NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Sapulcējoties pie policijmeistara, lasītājam jau pazīstamā pilsētas tēva un labdara, ierēdņiem bija gadījums vienam otru novērot, ka no rūpēm un nemiera viņi pat ir novājējuši. Patiesi, jaunā ģenerālgubernatora iecelšana un šie saņemtie tik svarīga satura papīri un šīs dievs zina kādas baumas, viss tas bija atstājis uz viņu sejām redzamas zīmes, un frakas daudziem bija kļuvušas jūtami platākas. Visi bija sarāvu­šies, ir priekšsēdētājs bija kļuvis vājāks, ir slimnīcu valdes inspektors novājējis, ir prokurors novājējis, ir kāds Sīmanis Ivanovičs, ko nekad nesauca uzvārdā un kas nēsāja rādāmā pirkstā gredzenu, ko vienmēr mēdza dot dāmām ap­lūkot, arī tas bija novājējis. Protams, atradās arī, kā tas vien­mēr gadās, daži drošinieki, kas nebūt nezaudēja dūšu, bet tādu bija visai maz. Viens vienīgais pastmeistars. Viņa pa­rasti vienmērīgais raksturs nebija pārmainījies, un vienmēr līdzīgos gadijumos viņam bija paradums runāt: «Pazīstam mēs jūs, ģenerālgubernatorus! Jūs varbūt trīs četri pārmai­nīsieties, bet es trīsdesmit gadu, mans kungs, sēdu vienā un tai pašā vietā.» Citi ierēdņi viņam uz to parasti atbildēja: «Tev jau ir labi, sprechen sie deutsch, Ivan Andreič: tev tikai pasta darīšanas: saņemt un aizsūtīt ekspediciju, varbūt vie­nīgi vari piekrāpt, ja aiztaisīsi kantori stundu ātrāk, vai pa­ņemsi lieku maksu no nosebojuša tirgotāja par vēstules pie­ņemšanu vēlāk par noteikto laiku, vai ari aizsūtīt kādu paku, kas nemaz nav sūtāma, pie tāda darba, zināms, katrs būs svēts. Bet ja tev velns katru dienu ap degunu dejotu: tu pats nemaz negribi ņemt, bet viņš tev bāž. Un tev arī nav liela bēda, tev tikai viens dēlēns; bet man, brāl, Praskovju Fjorio- rovnu dievs tik labi svētījis, kā gads, tā atnes: vai nu Praš- kušku vai Petrušku: te, brāl, dziedāsi citu dziesmu.» Tā runāja ierēdņi, un, vai patiesi iespējams velnam pretoties, par to spriest nav autora darīšana. Šoreiz sanākušajā sapulcē ļ^ti varēja manīt tās vajadzīgās lietas trūkumu, ko vienkārša tauta sauc par saprātu. Vispār, mēs kaut kā neesam izveido­jušies svarīgām apspriedēm. Visās mūsu sapulcēs, sākot ar zemnieku sādžu sapulcēm, beidzot ar visdažādākajām zinību un citām komitejām, ja tajās nav vienas galvas, kas vald^a pār visu, piemīt lielas jukas. Grūti pat pateikt, kāpēc tas tā, redzams, tāda tauta, vienīgi izdodas tās apspriedes, kurās sa­nāk, lai pažūpotu un paēstu pusdienas, proti, klubi un visā­das voksales vāciešu gaumē. Bet gatavi, varbūt, mēs ik brīdi esam uz visu ko. Mēs pēkšņi, ja papūš tik vējš, ierīkosim lab­darības veicināšanas un sazini nu kādas vēl biedrības. Mērķis būs skaists, bet pie visa tā nekas neiznāks. Varbūt tas ceļas no tā, ka mēs apmierināmies pašā sākumā un jau uzskatām, ka viss izdarīts. Piemēram, pasākuši kādu labdarīgu bied­rību trūcīgiem, mēs tūliņ, lai atzīmētu šādu teicamu pasā­kumu, rīkojam pusdienu visiem pilsētas augstmaņiem, pro­tams, par pusi no saziedotajām sumām; par atlikušo komi­teja nomā sev lepnu dzīvokli ar apkuri un sargiem, bet pēc tam nabagiem tad arī paliek no visas sumas pieci ar pus rubļa, pie kam arī te, šīs sumas sadalīšanā, ne visi locekli ir vienis prātis savā starpā, un ikviens bāž kādu savu kūmu. Kaut gan šoreiz sanākusi sapulce bija gluži citāda veida: tā sanāca aiz nepieciešamības. Lieta grozījās nevis ap kādiem nabagiem vai svešām personām, bet tā skāra katru ierēdni personīgi, tas bija posts, kas draudēja visiem vienlīdz, tātad gribot negribot te jābūt vienprātīgākiem, saliedētākiem. Bet pie visa tā iznāca velns zina kas. Nerunājot jau nemaz par domstarpībām, kas raksturīgas visām apspriedēm, sanākušo spriedumos atklājās kaut kāda neizprotama nedrošība: viens teica, ka Čičikovs esot valsts asignaciju taisītājs, bet pēc tam pats piemetināja: bet varbūt arī nav taisītājs; otrs apgalvoja, ka viņš esot ģenerālgubernatora kancelejas ierēdnis, un tūliņ piebilda: kaut gan velns viņu zina, uz pieres taču neizlasīsi. Pret minējumu, vai tik nav pārģērbies laupītājs, uzstājās visi; atrada, ka ārpuse pati par sevi jau bija godīga, viņa va­lodā ņebija nekā tāda, kas liktu domāt, ka viņš var būt cil­vēks ar mežonīgu uzvešanos. Pēkšņi pastmeistars, kādu brīdi iegremdējies domās, vai nu aiz nejaušas iedvesmas, kas viņu pārņēma, vai arī aiz kā cita, negaidot iesaucās: vai zināt, kungi, kas viņš ir? Balss, kādā viņš to izteica, slēpa sevī kaut ko satricinošu, tā ka visus piespieda vienā un tajā pašā laikā izsaukties: nu, kas? — Tas, kungi, nav neviens cits kā kap­teinis Kopeikins! Bet, kad visi kā vienā balsī jautāja: kas tas kapteinis Kopeikins tāds ir? — pastmeistars teica: tad jūs nezināt, kas ir kapteinis Kopeikins?

Visi atbildēja, ka nebūt nezinot, kas ir kapteinis Kopei­kins.

«Kapteinis Kopeikins,» teica pastmeistars, savu tabakas dozi tikai pa pasei attaisījis, jo baidījās, ka kāds no kaimi­ņiem neiebāž tur savus pirkstus, kuru tīrībai viņš vāji ticēja, un viņam pat bija paradums piemetināt: «Zinām, mīļais: jūs ar saviem pirkstiem diezin kādas vietas izgrābstāt, bet tabaka ir lieta, kas prasa tīrību.» — «Kapteinis Kopeikins,» viņš at­kārtoja, jau tabaku iešņaucis: «nu, par to, ja izstāstītu, iz­nāktu pat kādam rakstniekam interesanta, dažā ziņā īsta poēma.»

Visi klātesošie izteica vēlēšanos dzirdēt šo notikumu jeb, kā izteicās pastmeistars, rakstniekam interesanto, dažā ziņā īsto poēmu, un viņš iesāka tā:

«Pēc divpadsmitā gada kara, mans kungs,» — tā iesāka pastmeistars, nevērojot to, ka istabā sēdēja nevis viens kungs, bet veseli seši, — «pēc divpadsmitā gada kara līdz ar ievainotajiem tika atsūtīts arī kapteinis Kopeikins. Vai nu pie Krasnajas, vai pie Leipcigas, tikai varat iedomāties, vi­ņam bija norauta roka un kāja. Nu, toreiz par ievainotajiem, zināt, netika vēl nemaz gādāts: tā sauktais invalidu kapitals tika nodibināts, varat iedomāties, dažā ziņā daudz vēlāk. Kapteinis Kopeikins redz: vajadzētu strādāt, bet viņam, sa­protat, ir tikai kreisā roka. Ieradās mājās pie tēva; tēvs at­bild: «Man nav nekā, ar ko tevi barot, es,» — varat iedomā­ties, — «pats tikko nopelnu maizi.» «Lūk, mans kapteinis Kopeikins apņēmās, mans kungs, doties uz Pēterburgu un lūgt valdnieku, vai nebūs monarcha žēlastības: «ka, lūk, tā un tā, dažā ziņā, tā sakot, dzīvību upurējis, asinis lējis…» Nu, kaut kā, zināt, ar ceļa vīriem vai kroņa vezumiem, vārdu sakot, mans kungs, viņš kaut kā aizvilkās līdz Pēterburgai. Nu, varat iedomāties, tāds kaut kāds, tas ir, kapteinis Kopei­kins, piepeši atradās galvaspilsētā, kurai līdzīgas, tā sakot, nav pasaulē! Piepeši viņa priekšā pasaule, tā sacīt, kāds dzī­ves lauks, pasakaina Šecherezada. Piepeši kaut kāds tāds, varat iedomāties, Ņevas prospekts vai ari, zināt, kaut kāda Zirņu iela, velns lai parauj! Vai arī kaut kāda Ļiteinaja; tur paceļas kaut kāda smaile gaisā; tilti karājas tik ellišķīgi, va­rat iedomāties, bez kādas, tas ir, pieskaršanās, vārdu sakot, mans kungs, Semiramida, un tas ir viss! Viņš mēģināja no­īrēt dzīvokli, tikai viss tas briesmīgi kož makā: aizkari, sto- ras, tāda velna būšana, saprotat, paklāji — tīrā Persija: ar kājām, tā sacīt, mīdi kapitalu. Nu, vienkārši, tas ir, tu ej pa ielu, un tavs deguns tā vien jūt, ka ož pēc tūkstošiem; bet mana kapteiņa Kopeikina asignāciju bankā, saprotat, nav vairāk kā gabalu desmit zilo. Nu, beidzot viņš apmetas Re- veles viesnīcā, par rubli diennaktī: pusdienā dabūja kāpostus un gabalu gaļas. Redz, nav ko gaidīt. Izprašņāja, pie kā griez­ties. Saka, ka esot savā ziņā augstākā komisija, valde, sapro­tat, kaut kāda un par priekšnieku kāds ģeneralanšefs. Bet valdnieka, jums jāzina, tajā brīdī nebija galvaspilsētā; kara­spēks, varat iedomāties, vēl nav atgriezies no Parizes, visi bija ārzemēs. Mans Kopeikins, agrāk piecēlies, ar kreiso roku bārdu noskuvis, tāpēc ka maksāt bārddzinim, tas, dažā ziņā, sastādīs rēķinu, veco mundieri uzvilcis, ar savu koka kruķi, varat iedomāties, devās pie paša priekšnieka, pie augstmaņa. Izprasīja, kur dzīvo. «Lūk,» saka, norādot viņam namu Pils- krastā. Mājiņa, vai saprotat, kā zemniekam, bet stiklu vietā logos, varat iedomāties, pusotras asis gari spoguļi, tā ka vā­zes un viss, kas vien ir istabās, izliekas ārā: dažā ziņā var pasniegt no ielas ar roku: dārgi marmori pie sienām, metala galantērijas, pie durvīm metala rokturi, tā ka vispirms, vai zināt, jāieskrej sīkumbodē, jānopērk par grasi ziepes un stundas divas jāberž ar tām rokas, un tad tikai var ķerties pie spožā roktura, ar vārdu: visur tāda laka — savā ziņā prāta aptumsums. Šveicars vien jau izskatās pēc ģeneralisi- musa: zizlis apzeltīts, fiziognomija kā grafam, tāds kā trekni nobarots mopsis; batista apkaklītes, neģēlība!… Mans Kopei­kins ar savu koka kāju kaut kā ievilkās pieņemamā istabā, tur iespiedās kaktiņā, lai ar elkoni, varat iedomāties, neno- grūstu kaut kādu Ameriku vai Indiju — tādu apzeltītu, sa­protat, porcelānā vāzi. Nu, saprotams, ka viņš tur nostāvējās, cik iien, tāpēc ka, varat iedomāties, bija atnācis tādā laikā, kad ģenerālis, savā ziņā, bija tikko kā piecēlies no gultas un kambarsulainis, varbūt, viņam pasniedza kaut kādu tur sudraba vanniņu, kur, saprotat, visādi mazgāties. Gaida mans Kopeikins stundas četras, kamēr, lūk, beidzot ienāk adju­tants vai kāds cits ierēdnis. «Ģenerālis,» — saka, «tūliņ iz­nāks pieņemamā istabā.» Bet pieņemamā istabā jau ļaužu kā pupas uz šķīvja. Tie nav vis tādi kā mūsu bāliņš kalps, visi tikai ceturtās vai piektās klases pulkveži, bet vietvietām uz­plečos ari pamirdz resnais makarons — ar vārdu, ģenerali- tate. Pēkšņi istabā, saprotat, it kā mazliet sakustējās, līdzīgi maigam eteram. Sur un tur dzirdams: «šū, šū,» un beidzot iestājās baismīgs klusums. Lielmanis ienāk. Nu … varat iedomāties: valsts cilvēks! Sejā, tā sacīt… nu, saskaņā ar rangu, saprotat… ar augsto činu… ari tāda izteiksme, sa­protat. Visi, kas vien atradās priekšistabā, protams, acumirklī izstiepās, dreb, gaida, savā ziņā, likteņa lēmumu. Ministrs vai augstmanis pieiet pie viena, pie otra: «Jums kas? jums kas? ko jūs vēlaties? kas jums par lietu?» Beidzot, mans kungs, pie Kopeikina. Kopeikins, dūšu saņēmis: «Tā un tā, jūsu ekselence: esmu lējis asinis, savā ziņā, pazaudējis roku un kāju, strādāt nevaru, uzdrošinājos lūgt monarcha žēlastību.» Ministrs redz: cilvēks uz koka kājas un labā piedurkne tukša piesprausta pie mundiera. «Labi,» saka, «pienāciet pēc kādām dienām.» Mans Kopeikins iznāk gandrīz vai sajūsmā: viens tas, ka ir bijis gods būt audiencē, tā sacīt, ar pirmkla­sīgu augstmani, bet otrs tas, ka tagad nu beidzot dažā ziņā izšķirsies par pensiju. Tādā, saprotat, sajūsmā lec pa tro­tuāru. Iegāja Palkina traktierī izdzert glāzi degvīna, paēda pusdienu Londonā, lika sev atnest kotleti ar kaperiem, lika atnest treknu vistu ar visādām finterlejām; pudeli vīna, va­karā devās uz teātri, ar vārdu, saprotat, uzdzīvoja. Pa ietvi redz, iet kāda slaida angliete kā kāds gulbis, varat iedomā­ties. Mans Kopeikins, zināt, asinis viņam iekaisa, jau sāka uz savas koka kājas skriet viņai pakaļ, truk, truk — «labāk ne,» nodomāja, «labāk tad, kad dabūšu pensiju, tagad jau es esmu par daudz iztērējies.» Tā, mans kungs, pēc kādām trim čet­rām dienām atkal ierodas mans Kopeikins pie ministra, gaida pieņemšanu. «Tā un tā,» saka: «atnācu,» saka, «lai dzirdētu jūsu augstās ekselences pavēli par slimajiem un ievainota­jiem…» un tamlīdzīgi, saprotat, dienesta valodā. Augstmanis, varat iedomāties, viņu tūliņ pazina: «A,» saka, «labi,» saka: «šoreiz nekā jums vairāk nevaru teikt kā tikai to, ka jums vajadzēs gaidīt valdnieka atbraukšanu; tad, bez šaubām, tiks doti rīkojumi par ievainotajiem, bet, tā sacīt, bez monarcha gribas es nekā nevaru darīt.» Palokās, saprotat, un — ar dievu. Kopeikins, varat iedomāties, iznāca visnenoteiktākā stāvokli. Viņš jau bija domājis, ka viņam izdos naudu: «Še tev, balodīt, dzer un līksmo»; bet tā vietā viņam pavēlēts gaidīt, un pie tam arī laiks nav nolikts. Viņš tad tik pūcīgs iznāca uz kāpnēm kā pūdelis, saprotat, kuru pavārs aplējis ar ūdeni: ir aste kājstarpi, ir ausis nokāris. «Nu, nē,» pie se­vis domā: «iešu otrreiz, izskaidrošu, ka ēdu beidzamo ku­mosu — ja nepalīdzēsiet, man, zināmā mērā, jāmirst badā.» Vārdu sakot, mans kungs, atkal viņš atnāk Pilskrastā, un viņam saka: «Nevar, nepieņem, atnāciet rīt.» Otrā dienā — tas pats; bet šveicars uz viņu vienkārši ir skatīties negrib. Bet pa to laiku viņam no zilajām, saprotat, kabatā palikusi ti­kai viena. Agrāk ēda kāpostus, gabalu gaļas: bet tagad bodītē paņem kaut kādu siļķi vai sālītu gurķi un maizi par diviem grašiem, ar vārdu — badojas nabags, bet apetits tīri kā vil­kam. Iet garām tādam restoranam — pavārs, varat iedomā­ties, tur ārzemnieks, tāds francūzis ar platu fiziognomiju, ho­landiešu veļā, priekšauts sniega baltumā, gatavo kaut kādu fenzervu, kotletes ar trifeļiem, ar vārdu — tādu rasupē deli­katesi, ka no apetita varētu vai pats sevi apēst. Vai arī gadās iet gar Miļutina veikaliem, tur pa logu raugās dažā ziņā lasis, ķirši — par pieci rubļi gabalā, milzenis arbūzs, īsts diližanss, lien pa logu laukā un, tā sacīt, meklē muļķi, kas samaksātu simt rubļu, ar vārdu — uz katra soļa tāds kārdinājums, slie­nas tek, bet viņš arvien dzird «rīt». Tad nu varat iedomāties, kāds viņa stāvoklis: te, no vienas puses, tā sacīt, lasis un ar­būzs, bet, no otras puses, viņu cienā ar vienu un to pašu ēdienu: «rit». Beidzot nabadziņam dažā ziņā kļuva neciešami, viņš apņēmās par katru cenu ietikt ar varu, saprotat. Pagai­dīja pie ieejas, vai nenāks vēl kāds lūdzējs, un kopā ar kādu ģenerāli, saprotat, uz savas koka kājas ieslīdēja pieņemamā istabā. Augstmanis pēc paraduma iznāk: «Jums kas? Jums kas! A!» saka, ieraudzījis Kopeikinu: «es taču jums paziņoju, ka jums jāgaida lēmums.» — «Apžēlojieties, jūsu augstā ekselence, — nav, tā sacīt, maizes gabala …» — «Ko lai dara? Es jums nekā nevaru palīdzēt, pagaidām pacentieties paši sev palīdzēt, gādājiet paši līdzekļus.» — «Bet, jūsu aug­stā ekselence, paši varat, dažā ziņā, spriest, kādus līdzekļus varu sagādāt bez rokas un kājas.» — «Taču,» saka lielmanis, «saprotiet: es jūs nevaru uzturēt, dažā ziņā, uz sava rēķina; man ir daudz ievainoto, visiem viņiem vienādas tiesības… Bruņojieties ar pacietību. Atbrauks valdnieks, es jums varu dot goda vārdu, ka viņa monarcha žēlastība jūs neat­stās.» — «Bet, jūsu augstā ekselence, es nevaru gaidīt,» saka Kopeikins un saka, dažā ziņā, rupji. Lielmanim, saprotat, sa­nāk jau dusmas. Patiesi: tur no visām pusēm ģenerāļi gaida lēmumus, pavēles; tā sacīt, svarīgas valsts darīšanas, kas prasa visātrāko izpildi, — ik nokavēts brīdis svarīgs, — bet te nezin no kurienes piesējies neatlaidīgs kā velns. — «Atvai­nojiet,» saka: «man nav vaļas … mani gaida svarīgākas lie­tas nekā jūsu.» Atgādina dažā ziņā smalkā veidā, ka laiks beidzot iet projām. Bet mans Kopeikins, — zināt, bads viņu padara drošu: «kā gribat, jūsu augstā ekselence,» saka, «ne­kustēšos no vietas līdz tam laikam, kamēr nedosiet rezolū­ciju.» Nu … varat iedomāties: atbildēt tādā kārtā augst­manim, kuram jāsaka tikai vārds, ka aizlidosi pa gaisu tā, ka ir velns tevi neatradis … Bet, ja jums kādam kaut ko līdzīgu teiks ierēdnis, par vienu činu zemāks, tad jau tūliņ rupjības. Nu, bet tur, kāds atstatums, kāds atstatums: ģeneralanšefs un kaut kāds kapteinis Kopeikins! 90 rubļu un nulle! Ģene­rālis, saprotat, vairāk nekā, kā tikai paskatījās, bet skatiens — kā ass ierocis: dūšas vairs nav — tā jau papēžos. Bet mans Kopeikins, varat iedomāties, ne no vietas, stāv kā miets. «Ko tad jūs?» saka ģenerālis un saņem šo, kā saka, grožos. Kaut gan, jāsaka, ka viņš apgājās vēl diezgan žēlīgi: kāds cits pa­sūtītu tā, ka dienas trīs pēc tam iela grieztos ačgārni gaisā, bet viņš tikai noteica: «Labi,» saka: «ja jums te par dārgu dzīvot un jūs galvaspilsētā nevarat mierīgi nogaidīt savu lik­teni, tad es jūs izsūtīšu uz kroņa rēķina. Pasaukt feldjegeru! aizsūtīt viņu uz dzīves vietu!» Bet feldjegers, saprotat, stāv jau tur: trīs aršinas garš vīrietis, ķetnas viņam, varat iedo­māties, jau no pašas dabas dotas kā priekš ormaņiem, ar vārdu, īsts dantists… Tad viņu, dieva kalpu, sagrāba, mans kungs, un ratos iekšā ar feldjegeru. «Nu,» domā Kopeikins, «vismaz nav jāmaksā vešanas nauda, paldies arī par to.» Lūk, viņš, mans kungs, brauc ar feldjegeru un, braukdams ar feld­jegeru, avā ziņā, tā sacīt, apspriežas pats ar sevi: «Ja ģene­rālis saka, lai es pats pameklējot līdzekļus, kā sev palīdzēt, — labi,» saka, «es,» taka, «atradīšu līdzekļus!» Nu, tiklīdz viņu nogādāja dzīves vietā, un, kur tieši viņu atveda, nekas nav zināms. Tā, zināt, arī baumas par kapteini Kopeikinu iegri­mušas aizmirstības upē, kaut kādā tādā Letā, kā dzejnieki saka. Bet atjaujiet, kungi, te nu tad, var teikt, arī sākas pa­vediens, romāns. Tātad, kur palika Kopeikins, nav zināms; bet, varat iedomāties, nepagāja ir divi mēneši, kad Rjazaņas mežos uzradās laupītāju bars, un šā bara atamans, mans kungs, bija nekas cits kā …»