NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Sobakevičs ir te piekrāpa!» Cičikovam bija taisnība; tā patiesi bija sieviete. Kā viņa te iekļuvusi — nav zināms, bet viņa bija tik veikli ierakstīta, ka no tālienes viņu varēja noturēt par vīrieti un vārds pat beidzās uz «s», tas ir, nebija rakstīts Elizabete, bet Elizabets. Tomēr viņš to neņēma vērā un tūliņ viņu izsvītroja. «Grigorijs Brauc-neaizbrauksi! Kas tu biji par cilvēku? Vai ar šķūtīm nodarbojies un, trijjūgu ar mašas klātu kulbu iegādājies, uz visiem laikiem atsacī­jies no mājas un no dzimtā pavarda un sāki braukāt ar uzpir­cējiem pa gada tirgiem? Vai uz ceļa tu dievam dvēseli atdevi, jeb vai tevi nožmiedza tavi paša draugi kaut kādas resnas sar- kanvaidzes zaldatienes dēļ, vai varbūt kādam meža klaidonim iepatika tavi ādas cimdi un mazo, bet stipro zirgu trijjūgs, vai varbūt tu pats, uz lāviņas gulēdams, domāji, domāji īm ne no šā, ne no tā iegriezies krogā, bet pēc tam taisni āliņģī, un ne gailis vairs pakaļ nedzied. Ak, krievu ļaudis! tie nemīl mirt dabiskā nāvē! Bet ko jūs, mani balodīši?» viņš turpi­nāja, pievērsdamies papīriņam, kur bija pierakstītas Pļuškina aizbēgušās dvēseles, «kaut gan jūs vēl esat dzīvi, bet kāda no jums jēga! tādi paši kā mirušie, un kur gan skraida tagad jūsu žiglās kājas? Vai jums bija slikti pie Pļuškina vai arī, vienkārši, patikšanas pēc blandāties pa mežiem un aplaupāt ceļiniekus? Vai cietumos sēžat, jeb vai esat piemetušies pie citiem kungiem un arat zemi? Jeremejs, Karakins, Nikita Blandonis, viņa dēls Antons Blandonis — jau no vārda var redzēt, ka tie labi vazaņķi. Popovs, saimes cilvēks, droši vien prata lasīt un rakstīt; nazi, es domāju, nebūs ņēmis rokā, bet itin labi pārticis kā godīgs zaglis. Bet, lūk, tev nebija pases un tevi saķēra kapteinis ispravņiks. Tu droši stāvi viņa priekšā. Kā cilvēks esi? jautā kapteinis isprav­ņiks, pateicis tev pie šīs ķibeles kādu stipru vārdu. «Tāda nu tāda muižnieka,» tu dūšīgi atbildi. Kā tu te esi ticis? jautā kapteinis ispravņiks. «Esmu atlaists par obroku,» tu atbildi bez stomīšanās. Kur tava pase? «Pie mana tagadējā saim­nieka, pie pilsoņa Pimenova». Pasaukt Pimenovu! Vai tu esi Pimenovs? «Es esmu Pimenovs.» Vai viņš tev iedeva savu pasi? «Nē, viņš man nekādu pasi nav devis.» Ko tad tu melo? saka kapteinis ispravņiks, pielikdams kādu stipru vārdu. «Taisni tā,» tu droši atbildi: «es viņam neesmu devis, tāpēc ka pārnācu vēlu mājās, bet iedevu zvaniķim Antipam Prochorovam paglabāt.» Pasauciet zvaniķi! Vai viņš tev iedeva pasi? «Nē, neesmu no viņa nekādu pasi saņēmis.» Ko tad tu atkal melo! saka kapteinis ispravņiks, pastiprinādams runu ar vienu otru stipru vārdu. Kur tad ir tava pase? «Man tā bija,» tu izveicīgi izskaidro: «bet laikam man tā ceļā būs izkritusi.» Bet zaldata šineli, saka kapteinis isprav­ņiks, piedevām atkal tevi ar spēcīgu vārdu pamielodams, kāpēc nozagi? un kādēļ mācītājam lādi ar vara naudu nocēli? «Nebūt nē,» tu turies pretī: «zadzis savā mūžā vēl nekad neesmu.» Bet kāpēc tad šineli pie tevis atrada? «Nevaru zināt: laikam to kāds cits būs atnesis.» Ak tu bestija, bestija! saka kapteinis ispravņiks, galvu grozīdams un rokas sānos iespiezdams. Lieciet viņu važās un vediet uz cietumu. «Lai notiek! es ar prieku,» tu atbildi. Un, lūk, tabakas dozi no kabatas izvilcis, tu draudzīgi pacienā tos divus invalidus, kas tev iekaļ kājas važās, un izjautā viņus, vai jau sen viņi kamēr no dienesta pārnākuši un kādā karā bijuši. Un, lūk, tu dzīvo cietumā, kamēr tiesa izmeklē tavu lietu. Un tiesa spriež: viņš jāaizsūta no Carevokokšaiskas uz tādas un tādas pilsētas cietumu, bet tā tiesa spriež: viņš jāaizsūta uz kaut kādu Vesjegonsku; un tu ceļo no viena cietuma uz otru, un, jauno dzīves vietu aplūkodams, saki: «Nē, Vesjegonskas cietums ir tīrāks: tur tik daudz telpas, ka var iet pat rotaļās, un ļaužu arī tur vairāk!» Abakums Firovs! kas tu esi, brāl? kur, pa kādām vietām blandies? Vai esi devies uz Volgu un iemīlējis brīvību, piestādamies pie strūdziniekiem? …» Te Čičikovs apstājās un mazliet kļuva domīgs. Par ko viņš domāja? Vai viņš domāja par Abakuma Firova likteni, vai kļuva domīgs tāpat ne no šā, ne no tā, kā nogrimst domās katrs krievu cilvēks, vienalga, cik tas vecs, kādas činas un kādas turības, kad tam ienāk prātā plašā, jautrā dzīve. Un patiesi, kur tagad ir Firovs? dzīvo jautri un trokšņaini labības ostā, salīdzis ar uzpircējiem. Ar puķēm un lentēm pie cepurēm viss strūdzinieku pulks līksmo un priecājas, atvadoties no slaidām, staltām mīļākām un sievām, kas izgreznojušās monētām un lentēm; viss lauks virmo dziesmās un rotaļās, bet nesēji pa to laiku kliedzot, lamājoties un uzmudinot, ar āķi uzvēluši sev uz muguras pa deviņiem pudiem, ar troksni ber zirņus un kviešus dziļos kuģos vai piekrauj tos ar auzu un miežu maisiem, bet pa visu laukumu tālu redzami maisi, kas kā lielgabalu lodes savelti lielās, piramidām līdzīgās kaudzēs, un milzīgs izskatās viss šis labības arsenals, kamēr visi kuģi piepildīti un šī bezgalīgā flote aizpeldēs kā zosis rindā, līdz ar pavasara ledus gaba­liem. Tur jūs, strūdzinieki, dabūsiet izstrādāties! un drau­dzīgi, tāpat kā pirms tam uzdzīvojāt un trakojāt, tā tagad ķersieties pie darba un pūlēm, velkot valgu, ar vienu bez­galīgu kā Krievija dziesmu.

«Ehe, he! pulkstenis jau divpadsmit!» beidzot sacīja Čičikovs, uz pulksteni paskatījies: «Kā tad es tā tūļājos? l?n kaut jel būtu darbu darījis, bet ne no šā, ne no tā, papriekšu sāka muldēt niekus, bet pēc tam ieslīgu domās. Nudien, esmu gan muļķis!» To teicis, viņš pārmainīja savu skotu apģērbu pret eiropiešu, sasprādzēja labi stipri savu apaļo vēderu, iesmaržojās ar odekolonu, paņēma siltu cepuri un ar papīriem azotī devās uz civillietu palatu apstiprināt pirk­šanas līgumus. Viņš steidzās ne tāpēc, ka baidījās nosebot„ novēlot viņš nebaidījās, jo priekšsēdētājs bija pazīstams cil­vēks un tas varēja darba laiku pēc viņa vēlēšanās pagarināt vai paīsināt, līdzīgi veclaiku Homēra Zevam, kas darīja dienas garākas un uzsūtīja bez laika naktis, skatoties pēc tā, vai viņa mīļajiem varoņiem vajadzēja cīņu beigt, jeb vai tiem bija jādod vaļa izkauties, bet viņš pats juta vēlēšanos, cik ātri vien iespējams, vest lietu galā; kamēr tā nebija izbeigta, viņš jutās nemierīgi un neērti; arvien nāca prātā, ka viņa dvēseles nav gluži īstas un ka līdzīgos gadījumos tāda nasta jāsviež drīzāk no pleciem zemē. Ar lāčādu izode- rētu brūnas vadmalas kažoku plecos, par visu to domādams, viņš vēl nebija paspējis iziet uz ielas, kad pie paša šķērsielas stūra satikās krūtīs ar kādu kungu tādā pašā brūnas vadmalas segtā lāčādas kažokā un siltā ziemas cepurē ar ausīm. Kungs iekliedzās, tas bija Maņilovs. Viņi tūliņ krita viens otra apkampienos un minūtes piecas palika tādā stāvoklī uz ielas. Skūpsti no abām pusēm bija tik stipri, ka abiem gandrīz visu dienu sāpēja priekšzobi. No priekiem Maņilovam palika sejā tikai deguns un lūpas, acis pavisam izzuda. Ap ceturtdaļstundas viņš ar abām rokām turēja Čičikova roku un to briesmīgi sasildīja. Vissmalkākos un vispatīkamākos vārdos viņš stāstīja, kā steidzies šurp apkampt Pāvelu Ivanoviču; savu runu viņš beidza ar tādu komplimentu, kāds pieklājīgs vai vienīgi jaunavai, kuru aicina uz deju. Čičikovs atplēta muti, vēl pats nezinādams, kā pateikties, kad Maņilovs piepeši izvilka no kažoka papīru, satītu rullītī un sārtu lentīti pārsietu.

«Kas tas?»

«Zemnieki.»