NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Ka abas dāmas beidzot galīgi pārliecinājās par to, ko no sākuma ieskatīja tikai par iedomām, tur nav nekā neparasta. Mūsējie, gudri ļaudis, kā mēs paši sakām, izturas gandrīz tāpat, un par pierādījumu der mūsu zinātniskie prātojumi. No sākuma zinību vīrs tuvojas kā kāds blēdis, iesāk bailīgi, iesāk lēnā garā, mēreni, iesāk ar vispazemīgāko jautājumu: vai tas nav no turienes? vai šis apgabals nav no tā kakta savu nosaukumu dabūjis? jeb: vai šis dokuments nepieder citiem, vēlākiem laikiem? jeb ari: vai ar šo tautu nav jāsaprot, lūk, kāda tauta? Nekavējoties citē gan vienu, gan otru seno rakst­nieku, un, tikko mana kaut kādu norādījumu vai, vienkārši, kad kaut kas viņam tikai izliekas kā norādījums, viņš jau top drošāks un dūšīgs, sarunājas ar seniem rakstniekiem bez kautrēšanās, jautā viņiem un pats atbild viņu vietā, pavisam aizmirsdams, ka viņš iesācis ar nedrošu varbūtību; viņam jau liekas, ka viņš to jau redz, ka tas ir skaidrs — un spriedums nobeidzas ar vārdiem: tad, lūk, tas tā bija, tad, lūk, par kādu tautu tiek runāts, tad, lūk, no kā­das puses lieta jāaplūko! Pēc tam to visiem dzirdot pasludina no katedras, un jaunatklātā patiesība sāk staigāt pa pasauli, iekarodama sev piekritējus un cienītājus.

Tanī laikā, kad abas dāmas tik veiksmīgi un asprātīgi at­šķetināja tik sarežģītu jautājumu, viesistabā ienāca prokurors ar savu vienmēr sastingušo seju, biezajām uzacīm un mirk­šķinošo aci. Dāmas viena par otru steidzās viņam paziņot visus notikumus, izstāstīja par mirušo dvēseļu pirkšanu, par nodomu aizvest gubernatora meitu un viņu gluži apmulsi­nāja, tā ka viņš nekā nesaprata, lai cik ilgi stāvēja vienā un tai pašā vietā, mirkšķināja kreiso aci un purināja ar lakatu no bārdas tabaku. Abas dāmas pameta viņu tā stāvam un stei­dzās katra uz savu pusi dumpot pilsētu. So pasākumu viņām izdevās veikt mazliet vairāk nekā pusstundā. Pilsēta bija pil­nīgi sadumpota; viss sāka rūgt, kaut jel kāds ko būtu varējis saprast. Dāmas visiem prata sapūst tādu miglu acīs, ka visi, bet it īpaši ierēdņi, labu laiku bija apstulbināti. Viņu stā­voklis no sākuma bija līdzīgs skolnieka stāvoklim, kam guļot biedri, kas agrāk cēlušies, iebāzuši degunā huzaru, tas ir, ar tabaku pildītu papīriņu. Ievilcis ar visu gulētāja sparu ta­baku degunā, viņš atmostas, lec augšā, skatās kā muļķis, acis ieplētis, uz visām pusēm un nevar saprast, kur viņš, kas ar viņu noticis, un pēc tam tikai sāk izšķirt slīpiem saules sta­riem apgaismotās sienas, biedru smieklus, kuri paslēpušies kaktos, rītu, kas skatās pa logu, atmodušos mežu, kas skan tūkstošām putnu balsīm, gaišu kļuvušo upi, kas šur un tur līčloču pazūd starp tievajām niedrēm un visa nokaisīta pliku bērnu bariem, kuri saskrējuši uz peldēšanos, un pēc tam tikai beidzot sāk jūst, ka viņa degunā sēž huzars. Gluži tāds pats pirmajā brīdī bija pilsētas iedzīvotāju un ierēdņu stāvoklis. Ikviens apstājās kā auns, acis ieplētis. Mirušās dvēseles, gubernatora meita un Čičikovs, viss tas viņu galvās sajuka un samaisījās neparasti dīvaini: un tikai pēc tam, pēc pirmā reibuma, viņi pa druskai sāka tos apjaust katru atsevišķi, šķirt vienu no otra, sāka prasīt izskaidrojumu, un dusmojās, redzēdami, ka lieta nekādi negrib noskaidroties. Kas par joku īsteni, kas par joku tās mirušās dvēseles? Mirušajās dvēselēs nav nekādas loģikas, kā var mirušas dvēseles pirkt? kur tāds muļķis atradīsies? un par kādu stulbu naudu viņš tās pirks? un kur, beidzot, kur var likt tādas mirušas dvēseles? un kā­pēc te iejaukta gubernatora meita? Ja viņš ir gribējis to aiz­vest, tad kādēļ viņam pirkt mirušas dvēseles? Un, ja pirkt mirušas dvēseles, tad kādēļ jāaizved gubernatora meita? vai viņš būs gribējis dāvināt viņai tās mirušās dvēseles, vai? Pa­tiesi, kādas aplamas tenkas izplatītas pa pilsētu? Kas tā par kārtību, tu neesi ne apgriezies, bet tādas tenkas jau palaistas, un kad_ jel tur būtu kāda jēga … Tomēr ir izplatītas, tātad kaut kads iemesls taču bijis? Bet kāds iemesls var būt miru­šās dvēselēs? tur ir iemesla nav. Tas iznāk tā: bābas visādus niekus saķērušas un putru savārījušas, lai nu tagad visi strebj! nudien, lai velns parauj! … Vārdu sakot, sacēlās ten­kas, un visa pilsēta sāka runāt par mirušām dvēselēm un gubernatora meitu, par Čičikovu un mirušām dvēselēm, par gubernatora meitu un Čičikovu, visi, kas vien spēja, sacēlās kājās. Kā viesulis sāka griezties līdzi tam, kā likās, snaudošā pilsēta! Izlīda no alām visi gulšņavas un miega mices, kas vairāk gadu nakts svārkos bija staigājuši pa mājām, uzvel­dami vainu te kurpniekam, kas pašuvis šaurus zābakus, te skroderim, te dzērājam kučierim. Visi tie, kas sen bija pār­traukuši visas pazīšanās un sagājās tikai ar muižniekiem Miegapūžņi un Gulētāju (slaveni termini, atvasināti no vār­diem miegs un gulēt, kas pie mums Krievijā lielā cieņā tāpat kā frāze: iebraukt pie Šņācēja un Krācēja, kas nozīmē visādus nāves miegus uz sāniem, uz muguras un visādos citos stā­vokļos ar krākšanu, svilpošanu pa degunu un visiem citiem piederumiem). Visi tie, ko nevarēja no mājas izvilināt laukā ne ar ielūgumu uz piecsimt rubļu dārgu zivju viru ar divi aršinu garām storēm un mutē kūstošām zivju pastētēm; vārdu sakot, izrādījās, ka pilsēta ir liela, ka tajā daudz ļaužu, ka tā pienācīgi apdzīvota. Parādījās arī kāds Sisojs Pafnut- jevičs un Makdonalds Karlovičs, par kuru nekad nekas nebija dzirdēts; viesistabās tagad dēdēja kāds garš, garš ar sašautu roku, tik gara auguma, kāds vēl nekad nebija redzēts. Pa ielām brauca aizsegtas droškas, visādi sen neredzēti līnij- rati, kratekļi, čīkstekļi — un ievārījās putra. Citā reizē un pie citiem apstākļiem tādām tenkām varbūt nebūtu pievērsta nekāda uzmanība; bet N pilsēta jau sen nebija dabūjusi dzirdēt nekādas ziņas. Triju mēnešu laikā pat nebija noticis nekas tāds, ko galvaspilsētās mēdz nosaukt par komeražām, kas, kā zināms, pilsētai ir tikpat kā īstā laikā ievesta pārtika. Pilsētas baumotavā pēkšņi radās divējādi, viens otram gluži pretēji ieskati, un piepeši izcēlās divas pretējas partijas: vīriešu un sieviešu Vīriešu partija, visaplamākā, pievērsa uzmanību mirušām dvēselēm. Sieviešu nodarbojās tikai ar gubernatora meitas nolaupīšanu. Sajā partijā, dāmām par godu jāsaka, bija nesamērojami vairāk kārtības un apdomī­bas. Kā redzams, viņu uzdevums jau ir būt par labām saim­niecēm un kārtības uzturētājām. Viss viņām it drīz pieņēma možu, noteiktu veidu, ietērpās skaidrās un taustāmās formās, noskaidrojās, nokristalizējās, ar vārdu, iznāca gatava ainava. Izrādījās, ka Čičikovs jau sen bijis iemīlējies un ka viņi sati­kušies dārzā pie mēnesgaismas, ka gubernators būtu pat viņam atdevis savu meitu, tāpēc ka Čičikovs bagāts kā žīds, ja tikai par iemeslu nebūtu bijusi sieva, ko esot atstājis (kur viņas bija dabūjušas zināt, ka Čičikovs precējies — par to nevienam nebija ne jausmas), un ka sieva, kas ciešot aiz bez­cerīgas mīlestības, uzrakstījusi gubernatoram ļoti aizgrābjošu vēstuli un ka Čičikovs, redzēdms, ka tēvs un māte nekad nebūs ar mieru, nodomājis zagšus aizvest. Citos namos runāja drusku citādāk: ka Cičikovam sievas nemaz neesot, bet ka viņš, veikls un noteiktas rīcības cilvēks, gribēdams dabūt meitas roku, esot sācis ar māti un viņam bijusi paslepena sirds draudzība ar viņu un ka tikai vēlāk deklarējis par meitas roku; bet māte, baidīdamās, ka nenotiek noziedzība pret reliģiju, un sirdsapziņas mocīta, esot galīgi atsacījusi, un ka, lūk, tādēļ Čičikovs nolēmis nozagt. Pie visa tā pievienojās dažādi paskaidrojumi un labojumi, par cik šīs baumas iespie­dās visnomaļākajās šķērsielās. Krievijā zemākās aprindās ļoti mīl parunāt par tenkām, kas gadās augstākās aprindās, un tādēļ par visu to sāka runāt tādās mājelēs, kur Čičikovs nekad nebija ne acīs redzēts, kur viņu neviens nepazina un kur daudz ko vēl pielika un paskaidroja klāt. Sižets ar katru brīdi kļuva interesantāks un, katru dienu vairāk no- apaļodamies, beidzot galīgā formā, tā, kā ir, nonāca tieši pašas gubernatori enes ausīs. Gubernatoriene kā ģimenes māte, kā pilsētas pirmā dāma un, beidzot, kā dāma, kam par to visu nebija ne mazākās aizdomas, jutās galīgi apvainota no šādām pasakām un iekvēlojās dusmās, no visiem viedok­ļiem taisnīgās. Nabaga gaišmatei bija jāizcieš visnepatīka­mākā tēte-ā-tēte, kāda vien var gadīties sešpadsmit gadu vecai meičai. Visādiem jautājumiem, tirdīšanām, lietas iz­meklēšanai, bārieniem, draudiem, pārmetumiem, biktēšanām nebija gala, tā ka meiča sāka raudāt, vaimanāt un nevarēja neviena vārda saprast; šveicaram tika dota visstingrāko pa­vēle nekad un ne pie kādiem apstākļiem nelaist Čičikovu iekšā.