NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Čičikovs atkal pacēla skatienu uz augšu un atkal ierau­dzīja Kanari ar resiniem gurniem un bezgalīgām ūsām, Bo- belinu un būrī strazdu.

Gandrīz veselas piecas minūtes visi cieta klusu; atskanēja tilkai troksnis, ko sacēla strazds, ar knābi kaldams koka būri, no kura grīdas tas uzlasīja labības graudus. Čičikovs vēlreiz apskatīja istabu un visu, kas tanī tikai bija, — viss bija stipirs, augstākā mērā neveikls un kaut kā dīvaini, bet līdzīgā izskatā ar pašu mājastēvu: viesistabas kaktā stāvēja vēderains rieksta koka rakstāmgalds ar četrām ļoti neglī­tām kājām, tas bija gluži kā lācis. Galds, atzveltnes krēsli, sēdekļi, — visi bija ļoti smagi un bez kādas gaumes, aa - vārdu, katra lieta, katrs krēsls, likās, sacīja: arī es esmu So­bakevičs! vai: arī es esmu ļoti līdzīgs Sobakevičam!

«Mēs par jums atcerējāmies pie palatas prieikšsēdētāja Ivana Grigorjeviča,» Čičikovs beidzot sacīja, redzēdams, ka neviens negrib rumu iesākt: «pagājušo ceturtdien. Tur ļoti patīkami pavadījām laiku.»

««Xci, es tad nebiju pie priekšsēdētaja,» Sobakevičs atbil­dēja.

«Bet ļoti patīkams cilvēks!»

«Kas tāds?» Sobakevičs jautāja, uz ikrāsns stūri skatīda­mies.

«Priekšsēdētājs.»

«Nu, varbūt tas tikai jums tā izliekas: kaut gan viņš ir masonis, bet tāds muļķis, kāda otra vairs nav pasaulē.»

Tāds pa daļai ass spriedums Čičikovu drusku pārsteidza, bet pēc taim viņš pārlabodams turpināja: «Zināms, katram cilvēkam savas vājās puses, ibet par to gubernators, kāds teicams cilvēks!»

«Gubernators teicams cilvēks?»

«Jā, vai nav tiesa?»

«Pirmais laupītājs pasaulē!»

«Kā, gubernators laupītājs?» Čičikovs sacīja un pilnīgi nevarēja saprast, kā gubernators kļuvis par laupītāju. «Man jāatzīstas, ka es to nekādi nebiju domājis,» viņš turpināja. «Bet atļaujiet tomēr piezīmēt, ka viņš nemaz tā neizturas; • gluži otrādi, drīzāk viņā ir par daudz maiguma.» Te viņš par pierādījumu pat minēja viņa pašrocīgi izšūtos tabakas makus un slavēja arī viņa laipno sejas izteiksmi.

«Arī seja viņam Ikā laupītājam!» Sobakevičs sacīja. «Iedo­diet tam nazi un palaidiet uz lielceļa, nokaus, par kapeiku nokaus! Viņš un vicegubernators, abi Gogs un Magogs!»

«Nē, viņš ar tiem nesatiek,» Čičikovs pie sevis nodomāja. «Vai runāt air viņu par policijmeistaru? tas liekas viņa draugs.» — «Taisnību sakot, kas uz mani zīmējas,* viņš sa­cīja: «tad man jāatzīstas, ka man vislabāk patīk policijmeis­tars. Kaut kāds tāds taisns, atklāts raksturs; vaigā atspogu­ļojas kaut kas vaļsirdīgs.»

«Blēdis!» Sobakevičs ļoti aukstasinīgi sacīja: «pārdos, piekrāps un ēdīs ar jums vēl pusdienas kopā! Es viņus visus pazīstu: tie ir visi blēži, visa pilsēta tur ir tāda: blēdis blēdim mugurā sēž un blēdis no pakaļas dzen. Visi ir Kristus no­devēji. Tur tikai viens vienīgs ir kārtīgs cilvēks: prokurors; bet arī tas, ja gribam taisnību sacīt, cūka.»

Pēc tik slavinošām, kaut gan diezgan īsām biogrāfijām čičikovs noskārta, ka par citiem ierēdņiem nemaz nav jā­piemin, un atcerējās, ka Sobakevičs ne par vienu nemīl labi atsaukties.

«Ko, sirsniņ, iesim pusdienot,» sacīja Sobakeviča laulātā draudzene.

«Lūdzu!» teica Sobakevičs. Pēc tam, piegājuši pie galda, uz kura bija uzkožamie, viesis un mājastēvs, kā pienākas, izdzēra pa glāzītei degvīna, tad uzkoda, kā mēdz uzkost visā plašā Krievijā, kā pilsētā, tā arī uz laukiem, tas ir, iebaudīja visādus sālījumus un citas dieva dāvanas, kas uzbudina ēst­gribu, un visi devās uz ēdamistabu; pati mājasmāte kā stalta zoss gāja pa priekšu. Nelielais galds bija klāts četrām personām. Ceturtajā vietā drīz ieradās, nevar gluži nosacīt, vai tā bija kundze vai jaunkundze, radiniece vai saimniecī­bas vadītāja, vai arī vienkārši piedzīvotāja mājā; tā bija gadus trīsdesmit veca, ar raibu lakatu aubes vietā. Ir perso­nas, kas eksistē pasaulē ne kā> priekšmeti, bet kā lieki punk­tiņi vai melnumiņi uz priekšmeta. Tās vienmēr sēž uz vietas, vienādi tur galvu, viņas gandrīz var noturēt par mēbeli, un tu domā, ka neviens vārds vēl nav nācis pār tādām lūpām; bet kaut kur meitu istabā vai pieliekamajā izrādīsies vien­kārši: oho-ho!

«Kāposti, manu sirsniņ, šodien ļoti labi,» teica Sobalkevičs, iestrēbis kāpostus, un ievēla no bļodas lielu gabalu tā ēdiena, ko arvien pasniedza ar kāpostiem un kas sastāv no auna kuņģa ar griķu biezeni, smadzeņu un kāju pildījumu. «Tādu ēdienu jūs pilsētā nedabūsiet,» viņš turpināja, pret Čičikovu atgriezies: «tur velns zina ko krauj galdā!»

«Pie gubernatora tomēr labi ēd,» Čičikovs teica.

«Bet vai ari zināt, no kā tas viss tiek gatavots? jūs ne­ēstu, ja dabūtu zināt.»

«Nezinu, kā pagatavo, par to es nevaru spriest, bet cūku kotletes un novārītas zivis bija lieliskas.»

«Tas jums tikai tā izlikās. Es taču zinu, ko viņi tirgū pērk. Tas kanaļa pavārs, kas pie francūža izmācījies, nopērk runci, nodīrā un liek uz galda zaķa vietā.»

«Fui! kā tu runā!» sacīja Sobakeviča laulātā draudzene.

«Bet ko darīt, sirsniņ, tā tas pie viņiem ir, es neesmu vainīgs, tā pie viņiem visiem tas tiek darīts. Visu, kas ne­kam vairs neder, ko mūsu Akuļka, ar atļauju sacīt, met sa­mazgu toverī, no tā viņi gatavo viru! gatavo viru! jā, no tā!»

«Tu pie galda vienmēr kaut ko tādu pastāstīsi!» atkal at­teica Sobakeviča laulātā draudzene.

«Ko lai dara, manu sirsniņ,» teica Sobakevičs: «ja es pats to būtu darījis, bet es tev saku taisni acīs, ka es mēslus neēdīšu. Vari vardi vai ar cukuru apkaisīt, neņemšu mutē, ari austeres neēdīšu: es zinu, kam tā austere līdzinās. Ņe­miet aumu,» viņš turpināja, pret Čičikovu atgriezies: «tie ir auna sāni ar biezeni! Tas vis inav frikasē, ko lielmaņu vir­tuvēs pagatavo no auna gaļas, kas četras dienas tirgū mētā­jusies! To visu izdomājuši vācu un franču ārsti, es viņus par to pakārtu! Izdomājuši dietu, grib ar badu dziedināt! ja viņiem vācu vārgā daba, tad viņi iedomājas, ka tiks galā arī ar krievu kuņģi! Nē, tā neiet, tas viss izdomāts, tas viss …» Te Sobakevičs pat dusmīgi pakratīja galvu. «Tiek spriests par izglītību, izglītību, bet tāda izglītība — fui! Būtu vēl citu vārdu sacījis, bet pie galda tas nepieklājas. Pie manis tā nav. Pie mani®, kad cūkas gaļa — visa cūka galdā; auna gaļa — velc šunp visu aunu, zoss — visu zosi! Labāk pie­tieku ar diviem ēdieniem, bet tad ēdu, kā pienākas, cik tik sirds vēlas.» Sobakevičs to pierādīja darbos: viņš ievēla pusi no auna sāniem sev šķīvī, noēda visu, apgrauza un no­sūkāja pēdējo kauliņu.

«Jā,» domāja Čičikovs: «tas var gan ēst.»

«Re manis tā nav!» Sobakevičs sacīja, ar servjeti rokas slaucīdams: «pie manis nav tā kā pie kaut kāda Pļuškina: tam 800 dvēseļu, bet dzīvo un ēd sliktāk nekā man gans.»

«Kas tas par Pļuškinu?» jautāja Čičikovs.

«Blēdis,» atbildēja Sobakevičs. «Tāds skopulis, kādu iedomāties grūti. Cietumnieki dzīvo labāk par viņu: visus ļaudis badā nomērdējis.»

«Vai patiesi!» dzīvi uztvēra Čičikovs: «un jūs sakāt, ka viņam tiešām ļaudis mirst lielā skaitā?»

«Mirst kā mušas.»

«Vai patiesi, kā mušas! Bet atļaujiet jautāt, vai viņšdizīvo tālu no jums?»

«Verstis piecas.»

«Piecas verstis!» čičikovs izsaucās un pat sajuta, ka sirds sāk pukstēt straujāk. «Bet ja izbrauc pa jūsu vārtiem, vai tas būs pa labi vai kreisi?»