NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Čičikovs daudz staigāja. Bija kur ldaiņāt, bija kur pa­staigāties. Te viņš vērsa savus soļus uz lēzeno augstieni, ar skatu uz leju ielejās, kurās pēc paliem vēl visur bija pali­kuši lieli ezeri, ar vēl kailo koku puduriem kā tumšām salām; vai viņš devās biezokņos, mežainās gravās, kur cieši…………. kopā auga koki ar putnu lizdām……………… ķērcošu vārnu bari, krustām šķērsām lidodami, aptumšoja debesis. Pa iz- žuvušo zemi varēja aiziet līdz piestātnei, no kurienes atīrās pirmie kuģi ar zirņiem, miežiem un kviešiem, un tai pašā laikā straujie ūdeņi ar apdullinošu troksni gāzās uz jau darbu uzsākušo dzirnavu ratu. Viņš gāja vērot pirmos pa­vasara darbus, skatīt, kā svaigi uzplēstas vagas melnās slejās svītroja zaļo zēlumu un kā sējējs, piesizdams ar roku kaklā piekārtai sētuvei, saujām kaisa sēklu tik vienmērīgi, ka ne graudiņš nekrīt attālāk ne uz vienu, ne uz otru pusi.

Čičikovs bija visur pabijis. Izrunājies un izspriedies gan ar pārvaldnieku, gan ar zemniekiem, gan ar dzirnavnieku. Uzzinājis visu, par visu, kas un kā, kā iet saimniecībā, par cik pārdod labību, cik pavasaros un rudeņos ieņem par miltu malumu, kā sauc katru zemnieku, kurš ar kuru rados, kur pircis govi un ar ko baro cūku, — vārdu sakot, — visu. Viņš bija uzzinājis arī to, cik zemnieku apmiruši; izrādījās — nedaudz. Kā gudrs cilvēks viņš pēkšņi ievēroja, ka Andreja Ivanoviča saimniecībā neiet diezcik labi: visur nolaidība, nevērība, zagšana, ne mazums arī žūpības. Un domāja: «Kas tas Tentetņikovs gan par lopu! Tāda muiža un tik nolaista! Te varētu saņemt piecdesmit tūkstošus gada ienākuma.»

Šādās pastaigās ne vienu reiz vien viņam ienāca prātā kād­reiz pašam kļūt, — tas ir, protams, ne tagad, bet vēlāk, kad galvenais darbs būs nodarīts un būs iegūti līdzekļi, — pašam kļūt par šādas muižas mierīgu īpašnieku. Te viņš iedomājās arī jaunu, svaigu sievu, skaistu seju, no tirgoņu vai citas bagātas kārtas, kura prastu arī spēlēt. Domās viņš skatīja arī jauno paaudzi, kuras uzdevums būtu gādāt par Čičikovu ģimenes turpināšanu: nerātnis puisēns un skais­tule meitene vai pat divi puisēni un divas vai pat trīs mei­tenes, lai visi zinātu, ka viņš patiesi dzīvojis un bijis, bet nevis kā kaut kāda ēna vai rēgs pārslīdējis pār zemi, — lai nebūtu jākaunas arī pret tēvzemi. Tad pat viņš iedomājās vēl par to, ka nebūtu slikts činas paaugstinājums: piemē­ram, valsts padomnieks, godājama un cienījama čina… Vai nu maz kas ienāk prātā cilvēkam pastaigājoties, kas tik bieži cilvēku atrauj no vienmulīgā tagadnes brīža, sapurina, iekairina, ierosina fantaziju, un patīkami viņam ir pat tad, ja viņš pats pārliecināts, ka tas nekad nepiepildīsies!

Arī Pāvela Ivanoviča ļaudīm bija iepatikusies sādža. Arī viņi, tāpat kā viņš, bija te iedzīvojušies. Petruška ļoti drīz sadraudzējās ar bufetnieku Grigoriju, kaut gan no sākuma abi viens pret otru nepanesami dižojās uin uzipūtās. Petruš­ka mēģināja apmulsināt Grigoriju ar to, ka apceļojis dažda­žādas vietas; bet Grigorijs taim aizbāza muti ar Pēterburgu, kur Petruška nebija bijis. Pēdējais gribēja atspēlēt ar treju vietu attālumu, līdz kurienei tas nobraucis; bet Grigorijs viņam minēja tādu vietu, kādu ne uz vienas kartes nesa­meklēsi, un saskaitīja pāri par trīsdesmit tūkstoš verstīm, tā ka Pāvela Ivanoviča sulainis pavisam apstulba, ieplēta muti, un visa saime par viņu sāka smieties. Tomēr viss abu starpā nobeidzās ar visciešāko draudzību. Sādžas galā Pimens Plikpauris, visu zemnieku tēvocis, turēja krogu, kuru sauca par Akuļku. Sajā iestādē viņus varēja satikt cauru dienu. Tur viņi kļuva par savējiem jeb, kā tauta mēdz teikt — dienišķie kroga brāļi.

Selifanam bija cits vilinājums. Sādžā ik vakaru dziedāja dziesmas, gāja pavasara rotaļās. Staltas, labi noaugušas meičas, kādas tagad lielās sādžās būs grūti sameklējamas, lika viņam stundām ilgi stāvēt mulsumā. Grūti pateikt, kura ir labāka: visas baltām krūtīm, baltiem kakliem, visām acis kā rāceņi, tvīkstošas, gaita kā pāvam un bize līdz jostai. Kad, baltās rokas abās ķetnās saņēmis, viņš lēni gāja ar tām lokā vai, kopā ar citiem puišiem, virknē gāja tām pre­tim, un kad meičas, tāpat virknē viņiem pretim dieda- mas, skaļi smiedamās, dziedāja: «Kur, bajāri, precinieks!» un pamazām visapkārt sāka krēšļot, un tālu aiz upes izska­nējušais piedziedājums atgriezās atpakaļ kā skumja atbalss, — tad viņš pats vairs neatskārta, kas ar viņu notiek. Sapnī un nomodā, no rīta un vakara krēslā, viņam arvien rādījās, ka viņa abās rokās divas baltas rokas un ka viņš iet rotaļās.

Arī Cičikova zirgiem patika jaunā dzīves vieta. Kā ilkss zirgs, tā priekšsēdētājs un pat lāsainis nepavisam nesūdzējās par garlaicību pie Tentetņikova, auzas novērtēja kā labas un staļļa iekārtu par teicamu: katram savs, kaut arī norobežots steliņģis, bet pār starpsienu varēja redzēt arī citus zirgus, tā ka, ja kādam no tiem, pat visattālākajam, uznāktu aušība pēkšņi iezviegties, tam varētu uz pēdām atbildēt ar to pašu.

Ar vārdu, visi iedzīvojās kā mājās. Bet kas attiecās uz to vajadzību, kuras dēļ Pāvels Ivanovičš apbraukāja plašo Krieviju, tas ir, mirušās dvēseles, tad šai priekšmetā viņš bija kļuvis ļoti uzmanīgs un delikāts, un kaut arī viņam būtu darīšanas ar īstiem muļķiem. Bet Tentetņikovs, lai nu kā, lasa grāmatas, filozofē, cenšas sev noskaidrot cēloņus — kāpēc tas tā un kādēļ? «Nē, labāk pameklēties, vai nevar no otra gala.» Tā viņš domāja. Bieži pļāpādams ar saimes ļaudīm, viņš no tiem, starp citu, uzzināja, ka kungs agrāk diezgan bieži braucis pie kaimiņa ģenera|a, ka ģenerālim ir jaunkundze, ka kungs ar jaunkundzi un jaunkundze atkal ar kungu … bet tad pēkšņi par kaut ko sastrīdējušies un izšķīrušies. Viņš arī pats bija ievērojis, ka Andrejs Ivano­vičs ar zīmuli un spalvu arvien zīmē kaut kādas galviņas, vienu otrai līdzīgas.

Reiz, pēc pusdienām, pa paradumam grozīdams starp pirkstiem kā ap asi savu sudraba tabakas dozi, viņš teica tā: «Jums ir viss, Andrej Ivanovič, tikai viena trūkst.»

«Kā?» tas jautāja, izpūzdams kuplu dūmu.

«Dzīves biedres», sacīja Čičikovs.

Andrejs Ivanovičs nesacīja nekā. Ar to saruna izbeidzās.

Čičikovs neapjuka, izvēlējās citu laiku, šoreiz pirms vaka­riņām, un, sarunādamies par šo un to, pēkšņi teica: «Pa­tiesi, Andrej Ivanovič, jums ļoti noderētu precēties.»

Kaut jel vārdiņu uz to būtu atbildējis Tentetņikovs, it kā pati saruna par to viņam būtu nepatīkama.

Čičikovs neapjuka. Trešo reizi viņš izraudzījās laiku pēc vakariņām un sacīja tā: «Tomēr, lai kā ņemam jūsu apstākļus, redzu, ka jums jāprecas: iestigsiet grūtsirdībā.»

Vai nu Cičikova vārdi šoreiz bija tik pārliecinoši jeb viņa garastāvoklis šodien bija sevišķi noskaņots uz vaļsir­dību — viņš nopūtās, izpūta gaisā pīpes dūmus un sacīja: «Visam tam, Pāvel Ivanovič, ir jāpiedzimst par laimes bēr­nu,» un izstāstīja visu, kā bija — visu pazīšanās stāstu ar ģenerāli līdz pat strīdam.

Kad Čičikovs uzklausīja visu stāstu vārdu pa vārdam un redzēju, ka viena tu vārda pēc viss izjucis, viņš apstulba. Brīdi viņš vērīgi raudzījās Tentetņikovam acīs, nezinādams, ko par viņu domāt: vai viņš ir īsts nelga jeb tikai pamuļķis, un beidzot —

«Andrej Ivanovič! apžēlojieties!» viņš sacīja, satverdams tā abas rokas: «kas par apvainojumu? kas gan apvainojošs var būt vārdā tu?»