NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

«Es jums pat neieteicu zināt ceļu pie tā suņa!» sacīja Sobakevičs. «Var atvainot, ja apmeklē kādu piedauzīgu vie­tu, bet ne viņu.»

«Nē, es neprasu- ne aiz kādiem nolūkiem, bet tikai tādēļ, ka vēlos visādas vietas zināt,» — Čičikovs uz to atbildēja.

Pēc auna sāniem ēda biezpiena raušus, kas bija lielāki par šķīvi, tad nāca tītars teļa lielumā; tas bija pildīts ar visādiem labumiem: olām, rīsiem, aknām un nezin ar ko vēl, kas viss vienā pikā pildīja kuņģi. Ar to pusdiena arī beidzās; bet, kad piecēlās no galda, Čičikovs jutās par pudu smagāks. Iegāja viesistabā, kur bļodiņā uz galda jau stāvēja ievārījums ne no bumbieriem, ne no plūmēm, ne arī no citām ogām, pie kura gan nepieākārās ne viesis, ne mājas­tēvs. Mājasmāte izgāja nolūkā, lai to uzliktu airī uz citām bļodiņām. Izlietojis tās nostbūtni, Čičikovs griezās pie So­bakeviča, kurš, atzveltnes krēslā gulēdams, tikai krekšķi­nāja pēc tik bagātas pusdienas un ar muti izdvēsa kaut kādas nesaprotamas skaņas, krustīdamies un ik brīdi to aiz­segdams ar roku. Čičikovs griezās pie viņa a>r šādiem vār­diem:

«Es gribēju ar jums parunāt par kādām darīšanām.»

«Te vēl būs ievārījums!» teica mājasmāte, ar bļodiņām atpakaļ atnākdama: «medū ievārīti rutki!»

«To dabūsim vēlāk!» atbildēja Sobakevičs. «Tu tagad ej savā istabā, mēs ar Pāvelu Ivanoviču novilksim frakas, mazliet atpūtīsimies!»

Mājasmāte jau piesolīja liikt atnest pēļus un spilvenus, bet mājastēvs sacīja:_ «Nekas, mēs atpūtīsimies tāpat at­zveltnēs,» un mājasmāte aizgāja.

Sobakevičs drusku nolieca galvu, sataisīdamies klausī­ties. kas tās par darīšanām.

Čičikovs iesāka kaut kā no lielas tālienes, vispārīgos vār­dos pieskārās visai krievu valstij un atsaucās ar lielu uz­slavu par tās plašumu, sacīja, ka pat vissenāko romiešu monarchija neesot bijusi tik lieOa un ārzemnieki pamatoti brīnoties . .. Sobakevičs, galvu noliecis, tikai klausījās. Un, ka pēc šīs valsts pastāvošajiem likumiem, kurai nav līdzī­gas slavenībā, jau dzīves gaitu beigušas revizijas dvēseles tomēr tiek ieskatītas par dzīvām līdz nākošās revizijas listes iesniegšanai, lai tā neapgrūtinātu valsts iestādes ar daudzām sīkām, nevajadzīgām izziņām un lai tā jau sarež­ģītais valsts mechanisms nekļūtu vēl sarežģītāks. . . Soba­kevičs, galvu noliecis, vēl arvien klausījās — un ka tomēr, nelūkojoties uz šīs rīcības pareizību, tā tomēr esot pa daļai apgrūtinoša daudzu muižu īpašniekiem, kam jāmaksā no­dokļi par visiem tāpat kā par dzīviem, un ka viņš, sajuz­dams personīgu cienību pret viņu, esot gatavs pa daļai ņemt uz sevi šo patiesi smago pienākumu. Par pašu gal­veno priekšmetu Čičikovs izteicās ļoti uzmanīgi: nenosauca vis dvēseles par mirušām, bet tikai — par neesošām.

Sobakevičs tāpat kā pirmīt klausījās, galvu noliecis, un kaut jel kas līdzīgs izteiksmei būtu atspoguļojies viņa sejā. Likās, ka šai ķermenī nemaz nebija dvēseles vai arī tā bija tikai pavisam ne tur, kur tai jābūt, bet kā nemirstīga­jam Koščejam kaut kur aiz kalniem un noslēgta tik biezā čaulā, ka viss, lai kas tās dibenā norisinājās, neradīja virs­pusē ne mazākā satricinājuma.

«Un tātad?» Čičikovs vaicāja, ne bez uztraukuma gai­dīdams atbildi.

«Jums vajadzīgas mirušās dvēseles?» jautāja Sobakevičs ļoti vienkārši, bez mazākā izbrīna, it kā runa ietu par labību.

«Jā,» čičikovs atbildēja un atkal mīkstināja izteicienu, pie­bilzdams: «neesošās.»

«Atradīsies gan, kāpēc nebūs .. .» teica Sobakevičs.

«Un ja atradīsies, tad jums, bez šaubām . .. būs patīkami tikt no viņām vaļā?»

«Lūdzu, esmu gatavs pārdot,» Sobakevičs sacīja, jau galvu drusku uz augšu pacēlis un nopratis, ka pircējs droši vien ar tām grib iegūt kādu labumu.

«Velns rāvis!» Čičikovs nodomāja pie sevis, «tas jau pār­dod, pirms vēl esmu ko ieminējies!» un balsī sacīja: «Bet, piemēram, kāda būs cena? kaut gan tas, taisnību sakot, tāds priekšmets … ka par cenu pavisam dīvaini…»

«Lai neprasītu no jums lieku, tad par simt rubļiem ga­balā!» sacīja Sobakevičs.

«Par simt!» izsaucās Čičikovs, muti atplēzdams un viņam taisni acīs ieskatīdamies, nevarēdams izprast, vai viņš pats pārklausījies vai ar-ī Sobakeviča mēle, savas smagās dabas pēc, nav tā pagriezusies, kā vajag, un viena vārda vietā iz­grūdis otru.

«Ko vai tad jums par dārgu?» Sobakevičs jautāja un pēc tam piemetināja «Bet kāda tad būtu jūsu cena?»

«Mana cena! Mēs laikam kaut kā esam kļūdījušies vai viens otru nesaprotam, esam aizmirsuši, ap ko lieta grozās.

Roku uz sirds likdams, no savas puises varu sacīt astoņas grivenas par dvēseli ir vislabākā cena!»

«Ek, kur ķēris — astoņas grivenas!»

Nu, ko tad, pēc mainas saprašanas, kā es domāju, vairāk nevar.»

«Nu. es taču nepārdodu vīzes.»

«Bet tomēr, saprotiet pats: tie arī nav cilvēki.»

«Tad jūs domājat atrast tādu muļķi, kas jums pārdos re­vizijas dvēseli par divām grivenām.»

«Bet atļaujiet: kādēļ jūs tās saucat par revizijas dvēse­lēm, ja pašas dvēseles jau sen mirušas, palikusi tikai jutek­ļiem neaptverama skaņa. Tomēr, lai nenoklīstam tālās saru­nās par šo lietu, došu jums pusotra rubļa, bet vairāk ne­varu.»

«Vajadzētu jums kaunēties ir minēt tādu sumu! jūs kau­lējaties, sakiet īsto cenu!»

«Nevaru, Michail Semjonovič, ticiet manai sirdsapziņai, nevaru: kas nav iespējams darīt, tas nav iespējams,» runāja Čičikovs, bet tomēr pa pusrublim piesvieda.

«Ko jūs skopojaties?» teica Sobakevičs: «nudien, nav dārgi! Cits blēdis jūs piekrāps, pārdos jums mēslus, bet ne dvēseles, bet man visas ir Ikā kodolīgi rieksti, atlasītas: vai nu amatnieks, vai arī citādi veselīgs zemnieks. Palūkojie­ties, ņemsim, piemēram kariešu taisītāju Michejevu! taču nekādas citas ekipāžās netaisīja, vienīgi atsperu. Un nebija vis kā Maskavas darbs, kas tikai vienai stundai tiek strā­dāts, liels stiprums, pats arī tapsēja un nolakoja!»

Čičikovs atplēta muti, lai piezīmētu, ka Michejeva tomēr vairs sen nav pasaulē; bet Sobakevičs, kā saka, bija iegājis valodā, neizprotami, kur viņam uzreiz bija gadījies tāds valodas plūdums un dāvanas:

«Bet (namdaris Stepans Probka? es varu galvu ieķīlāt, ka jūs tādu zemnieku nekur neatradīsiet. Kas par spēku bija! Dienētu viņš gvardijā, viņš dievs zina par ko būtu uz­dienējis, bija trīs aršinas un ver šoku garš!»

Čičikovs atkal gribēja piezīmēt, ka arī Probkas vairs nav pasaulē; bet Sobakevičs nebija apturams; bija pasprukusi tāda valodas straume, ka vajadzēja tikai klausīties:

«Un mūrnieks Miluškins! tas varēja uzmūrēt krāsni, kādā mājā tik vēlaties. Un kurpnieks Maksims Teļatņiikovs: cik dur ar Sienu, tilk zābaki gatavi, un kā zābaki, tā arī paldies, bez tam mo reibinošiem dzērieniem viņš ne pilītes mutē ne­ņēma. Bet Jeremejs Sordkopļechins! tas zemnieks par visiem pārālks, tirgojās Maskavā un nesa mājās nodevas vien par piecsimt rubļiem. Lūk, kādi ļaudis! Tie nav vis tādi zemnieki, ko jums pārdos kaut kāds Pļuškins.»

«Bet atļaujiet,» Čičikovs beidzot sacīja, izbrīnījies par tādiem vareniem valodas plūdiem, kam, likās, nemaz gala nebija: «kādēļ jūs uzskaitāt visas viņu īpašības, no tām jau nav nekāda labuma, tie ļaudis taču visi miruši. Un ar līķi vari vai žogu atstutēt, paruna saka.»

«Jā, zināms, miruši,» sacīja Sobakevičs, it (kā atjēdzies un atminēdamies, ka viņi patiesi jau bija miruši; bet pēc tam piebilda: «taisnību šalkot, kas ir no tiem ļaudīm, kas tagad skaitās dzīvajos? Kas tie par cilvēkiem? mušas, bet ne cil­vēki.»