NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Divi balodīši rādīs

Tevim manu mūža māju,

Sēri dūdodami, stāstīs.

Ka tā asarās nāvē gāja.

Pēdējai rindai trūka pantmēra, bet tas jau nekas: vēstule bija rakstīta tā laika garā. Paraksta ari nekāda nebija: ne vārda, ne uzvārda, pat ne mēneša, ne dienas. Postscriptumā bija tikai teikts, ka viņa paša sirdij jāuzminot rakstītāja un ka rītu gubernatora ballē būšot redzams pats oriģināls.

Tas viņu ļcti ieinteresēja. Anonīmais bija tik vilinošs un uzbudināja ziņkārību, ka viņš izlasīja vēstuli otru un trešu reizi un beidzot sacīja: tomēr ļoti interesanti zināt, kas gan ir rakstītāja! Ar vārdu, lieta, kā redzams, kļuva nopietna; viņš par to domāja vairāk nekā stundu, beidzot, rokas izplē­tis un galvu pieliecis, sacīja: Bet vēstule ļoti ļoti puķaini uzrakstīta! Pēc tam, pats par sevi saprotams, vēstule tika salocīta un ielikta lādītē, kaimiņos kādai afišai un kāzu Ielūguma kartei, kas tādā stāvoklī un vienā un tai pašā vietā bija glabājusies jau septiņus gadus. Drīz pēc tam viņam patiesi atnesa ielūgumu uz gubernatora balli — ļoti parasta lieta guberņu pilsētās: kur gubernators, tur arī balle, citādi nekā nav iemantojama pienācīga cienība un mīlestība no muižniecības puses.

Visas blakus lietas tanī pašā acumirklī tika atliktas un atstumtas pie malas un vērība piegriezta, lai sagatavotos ballei, jo patiesi bija daudz pamudinošu un intriģējošu iemeslu. Tādēļ arī laikam no pašas pasaules radīšanas nebija veltīts tik daudz laika tualetei. Veselu stundu ziedoja, lai apskatītu spogulī tikai seju. Bija jāmēģina tai piešķirt dažādas izteiksmes: te svarīgu un cieņas pilnu, te cienīgu, bet drusku smaidigu; te vienkārši cienīgu bez smaida; spogulis saņēma vairākkārtīgu paklanīšanos, ko pavadīja dažas neskaidras skaņas, kas pa daļai līdzinājās franču, kaut gan Čičikovs franciski nemaz nemācēja. Arī sev viņš veltīja daudz patī­kamu pārsteigumu, kustināja uzacis, izlocīja lūpas un kaut ko pat iztaisīja ar mēli; ar vārdu, vai maz ko var darīt, pa­licis vienatnē, apzinādamies, ka esi skaists, un pie tam vēl būdams pārliecināts, ka pa šķirbu neviens nenoskatās. Bei­dzot viņš viegli papliķēja savu zodu, teikdams: ak tu bul- dodziņ! un sāka ģērbties. Visu ģērbšanās laiku viņu neatstāja pašapmierinātība; aplikdams bikšturus vai arī uzsienot kravati, viņš kniksēja un klanījās sevišķi veikli un, kaut gan nekad nebija dejojis, tomēr iztaisīja antrašā. Šim antrašā bija mazas nevainīgas sekas: notrīcēja Kumode un no galda nokrita suka.

Viņa ierašanās ballē sacēla neparastu ievērību. Visi, kas tur bija, steidzās viņam pretim, viens ar kārtīm rokās, otrs, sarunas visinteresantākā vietā pateicis: «bet apriņķa zemstes tiesa uz to atbild …» bet, ko atbild zemstes tiesa, to viņš atmeta pie malas un steidzās apsveicināt mūsu varoni. «Pāvel Ivanovič! Ak mans dievs, Pāvel Ivanovič! Mīļais Pāvel Ivanovič! Godājamais Pāvel Ivanovič! Dārgais Pāvel Ivanovič! Nu jūs beidzot esat še, Pāvel Ivanovič! Lūk, • mūsu Pāvels Ivanovičs! Ļaujiet man jūs, Pāvel Ivanovič, apkampt! Dodiet viņu šurp, es viņu sirsnīgi noskūpstīšu, manu dārgo Pāvelu Ivanoviču!» Čičikovs ar reizi jutās vai­rākos apkampienos. Viņš vēl nebija izpurinājies no priekš­sēdētāja apkampieniem, kad jau atradās policijmeistaram pie krūtīm; policijmeistars viņu atdeva slimnīcu valdes inspek­toram; slimnīcu valdes inspektors akcizniekam, akciznieks — architektam . .. Gubernators, kas patlaban stāvēja pie dāmām un vienā rokā turēja konfektes bildīti un Boloņjas sunīti, viņu ieraudzījis, tūliņ nosvieda ir bildīti, ir Boloņjas sunīti uz grīdas, tā ka šunelis tikai iesmilkstējās; vārdu sakot, viņš sacēla neparastu jautrību un līksmību. Nebija sejas, uz kuras neatspoguļotos prieks vai vismaz kura neatspoguļotu vispārējo prieku. Tādas izskatās ierēdņu sejas, kad atbrau­kušais priekšnieks aprauga tam padotās iestādes: pēc tam, kad pirmās bailes jau pārgājušas, viņi jau nomanījuši, ka viņam daudz kas patīk un ka viņš pats atļaujas pajokot, tas ir, laipni smaidot izsacīt dažus vārdus. Visi tuvāk stāvošie ierēdņi atbild viņam ar divkārtīgiem smiekliem; no sirds smejas arī tie, kas viņa teiktos vārdus ne visai labi dzirdē­juši, un beidzot policists, kas stāv pie pašām durvīm, kas savu mūžu ne reizi nav smējies un patlaban bija ļaudīm rādījis dūri, arī tas pēc nemainīgā refleksu likuma pauž ār savu seju kaut ko līdzīgu smaidam, kaut gan šis smaids izskatās tāds, it kā viņš būtu iešņaucis stipru tabaku un taisās šķaudīt. Mūsu varonis atbildēja visiem un ikvienam un sajuta kaut kādu neparastu veiklību: klanījās pa labi un kreisi, pēc savas paražas mazliet iešķībi, bet pilnīgi brīvi, tā ka it visus apbūra. Dāmas mirdzošā vītnē tūliņ apstāja viņu, izplatīdamas veseliem mākoņiem visvisādas smaržas: viena dvesa pēc rozēm, no otras vēdīja pavasaris un vijolītes, trešā viscaur bija sasmaržota ar rezedām; Čičikovs tikai cēla gaisā degunu un ostīja. Dāmu tērpi bija darināti ar bezgalīgu gaumi: muslini, atlasi bija tādās bālas modes _ krāsās, kādām pat nosaukuma trūkst (tik smalki attīstīta bija gaume). Lentu un puķu pušķi lidinājās šur un tur pa tērpiem visdzejiskākā nekārtībā, kaut gan pie šīs nekārtības kārtīga galva daudz bija pūlējusies. Vieglā galvas rota turējās tikai pie ausīm un, likās, runāja: «Ei, aizlidošu, žēl tikai, ka nevaru skaistuli līdzi aiznest!» Vidukļi bija sažņaugti, un tiem bija ļoti vingras un acij tīkamas formas (jāpiezīmē, ka visas N pilsētas dāmas bija mazliet pilnīgas, bet tik mākslīgi sprādzējās un tik patīkami prata izturēties, ka resnumu nekādi nevarēja ievērot). Viss viņām bija neparasti smalki pārdomāts un paredzēts; pleci, kakls bija atsegti taisni tik daudz, cik bija vajadzīgs, un ne druskas vairāk; katra bija pametusi savus jaukumus tik tālu kailus, cik pēc pašas pār­liecības bija vajadzīgs, lai pazudinātu cilvēku; viss pārējais bija apslēpts ar neparastu gaumi: vai nu kaklu eteriski ap­tvēra kāda viegla saite, darināta no lentes, kas bija vieglāka par cepumu, pazīstamu ar vārdu skūpsts, vai arī aiz pleciem no tērpa bija izlaistas mazas robainas aizsegas, darinātas no viegla batista, pazīstamas ar nosaukumu kautrība. Sīs kautrības no muguras un no priekšas slēpa to, kas jau vairs cilvēku nevarēja pazudināt, bet tomēr radīja aizdomas, ka tieši tur slēpjas pati pazudināšana. Garie cimdi vis nesniedzās līdz piedurknēm, bet ar nolūku atstāja kailas roku kairino­šās daļas augšpus elkoņa; daudzām pašas rokas dvesa apskaužamu tuklumu; dažām pat bija pārplīsuši glazē cimdi, kuriem bijusi tieksme virzīties augstāk, ar vārdu, tā vien likās, ka uz visa bija rakstīts: nē, tā nav guberņa, tā galvas­pilsēta, tā ir pati Parize! Tikai vietām piepeši rēgojās kāda zemē neredzēta aube vai arī pēc pašas gaumes kaut kas līdzīgs pāva spalvai pretstatā visām modēm. Nu, bet bez tā jau nevar, tāda ir guberņas pilsētas īpatība: kaut kur tā katrā ziņā izlēks. Viņu priekšā stāvēdams, Čičikovs domāja: kura gan varētu būt vēstules sacerētāja, un jau pastiepa degunu uz priekšu; bet gar pašu degunu viņam nolidoja vesela virkne elkoņu, aproču, piedurkņu, lenšu galu un smaržojošu šemizetu un tērpu. Galopade bija pilnā spēkā: pastmeistariene, kapteinis ispravņiks, dāma ar zilo spalvu, dāma ar balto spalvu, gruzinu kņazs Čipchaichilidzevs, ierēdnis no Pēterburgas, ierēdnis no Maskavas, francūzis Kukū, Perchunovskis, Berebendovskis — visi griezās, visi joņoja…