NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

* Spogulis (baznīcas slavu valodā 3 e p u a ji o) — trīsšķautnalna prizma ar ērgli un trim Pētera I ukaziem uz skaldnēm. Spogulis atradās katrā iestādē, šiei ukazi prasīja stingri ievērot taisnu tiesu. Tulk.

apjautājās viens par otra veselību; izrādījās, ka abiem sāp krusti, ko attiecināja uz sēdošu dzīves veidu. Kā likās, Sobakevičs jau bija paziņojis priekšsēdētājam par pirkumu, jo sāka vēlēt viņam laimes, kas no sākuma mūsu varoni drusku smīdināja, sevišķi kad ieraudzīja, ka ir Maņilovs, ir Sobakevičs, abi pārdevēji, ar kuriem lieta bija kārtota vienatnē, tagad stāvēja kopā viens pret otru. Tomēr viņš pateicās priekšsēdētājam un, tūliņ pret Sobakeviču atgriezies, jautāja:

«Bet kā ar jūsu veselību?»

«Paldies dievam, nevaru sūdzēties,» atbildēja Sobakevičs. Un tiešām nebija par ko žēloties: drīzāk dzelzs varēja saauk­stēties un klepot nekā šis brīnišķīgi noaugušais muižnieks.

«Jā, jums jau vienmēr laba veselība,» sacīja priekšsēdētājs, «un ari jūsu nelaiķa tēvs bija stiprs cilvēks.»

«Jā, viens pats gāja lācim pretī,» atbildēja Sobakevičs.

«Man liekas,» teica priekšsēdētājs: «ka arī jūs lāci no­gāztu, ja tikai gribētu ar to cīnīties.»

«Nē, nenogāztu,» atbildēja Sobakevičs: «nelaiķis bija stip­rāks par mani,» un nopūties turpināja: «Nē, nav tagad vairs tie cilvēki; un kaut, piemēram, mana dzīve, kas tā par dzīvi? tā, ne šis, ne tas …»

«Kas tad jūsu dzīvei kait?» teica priekšsēdētājs.

«Nav laba, nav laba!» Sobakevičs atbildēja, galvu grozī­dams: «Spriediet pats, Ivan Grigorjevič: dzīvoju jau piekto desmitu, bet vēl ne reizi neesmu bijis slims; kaut jel kakls būtu reiz iesāpējies vai kāds augonis vai ēde piemetusies… Nē, tas nav uz labu! kādreiz gan nāksies ciest par visu to.» To teicis, Sobakevičs iegrima melancholijā.

«Palūk!» ir Čičikovs, ir priekšsēdētājs abi reizē nodomāja: «par ko iedomājies sūdzēties!»

«Man priekš jums ir vēstule,» sacīja Čičikovs, no kabatas izņemdams Pļuškina vēstuli.

«No kā?» priekšsēdētājs jautāja un atplēsis iesaucās: «A! no Pļuškina. Viņš vēl vienmēr nīkst pasaulē. Lūk, liktenis, bet kāds gudrs un bagāts cilvēks bija! bet tagad …»

«Suns,» teica Sobakevičs: «blēdis, visus ļaudis badā no­mērdējis.»

«Labprāt, labprāt,» teica priekšsēdētājs, vēstuli izlasījis, «esmu ar mieru būt par pilnvaroto. Kad jūs gribat noslēgt pirkšanas līgumus, tūliņ vai vēlāk?»

«Tūliņ,» Čičikovs atbildēja: «es gribētu jūs lūgt, ja iespē­jams, pat šodien; tāpēc ka rīt gribu izbraukt no pilsētas; es atnesu ir līgumus, ir lūgumrakstu.»

«Tas viss labi, bet tikai kā nu gribat, mēs jūs tik ātri nelaidīsim projām. Pirkšanas līgumi tiks apstiprināti šodien, bet jūs vēl pie mums kādu laiku padzīvosiet. Es tūliņ došu pavēli,» viņš sacīja un atvēra durvis uz kancelejas istabu, kas bija pilna ar ierēdņiem, kuri līdzinājās čaklām bitēm; kas darbojas pa šūnām, ja tikai šūnas var pielīdzināt kan­celejas aktīm: «vai Ivans Antonovičs ir te?»

«Te!» kāda balss iekšā atsaucās.

«Pasauciet viņu šurp!»

Lasītājiem jau pazīstamais Ivans Antonovičs, suņa purns, parādījās priekšsēdētāja zālē un godbijīgi paklanījās.

«Lūk, ņemiet, Ivan Antonovič, visus šos līgumus…»

«Bet neaizmirstiet, Ivan Grigorjevič,» Sobakevičs krita starpā: «vajadzēs lieciniekus, mazākais pa diviem no katras puses. Aizsūtiet tūliņ pēc prokurora: viņš vaļas cilvēks un droši vien sēž mājās, viņa vietā visu padara viņa rakstvedis Zolotucha, pirmais rāvējs pasaulē. Slimnīcu valdes inspek­tors arī vaļas cilvēks un droši vien mājā, ja tik nav kur aiz­braucis kārtis spēlēt, te vēl daudz tādu tuvumā; Trucha- čevskis, Beguškins, tie visi zemei ir lieka nasta!»

«Zināms, zināms!» priekšsēdētājs sacīja un tūliņ aizsūtīja pēc tiem kancelejistu.

«Vēl gribētu jūs lūgt,» teica Čičikovs: «aizsūtiet vēl pēc kādas muižnieces, ar kuru man arī ir darījums, piln­varotā, protopopa Kirila tēva dēla; viņš tepat pie jums dien.»

«Kā ne, ir pēc viņa aizsūtīsim!» sacīja priekšsēdētājs, «viss tiks izdarīts, bet ierēdņiem jūs nevienam nekā nedodiet, to es jums lūdzu. Maniem draugiem nekas nav jāmaksā.» To teicis, viņš deva Ivanam Antonovičam kādu pavēli, kas tam, likās, nepatika. Līgumi, kā redzams, darīja uz priekšsēdētāju labu iespaidu, it īpaši, kad redzēja, ka viss pirkums bija ap simt tūkstoš rubļu. Kādu brīdi viņš skatījās Cičikovam acīs ar lielas labpatikas izteiksmi un beidzot sacīja: «Palūk! Tad tā, Pāvel Ivanovič! tad jūs esat nopircis.»

«Nopirku,» Čičikovs atbildēja.

«Teicama lieta, patiesi, teicama lieta!»

«Jā, es pats redzu, ka nekā prātīgāka nebūtu varējis iesākt. Lai nu kā būdams, cilvēka mērķis tomēr vēl neno­teikts, kamēr viņš ar stingrām kājām nav nostājies uz cieta pamata, bet ne uz kaut kādām brīvdomīgām jaunības chimerām.» Te viņš pie reizes, Joti vietā, izlamāja visus jaunos ļaudis par liberālismu. Bet bija vērojams, ka viņa vārdos varēja just kaut kādu nedrošību, it kā turpat viņš pats sev sacītu: «Ech brāl, melo un pie tam ļoti stipri!» Viņš pat nepaskatījās uz Sobakeviču un Maņilovu no bailēm kaut ko ieraudzīt viņu sejās. Bet viņš veltīgi baidījās: Sobakeviča seja bija nekustīga, bet Maņilovs, no frāzes aiz­grābts, labpatikā tikai piekrītoši kratīja galvu, iegrimdams tādā stāvoklī, kādā atrodas mūzikas mīļotājs, kad dziedātāja, pašu vijoli pārspēdama, izspiedz tik augstu noti, kāda nav pa spēkam ir putna rīklei.

«Bet kādēļ tad jūs nesakāt Ivanam Grigorjevičam,» ieru­nājās Sobakevičs: «ko jūs īpaši esat pircis: bet jūs, Ivan Grigorjevič, kādēļ jūs neprasāt, ko viņš īsti iemantojis? Kas par ļaudīm! tīrais zelts! Es taču viņam pārdevu arī kariešu taisītāju Michejevu.»

«Nē, vai patiesi arī Michejevu pārdevāt?» priekšsēdētājs brīnījās. «Kariešu taisītāju Michejevu pazīstu: slavens meistars; viņš man drošku pārlaboja. Bet paga, kā tad… Jūs taču man sacījāt, ka viņš miris …»

«Kas, Michejevs miris?» teica Sobakevičs, ne druskas neapjucis. «Viņa brālis gan nomira, bet viņš vēl šodien dzīvo un ir veselīgāks nekā agrāk. Vēl nesen tādu puskarieti uztai­sīja, kādu visā Maskavā neatradīsiet. Pēc būtības viņam vajadzētu tikai ķeizaram strādāt.»

«Jā, Michejevs ir slavens meistars,» priekšsēdētājs teica: «un es brīnos, ka jūs varējāt no viņa šķirties.»

«It kā viens Michejevs vien būtu! Kur tad namdaris Stepans Probka, mūrnieks Miluškins, kurpnieks Maksims Teļatņikovs, taču visi aizgāja, visus pārdevu!» Bet kad priekšsēdētājs prasīja, kādēļ tad viņi aizgājuši, būdami saimniecībā tik vajadzīgi cilvēki un tādi meistari, Sobakevičs, ar roku atmezdams, atbildēja: «A! tā ne no šā, ne tā uznāca dumjība: domāju, kas ir, pārdošu un aiz muļ­ķības arī pārdevu!» To teicis, viņš nokāra galvu tā, it kā pats nožēlotu šo lietu, un piebilda: «Lūk, jau cilvēkam mati sirmi metas, bet vēl nav pie prāta ticis.»

«Bet atļaujiet, Pāvel Ivanovič,» priekšsēdētājs sacīja, «kā tad jūs pērkat zemniekus bez zemes? vai uz pārvietošanu?»

«Uz pārvietošanu.»

«Nu, ja uz pārvietošanu, tā cita lieta. Bet uz kurieni?»

«Uz … uz Chersonas guberņu.»

«O, tur laba zeme!» sacīja priekšsēdētājs un atzinīgi atsau­cās par turienes lielo zāli.