NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Bet tajā laikā, kad viņš sēdēja savā cietajā krēslā, tirdīts no domām un bezmiega, centīgi pacienādams Nozdrevu un visus viņa radus, un viņa priekšā mirguļoja tauku svece, kuras dakts jau sen bija apklājusies ar melnu apdegušu cepuri, ik brīdi draudot nodzist, un viņa logā raudzījās akla tumša nakts, jau vērsdamās zilgmē no tuvīnās ausmas, un tālē sasaucās daži gaiļi, un pilnīgi aizmigušajā pilsētā varbūt kaut kur vilkās frizēs šinelis, nezināmas šķiras un činas bēdu brālis, kas zina tikai vienu (ak vai!) krievu ļaužu pārāk iemīdīto kroga ceļu, tajā laikā pilsētas otrā pusē risinājās notikums, kas gatavojās padziļināt mūsu varoņa nepatīkamo stāvokli. Tieši pilsētas attālākās ielās un šķērsielās rībināja diezgan dīvaina ekipāžā, ko īsti nevarēja saprast kā lai no­sauc. Tā neizskatījās pēc tarantasa, ne pēc vāģiem, ne pēc puskarietes, bet drīzāk līdzinājās izdobtam tuklvaidzīgam arbūzam, novietotam uz riteņiem. Šā arbūza vaigi, tas ir, durtiņas ar dzeltenas krāsas paliekām, aizvērās ļoti slikti un bija kaut kā sasietas ar auklām tāpēc, ka slēdzenes un rok­turi bija nolietojušies. Arbūzs bija pildīts ar spilveniem tabakas maka vai ruļļa veidā vai ari vienkāršiem spilveniem katūna pārvalkos, piebāzts ar maisiem, kuros bija maizes klaipi, veģi, biezpiena rauši, pīrādziņi un ūdens kliņģeri. Kaut kur no augšas raudzījās vistas pīrāgs un rasola pīrāgs. Pakaļkāpslī bija novietojusies persona no sulaiņu sugas, tērpta svārkā no mājās darinātas svītrotas kok­vilnas drēbes, viņa bārda bija neskūta un vietām sirma, persona, kas pazīstama ar nosaukumu zēns. Dzelzs iekavu un sarūsējušo atsperu troksnis un čīkstēšana otrā pilsētas malā uzcēla no miega sargu, kurš, pacēlis savu alebardu, cik jau­das, neizpratnē iekliedzās: kas nāk? taču redzēdams, ka neviens nenāk, bet tālumā bija dzirdama tikai rībināšana, notvēra savā apkaklē kādu zvēru un, piegājis pie laternas, notiesāja to turpat sev uz naga. Pēc kam, alebardu nolicis, atkal aizmiga pēc visiem bruņinieku statūtiem. Zirgi reižu reizēm klupa uz ceļiem, tāpēc ka nebija apkalti, un pie tam līdzenais pilsētas bruģis, kā redzams, bija viņiem maz pazīstams. Kulba, iztaisījusi vairākus pagriezienus no ielas ielā, beidzot iegriezās tumšā šķērsielā garām nelielajai Nikolas draudzes baznīcai, kas atrodas Nedotičkos, un apstā­jās protopopienes nama vārtu priekšā. No karietes izlīda meiča lakatu ap galvu, vamzi mugurā un ar abām dūrēm ar tādu spēku ieklupa vārtos, ka tā jaudātu tikai vīrietis (zēnu, svītrainas drēbes svārkos, pēc tam aiz kājām novilka zemē, jo viņš gulēja nāves miegā). Suņi sāka riet, un vārti, atvērušies, kaut gan ar lielām pūlēm, beidzot aprija šo ne­veiklo ceļošanas līdzekli. Ekipāžā iebrauca šaurajā pagalmā, kas bija pieblīvēts ar malku, vistu kūtīm un visādiem būriem; no ekipāžās izkāpa lielmāte: šī lielmāte bija muiž­niece, kolēģiju sekretāriene Korobočka. Drīz vien pēc mūsu varoņa aizbraukšanas vecīte bija kļuvusi tik nemierīga, kaut tikai netop no viņa piekrāpta, ka, negulējuši trīs naktis no vietas, apņēmās braukt uz pilsētu, nevērojot to, ka z ; rgi nebija apkalti, un tur skaidri uzzināt, cik tagad maksā mirušās dvēseles un vai tik viņa nav pāršāvusi buku, dievs pasarg, pārdodama tās, varbūt, trīs reizes lētāk. Kas izcēlās no šīs atbraukšanas, lasītājs var uzzināt no kādas sarunas, kas notika starp divām dāmām Šī saruna… bet lai šī saruna labāk notiek nākošajā nodaļā.

No rīta, pat agrāk par to laiku, kas N pilsētā nolikts vizi- tēm, pa durvīm no kāda oranžkrāsas koka nama, ar mezoninu un zilām kolonām, izlidoja dāma, tērpta švītā rūtainā klokā; viņu pavadīja sulainis šinelī ar vairākām apkaklēm un galvā apaļu spīdošu cepuri ar zelta uzšuvi. Dāma oa nolaistām kāpnēm steigšus ielidoja karietē, kas jau stāvēja pie parādes durvīm. Sulainis tūliņ aiztaisīja karietes durtiņas, aizvāza kāpnes un, siksnās karietes pakaļā ieķēries, uzkliedza kučie­rim: brauc! Dāma veda tikko kā dzirdēto jauno ziņu un izjuta nepārvaramu tieksmi, cik ātri vien iespējams, to pastāstīt. Katru brīdi viņa lūkojās pa karietes logu, bet par neizsakāmu sarūgtinājumu redzēja, ka puse ceļa vēl arvien priekšā. Katrs nams viņai izlikās garāks nekā parasti; baltā akmens nabagu māja ar šaurajiem logiem vilkās neciešami ilgi, tā ka viņa beidzot nenocietās nesacījusi: nolādētā ēka, ir gala nav! Ku­čieris jau divi reizes bija dabūjis pavēli: ātrāk, ~>trāk, And- ruška! tu šodien brauc neciešami ilgi! Beidzot mērķis bija aizsniegts. Kariete apstājās vienstāva, tumši pelēka koka nama priekšā ar baltiem bareljefiņiem virs logiem, ar augstu koka žogu logu priekšā un šauru dārziņu, aiz kura režģa augošie tievie kociņi bija gluži balti no pastāvīgiem pilsētas putekļiem. Logos bija redzami puķu podi ar puķēm, papagailis, kas šūpojās būrī, ar knābi pie gredzena pieķēries, un divi sunīši, kas gulēja saulē, šajā namā dzīvoja atbrau­kušās dāmas sirdsdraudzene. Autors ļoti baidās, nezinādams, kā abas dāmas nosaukt, lai tās atkal nekļūtu uz viņu dusmī­gas, kā tās jau agrāk dusmojušās. Nosaukt viņas izdomātā vārdā bīstami. Vari izdomāt, kādu vārdu gribi, visādā ziņā kādā mūsu plašās valsts kaktā, jo tā patiesi ir liela, atradīsies kāds, kam tāds vārds; tas tad ari briesmīgi noskaitīsies un sāks stāstīt, ka autors ļaunprātīgi paslēpus atbraucis ar no­lūku visu izzināt, kas viņš pats ir, kādu kažociņu nēsā, kādu Agrafenu Ivanovnu apciemo un kas viņam garšo. Pēc činas nosaukt, dievs pasargi, vēl bīstamāk. Tagad pie mums visas činas un kārtas tā sadusmotas, ka viss, kas tik vien grāmatā iespiests, tūliņ jau liekas personības: kā redzams, tāds ir gaiss. Pietiek tikai pateikt, ka kādā pilsētā dzīvo muļķīgs cilvēks, tas jau tūliņ zīmēts uz personu: piepeši izlēks kāds cienījama iz­skata kungs un iekliegsies: es arī esmu cilvēks, tātad es arī esmu muļķis, vārdu sakot, tūliņ nopratīs, kas par lietu. Lai no visa tā izbēgtu, tādēļ dāmu, pie kuras atbrauca viešņa, nosauk­sim par dāmu no visām pusēm* patīkamu, kā viņu arī N pil­sētā gandrīz visi paziņas vienbalsīgi sauca. So nosaukumu viņa bija ieguvusi likumīgā kārtā, jo, patiesi, nebija nekā tau­pījusi, lai kļūtu augstākā mērā tīkama. Kaut gan cauri šai tīkamībai paslepus lūkojās uch cik sprigana sievietes daba! un gandrīz vai ik vienā laipnajā vārdā rēgojās uch kāda adata! bet, dievs pasargi, kas vārījās viņas sirdī pret to, kura centās kaut kā un ar kaut ko aizlīst viņai pi iekšā. Bet viss tas bija ietērpts vissmalkākās manierēs, kādas vien guberņas pilsētā iespējamas. Katra viņas kustība bija gaumīga, viņa pat mīlēja dzeju un dažreiz pat ļoti sapņaini prata turēt galvu, un visi atzina, ka viņa patiesi no visām pusēm patīkama dāma. Otrai dāmai, tas ir, tai, kas atbrauca, nebija tik vis­pusīgas dabas un tāpēc sauksim viņu par vienkārši patīkamu dāmu. Viešņas atbraukšana uzmodināja saulē gulošos sunīšus: plušķaino Adeli, kas vienmēr sapinās pati savās pinkās, un tievkājaino Popuri. Viens un otrs riedami iznesa savas gre­dzenā saliektās astes priekšnamā, kur viešņa atbrīvojās no sava kloka un palika stāvam tērpā ar moderniem raibumiem un krāsu un garām astēm ap kaklu; pa visu istabu izplatījās jasmina smarža. Tikko no visārn pusēm patīkamā dāma bija dabūjusi zināt par vienkārši patīkamās dāmas atbraukšanu, viņa tūliņ izskrēja priekšnamā. Dāmas sadevās rokās, saskūp­stījās un iekliedzās, kā mēdz iekliegties institūta audzēknes, kas satikušās drīz pēc izlaiduma, kad māmiņas vēl nav pa­spējušas viņām izskaidrot, ka vienas tēvs ir nabagāks un zemākas činas nekā otras. Skūpstīšanās noritēja ļoti skaļi, tā ka šuneļi no jauna ierējās, par ko dabūja kūlienu ar lakatu, un abas dāmas iegāja viesistabā, saprotams, zilajā, ar dīvānu, ovālu galdiņu un pat ar staipekni apvītu širmi; viņām pakaļ rūkdama ieskrēja plušķainā Adele un lielais Popuri uz tievajām kājiņām. «Te, te, lūk, šai kaktiņā!» mājasmāte sacīja, viešņu dīvana stūrī nosēdinādama. «Lūk, tā! lūk, tā! lūk, jums būs ari spilvens!» To teikusi, viņa aizbāza drau­dzenei aiz muguras spilvenu, uz kura ar vilnas dziju bija izšūts bruņinieks, tā kā parasti šuj uz kanevas: deguns bija kā redeles, bet lūpas četrstūrainas. «Cik es esmu priecīga, ka jūs … Es dzirdu, kāds piebrauc, un domāju, kas tik agri varēja atbraukt? Paraša saka: vicegubernatoriene, bet es atbildu: nu, lūk, atkal atbraukusi apnicīgā muļķe, un jau gribēju teikt, ka manis nav mājā …»