NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Viņš uzsāka saimniekot, rīkot. Atvieglināja klaušas, sama­zinot darba dienas muižniekam un palielinādams zemnieka laiku. Muļķi pārvaldnieku padzina. Pats bija klāt visur, gāja uz lauka, rijā, šķūnī, dzirnavās, piestātnē pie barku un laivu iekraušanas, tā ka kūtrie jau sāka knosīties. Bet tā neturpinājās ilgi* Zemnieks ir apķērīgs: drīz viņš saprata, ka, lai gan kungs rādās sparīgs un viņam ir griba ķerties pie daudz kā, bet kā īstenr, kādā veidā pie kā ķerties, to nesajēdz, runā kā no grāmatas un nepārliecinoši. Iznāca tā, ka kungs un zemnieks ne jau nu gluži viens otra nesaprata, bet neva­rēja kopā sadziedāties, nepiclāgojās vilkt vienu un to pašu noti.

Tentetņikovs sāka ievērot, ka kunga zemē viss padevās tā kā sliktāk nekā uz zemnieku tīrumiem. Sēts tika agrāk, uzdīga vēlāk, bet strādāja, kā likās, labi. Pats viņš bija klāt un par centīgo darbu lika pat izsniegt pa mēriņam degvīna. Zemniekiem jau sen brieda rudzi, bira.auzas, ceroja prosa, bet viņam tikai nule labība sāka stiept stiebrus un vārpas vēl nebija lāgā aizmetušās. Ar vārdu, kungs sāka ievērot, ka zemnieks, nevērojot visus atvieglinājumus, blēžojas. Viņš mēģināja pārmest, bet saņēma šādu atbildi: «Kā gan, kungs, tas varētu būt, ka mēs nepūlētos par kunga labumu! Paši redzējāt, ar kādu centību arām un sējām — pat mēriņu degvīna likāt izsniegt.» Ko te varēja iebilst?

«Bet kāpēc gan tagad slikti iznācis?» kungs taujāja.

«Kas lai zina! Šķiet, tārpi būs no apakšas grauzuši. Un ari vasara kāda: lietus pavisam nav lijis.»

Bet kungs redzēja, ka zemniekiem tārpi nav saknes grau­zuši, arī lietus bija tā dīvaini lijis — joslām, zemniekiem ticis, bet kunga druvā kaut jel pilīti būtu nopilinājis.

Vēl grūtāk viņam bija sadzīvot ar sieviešiem. Diendienā tās atlūdzās no darba, sūrodamās par klaušu smagumu. Dīvaina lieta! viņš bija pavisam atlaidis visādas audekla, ogu, sēņu un riekstu devas, uz pusi tām samazinājis citus darbus, domādams, ka sievieši šo laiku izmantos mājsaimniecībā, apšūdināsies, aplāpīs savus vīrus, pavairos sakņu dārzus. Bet nekas no tā! Dīkdienība, kautiņi, tenkas un visādas ķildas ieviesās pie daiļā dzimuma un vēl tādā mērā, ka vīri nāca pie viņa ar šādiem vārdiem: «Kungs, savaldi manu velna bābu! Taisni kā pats nelabais — nevar ar tādu sadzīvot!»

Pārvarējis sevi, viņš drīz noņēmās būt bargs; bet kā tu būsi bargs? Sieviete kļuva par tādu bābu; tā sāka gaudot, bija tik vārga, slima, aptinusies tādās nejaukās, riebīgās lupatās; dievs zina no kurienes tādas bija rāvusi. «Ej, pazūdi man no acīm! Dievs ar tevi!» sacīja nabaga Tentetņikovs un pēc tam ievēroja, ka slimā, tikusi aiz vārtiem, saķērās ar kaimiņieni kaut kāda rāceņa dēļ un tā noglaudīja tai sānus, ka pat vese­līgs vīrietis to nespēs. *

Viņš iedomājās tiem ierīkot kaut kādu skolu, bet iznāca tādas aplamības, ka viņš pat galvu nokāra; labāk nebūtu to iedomājies! Tiesas spriešanā un izmeklēšanā izrādījās, ka visi tie juridiskie smalkumi, kuros viņu bija apmācījuši profesori filozofi, nekur neder. Melo viena puse, melo otra puse, un velns lai tiek galā! Un viņš atskārta, ka juridisko un filozo­fisko grāmatu smalkuma vietā vajadzīgāka bija vienkārša cilvēka pazīšana; un viņš redzēja, ka viņam kaut kā trūkst, bet kas — to dievs zina. Un notika, kas bieži notiek: ne zemnieks saprata kungu, ne kungs zemnieku; zemnieks pa­rādīja savu slikto pusi, un kungs parādīja savu slikto pusi. Viss tas ievērojami atvēsināja muižnieka centību. Darbus pārraugot, viņš vairs nebija vērīgs. Vai nu pļavās klusi ska­nēja izkaptis, vai nu kaudzēs krāva, vai labību cēla stirpās, vai arī tuvumā tika darīti sādžas darbi — viņa skatiens vērsās tālāk; vai atkal, ja tālumā kaut kur notika darbi — viņa acis uzmeklēja tuvākos priekšmetus vai vērās sānis uz upes līci, pa kuru staigāja sarkanknābainais sarkankājainais mārtiņš, protams — putns, bet ne cilvēks. Viņš ziņkārīgi vēroja, ka putns, noķēris piekrastē zivi, turēja to šķērsu knābī, it kā pārdomādams, rīt vai nerīt, — un pie tam cītīgi raudzījās gar upi, kur tālumā baloja otrs mārtiņš, kas, zivi vēl nesamedījis, savukārt vēroja pirmo, kam tā jau bija knābī. Vai atkal, pavisam piemiedzis acis un pacēlis augšup galvu pret debesu tālēm, viņš ļāva savai ožai uzsūkt lauku smaržas, bet dzirdei priecāties par gaisa iemītnieku dziedoņu balsīm, kas no visām pusēm, no debesīm un no zemes, savienojās vienā saskaņotā korī, viens otru nejaukdami. Rudzos kliedz paipala, zālē griež grieze, virs [tiem] čivina pāri skrejošās kaņepju žubītes, blēj gaisā pacēlusies mēr- kaza, trallina cīrulis, gaismā pazuzdams, un kā taures skan dzērvju klaigas, kad tās lielos augstumos kārto savus trīs­stūrus. Visa skaņā pārvērtusies apkārtne atsaucas . .. Radītāj! cik skaista vēl ir tava pasaule vientuļā malā, sādžā, tālu no nekrietnajiem lielceļiem un pilsētām! Bet arī tas viņam apnika. Drīz viņš pavisam mitējās iet uz lauka, iesēdās istabās, pat atteicās pieņemt pārvaldnieku ar ziņojumu.

Agrāk, gadījās, iegriezās pie viņa no kaimiņiem viscauri tabakas dūmu piesātinātais atvaļinātais huzaru poručiks vai atkal kraso uzskatu dēļ augstskolu nebeidzis students, kas savas gudrīoas sasmēlies no jaunākām brošūrām un avizēm. Bet arī tie viņam apnika. Viņu valodas tam sāka likties paviršas, vaļīgā eiropiskā izturēšanās ar uzsišanu uz ceļ­gala, tāpat muguras liekšana un izlaidība — izlikās par daudz tieša un kaila. Viņš nolēma pārtraukt ar viņiem pazī­šanos un izdarīja to pat diezgan asi. Piemēram, kad vis­patīkamākais visās paviršās sarunās par visu ko pasaulē, mūsu dienās jau izmirstošo pulkvežu branderu pārstāvis un līdz ar to uznākušā jauno domu virziena sludinātājs Varvars Nikolajevičs ViŠņepokromovs atbrauca pie viņa, lai patriek­tos pēc sirdspatikas gan par politiku, gan filozofiju, gan lite­ratūru, gan morāli un pat par Anglijas finanču stāvokli — viņš lika pateikt, ka neesot mājās, un reizē ar to bija tik neuzmanīgs parādīties pie loga. Viesi un saimnieks saskatī­jās. Viens, protams, norūca caur zobiem - «lops!», otrs dusmās atbildēja tāpat ar kaut kādu, apmēram, cūkai līdzīgu nosaukumu. Ar to pazīšanās beidzās. Kopš tā laika neviens pie viņa nebrauca.

Par to viņš priecājās un nodevās liela sacerējuma pārdo­mām par Krieviju. Kā šis sacerējums tika pārdomāts, to lasītājs jau redzēja. Nodibinājās dīvaina, nekārtīga kārtība. Tomēr nevar sacīt, ka nebūtu brīžu, kuros viņš it kā pamo­dās no miega. Kad pienāca pasts ar avizēm un žurnāliem un viņš izlasīja kāda bijuša biedra pazīstamu vārdu, kurš jau paspējis tikt redzamā vietā valsts dienestā vai kurš ar visu krūti darbojjs zinātnes un vispasaules lietās, tad viņa sirdi apņēma klusas skumjas un neviļus izlauzās sāpīgs pārme­tums par savu bezdarbību. Tad^paša dzīve tam likās pretīga un nejauka. Ar neparastu spēku viņa atmiņā atausa bijušie skolas gadi, un gara acu priekšā pēkšņi kā dzīvs nostājās Aleksandrs Petrovičs… Asaras straumēm lija pār viņa vaigiem…

Ko nozīmēja šīs raudas? Vai sāpošā dvēsele ar tām atklāja savas slimības skumjo noslēpumu, — ka viņā nebija spējis izveidoties un pieņemties spēkā augstvērtīgs iekšējais cilvēks, kas bija sācis rasties; — ka, no jaunības nenorūdījies cīņā ar neveiksmēm; viņš nespēja sasniegt to augsto stā>- vokli, lai paceltos un briestu no šķēršļiem un kavēkļiem; ka, izkusis līdzīgi sakarsētam metālam, lielo sajūtu bagātais krā­jums neguva pēdējo rūdījumu; ka pārāk agri nomira viņa neparastais audzinātājs un ka tagad visā pasaulē nav neviena, kas spētu atjaunot mūžīgā svārstībā ļodzošos spēkus un nevarīgo, piespiesties nespējīgo gribu, kas dvēselei uzsauktu modinošu, pamudinošu vārdu: uz priekšu! pēc kura alkst visur, visu pakāpju, visu šķiru un kārtu, visu arodu krievu cilvēks?