mākoņiem un uz putekļainā pasta ceļa krita iietus lāses. Beidzot pērkons norī­bēja vēl stiprāk un tuvāk, un pēkšņi lietus sāka gāzt kā no spaiņa. No sākuma, šķībi iegriezies, tas cirta kulbas virsai pa vieniem sāniem, tad pa otriem, pēc tam, grozījis uzbrukuma veidu, sākdams taisni no augšas, bungoja tai pa virsu; beidzot šļakatas sāka līt viņam sejā. Tas lika viņam aizvilkt ādas priekškaru ar diviem apaļiem lodziņiem, kas bija ietaisīti, lai varētu aplūkot ceļa skatus, un pavēlēja Selifanam braukt ātrāk. Selifans, arī pašā runas vidū pārtraukts, noskārta, ka. tiešām nevajag kavēties, izvilka no bukas apakšas kādu pal­traku no pelēkas vadmalas, uzvilka to mugurā, saķēra grožus rokās un uzkliedza savam trijjūgam, kas tikko tikko vilka kājas, jo juta patīkamu nogurumu no pamācīgām runām. Bet Selifans nekādi nevarēja atminēties, vai diviem vai trim pa­griezieniem bija garām pabraucis. Apdomājis un atcerējies vairāk ceļu, viņš saprata, ka daudz ir bijis pagriezienu, ku­riem visiem aizbraucis garām. Taču krievu cilvēks izšķirīgos brīžos arvien atjautīs, kas darāms, neielaižoties tālā spriede­lēšanā, tad, pagriezis pa pirmo krusta ceļu pa labi, viņš uz­kliedza: «ei jūs, cienījamie draugi!» un aizaulekšoja, ko spēja, nemaz nedomādams, uz kurieni izvēlētais ceļš aizvedīs.

Lietus, kā likās, bija sataisījies uz ilgu līšanu. Ceļa putekļi ātri pārvērtās par dubļiem, un zirgiem ar katru brīdi bija grūtāk vilkt puskarieti. Čičikovs jau sāka stipri uztraukties, tik ilgi neredzēdams Sobakeviča sādžu. Pēc viņa aprēķina jau sen bija laiks to sasniegt. Viņš apskatījās uz visām pu­sēm, bet bija tik tumšs, ka nevarēja nekā saredzēt.

«Selifan!» viņš beidzot sacīja, izliecies no karietes.

«Ko, kungs?» atsaucās Selifans.

«Paskaties, vai nav redzama sādža!»

«Nē, kungs, nekur nav redzama!» Pēc tam Selifans, ar pā­tagu vicinādams, uzsāka dziesmu, ne dziesmu, bet kaut ko tik garu, kam ir gala nebija. Tanī bija viss kas: visi uzmu­dinošie un pamācošie izsaucieni, ar kuriem Krievijā no viena gala līdz otram apveltī zirgus, visāda veida īpašības vārdi bez kādas izvēles, kas tikai pirmais gadās uz mēles. Tā nonāca tiktāl, ka beidzot viņš savus zirgus sāka saukt par sekre­tāriem.

Pa tam Čičikovs sāka ievērot, ka puskariete šūpojas uz visām pusēm un apveltī viņu stipriem grūdieniem; tas lika viņam nojaust, ka viņi ir nogriezušies no ceļa un acīm redzot brauc pa uzecētu lauku. Selifans to arī, kā likās, noskārta, bet nesacīja ne vārda.

«Ko, blēdi, pa kādu ceļu tu brauc?» jautāja Čičikovs.