NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Viešņa jau gribēja ķerties pie lietas un pastāstīt jauno ziņu. Bet izsauciens, ko izlaida no visām pusēm patīkamā dāma, piepeši deva sarunai citu virzienu.

«Kāds jautrs katūns!» izsaucās no visām pusēm patīkamā dāma, aplūkodama vienkārši patīkamās dāmas apģērbu.

«Jā, Joti jautrs. Tomēr Praskovja Fjodorovna atrod, ka būtu labāk, ja rūtiņas būtu drusku mazākas un punktiņi nebūtu brūni, bet zili. Es savai māsai izsūtīju drānu: tā bija tik burvīga, ka vienkārši nevar ar vārdiem aprakstīt; iedomā­jieties: svītriņas šauriņas, šauriņas, kādas tikai cilvēka fan- tazija var iedomāties, zils pamats un starp svītriņām tikai actiņas un ķepiņas, actiņas un ķepiņas, actiņas un ķepiņas … Vārdu sakot, ne ar ko nesalīdzināmi! Var droši teikt, ka nekā līdzīga vēl nekad nav bijis pasaulē.»

«Mīļā, tas jau ir par raibu.»

«Ak nē, nav par raibu.»

«Ak, par raibu.»

Jāpiezīmē, ka no visām pusēm patīkamā dāma pa daļai bija materialiste, viņai bija tieksmes noliegt, šaubīties un daudz kam dzīvē nepiekrist.

Vienkārši patīkamā dāma te izskaidroja, ka tas nebūt nav tik raibi, un izsaucās: «Jā, apsveicu jūs: kruzuļus vairs ne­nēsā.»

«Kā, nenēsā?»

«To vietā ir bārkstis.»

«Ak, tas nemaz nav glīti, bārkstis!»

«Bārkstis, visur bārkstis: pelerins ar bārkstīm, pie pie­durknēm bārkstis, uzplecīši ar bārkstīm, apakšā bārkstis, visur bārkstis.»

«Nav labi, Sofija Ivanovna, ja visur bārkstis.»

«Ļoti glīti, Anna Grigorjevna, ārkārtīgi: šuj divām vīlītēm ar platām piedurknēm un augšā … Bet — lūk, lūk, kā jūs brīnīsieties, lūk, kad sacīsiet, ka … Nu, brīnieties. Iedomājie­ties, taļļas ir vēl garākas, priekšā ass stūris un krūšu kauliņš pavisam iziet no robežām: brunči sakrokoti visapkārt kā vecos laikos fižmas, pat uz muguras mazliet uzliek vati, lai būtu pilnīga belle famme.»

«Nu, vai zināt, atzīstos!» sacīja no visām pusēm patīkamā dāma, galvu cienīgi palocīdama.

«Ir jau tiesa, atzīstos!» vienkārši patīkamā dāma atbildēja

«Nu kā jūs gribat, bet es tarn pakaļ neķēmošos.»

«Es pati arī nē… Patiesi, ja apdomā, kāda kādreiz nav tā mode … ne pēc kā neizskatās! es joku dēļ izlūdzu no savas māsas piegrieztni; mana Melānijā jau sāka šūt.»

«Tātad jums jau ir piegrieztne?» iesaucās no visām pusēm patīkamā dāma ne bez ieinteresētības.

«Nu jā, māsa atveda.»

«Mīļā, dodiet man to, dieva dēļ dodiet.»

«Ak, es jau apsolīju Praskovjai Fjodorovnai. Varbūt pēc viņas.»

«Kas tad pēc Praskovjas Fjodorovnas vairs to ģērbs mu­gurā? Tas jau būtu ļoti dīvaini no jūsu puses, ja jūs dotu svešiem priekšroku.»

«Viņa jau arī man ir radiniece.»

«Viņa jums radiniece, dievs zina kāda: no vīra puses… Nē, Sofija Ivanovna, es par to ne dzirdēt «iegribu, tas iznāk: jūs mani tā apvainojat… redzams, esmu jau jums apnikusi, redzams, jūs gribat pārtraukt ar mani pazīšanos.»

Nabaga Sofija Ivanovna galīgi nezināja, ko viņai darīt. Viņa juta pati, ka bija sevi nostādījusi starp divām stiprām ugunīm. Te nu bija, vajadzēja lielīties! Viņa bija gatava par to ar adatām sabadīt muļķīgo mēli.

«Nu, ko tad dara mūsu skaistulis?» iejautājās no visām pusēm patīkamā dāma.

«Ak mans dievs! ko es te tā sēžu jūsu priekšā! lūk, jauki! Vai zināt, Anna Grigorjevna, kādēļ es atbraucu?* Te viešņai aizrāvās elpa, vārdi kā vanagi taisījās izskriet viens pēr otra, un vajadzēja tikai būt tik necilvēcīgai, kūda bija sirds­draudzene, lai iedrošinātos viņas runu traucēt.

«Lai kā jūs viņu slavējat un lielāt,» runāja viņa ļoti ātri, ātrāk nekā parasti: «bet es teikšu tieši un viņam acīs teikšu, ka viņš ir nelietīgs cilvēks, nelietīgs, nelietīgs, nelietīgs.»

«Bet paklausieties tikai, ko es jums atklāšu ..

«Izrunājuši, ka viņš ir skaists, bet viņš nemaz nav skaists, it nepavisam nav, un deguns viņam … visnepatīkamākais deguns …»

«Atļaujiet, atļaujiet jel jums tikai izstāstīt… mījā Anna Grigorjevna, atļaujiet izstāstīt! Tas tik ir notikums, vai sa­protat: notikums: skonapel-istoar,» runāja viešņa gandrīz ar izmisumu un gluži lūdzošā balsī. Nebūs lieki piezīmēt, ka abu dāmu sarunā iespruka daudz svešvārdu un dažkārt veseli franču teikumi. Lai gan autors ar godbijību atzīst to lielo labumu, kādu franču valoda atnes Krievijai, lai gan ar god­bijību izturas pret mūsu augstāko aprindu teicamo ieražu runāt cauru dienu franciski, kas, zināms, notiek aiz lielas tēvijas mīlestības; tomēr nekādi neuzdrīkstas pieļaut kādas svešas valodas teikumu šajā savā krievu poēmā. Tā tad turpi­nāsim krieviski.

«Kas par notikumu?»

«Ak mana dārgā Anna Grigorjevna, kaut jūs tikai varētu iedomāties to stāvokli, kādā cs nokļuvu, iedomājieties, pie manis šodien atnāk protopopiene, protopopiene, Kirila tēva sieva, un ko jūs domājat: mūsu mīlulis, tas mūsu atbraucējs, kāds izrādās, a?»

«Kā, vai tad viņš arī ar protopopieni lakstojies?»

«Ak Anna Grigorjevna, lai nu būtu lakstojies, tas vēl nebūtu nekas; paklausieties tikai, ko man nu^at stāstīja protopopiene: saka, atbraukusi pie viņas muižniece Koro­bočka, pārbijusies un bāla Kā nāve, un stāsta, bet ko stāsta, paklausieties tikai: vesels romāns: piepeši dziļā naktī, kad mājā visi jau guļ, pie vārtiem tiek klaudzināts tik briesmīgi, kā vien var iedomāties, un kliedz: atveriet, atveriet, ja nē, — vārti tiks ielauzti! … kā jums tas izliekas? Ko jūs pēc tā spriežat par mūsu mīluli?»

«Kāda tad ir tā Korobočka, vai jauna un skaista?»

«Nemaz, vecene.»

«Lūk, jauki! Tad viņš piesējies vecenei. Nu, var redzēt, kāda gaume mūsu dāmām, atradušas ko iemīlēt.»

«Tad nē jel, Anna Grigorjevna, nepavisam ne tas, ko jūs domājat, iedomājieties tikai to, ka ierodas, no galvas līdz kājām apbruņojies kā kāds Rinaldo Rinaldini un prasa: pārdodiet, viņš saka, man visas dvēseles, kas nomirušas. Korobočka ļoti prātīgi atbild, viņa saka, es nevaru pārdot, tāpēc ka tās mirušas. Nē, viņš saka, tās nav miīušas: tā ir mana darīšana, viņš saka, zināt, vai mirušas vai ne; viņas nav mirušas, nav mirušas! kliedz, nav mirušas! Vārdu sakot, sacēla briesmīgu skandaljozu: saskrēja visa sādža, bērni raud, visi kliedz, neviens nekā nesapiot, un, vairāk nekā kā tikai orror, orror, orror.. . Bet, Anna Grigorjevna, jūs nevarat iedomāties, kā es iztrūkos, kad visu to dabūju dzirdēt. «Mījā kundze,» Maška man saka, «paskatieties spogulī, jūs esat bāla.» Par spoguli nav vaļas ne domāt, saku: man jābrauc, jāizstāsta Annai Grigorjevnai. Tūliņ lieku iejūgt zirgus karietē: kučieris Andruška prasa man, kur jābrauc, bet es nevaru ne izrunāt, skatos viņam acīs kā muļķe; man šķiet, viņš nodomāja, ka esmu ārprātīga. Ak, Anna Grigorjevna, kaut tikai jūs varētu iedomāties, kā es pārbijos!»

«Tas taču ir Joti dīvaini,» teica no visām pusēm patīkamā dāma: « ko gan tās mirušās dvēseles varētu nozīmēt? Es, atzīstos, tur nekā nesaprotu. Nu jau otru reizi dzirdu par šīm mirušām dvēselēm; bet mans vīrs saka, ka Nozdrevs melo: tomēr tur laikam kaut kas ir.»

«Bet iedomājieties, Anna Grigorjevna, kāds bija mans stā­voklis, kad dabūju to dzirdēt. Un tagad, Korobočka saka: es nezinu, saka, ko nu man darīt. Piespieda, saka parakstīt kādu viltotu papīru, nosvieda piecpadsmit rubju asignacijās; es, saka, esmu nepieredzējusi, nespēcīga atraitne, es nekā nezinu…» Palūk, kāds notikums! Bet kaut tikai jūs varētu jel maz iedomāties, kā es iztrūkos!»