NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

«Pašā vārdā nav nekā apvainojoša,» teica Tentetņikovs: «bet vārda jēgā, bet balsī, kādā tas teikts, slēpjas apvaino­jums. Tu? — tas nozīmē: «Atceries, ka tu esi mēsls; es tevi pieņemu tikai tāpēc, ka nav cita labāka; bet atbrauca kaut kāda kņaze Juzakina — zini savu vietu, nostājies pie sliekš­ņa. Lūk, ko tas nozīmē!» Tā runājot, klusajam un lēnīgajam Andrejam Ivanovičam iedzirkstījās acis; viņa balsī bija dzirdāms apvainotu jūtu satraukums.

«Un kauču arī tādā nozīmē, kas tad tur?» sacīja Čičikovs.

«Kā! Jūs gribat, lai pēc šādas izturēšanās es vēl turpinātu pie viņa ciemoties?»

«Kas tad te par izturēšanos? Tur nav nekādas izturēša­nās,» aukstasinīgi teica Čičikovs.

«Kā nav izturēšanās?» izbrīnījies jautāja Tentetņikovs.

«Tas ir ģenerāļu paradums, bet ne izturēšanās: viņi vi­siem saka tu. Un kāpēc to neatļaut nopelniem bagātam, cie­nījamam cilvēkam? …»

«Tā ir cita lieta,» sacīja Tentetņikovs. «Ja viņš būtu na­baga vecis, nebūtu lepns, nebūtu augstprātīgs, nebūtu ģe­nerālis, tad es viņam atļautu teikt man tu un pieņemtu to pat ar cienību.»

«Viņš ir pavisam muļķis,» nodomāja pie sevis Čičikovs: «skrandainim atļautu, bet ģenerālim neatļautu! …» — «Labi!» viņš teica skaļi: «pieņemsim, viņš apvainoja jūs, nu, par to jūs ar viņu izrēķinājāties: viņš jums, bet jūs viņam. Strīdēties, atstājot pie malas paša personīgo [lietu], — tas, atvainojiet… Ja jau mērķis izraudzīts, tad nevajag atlais­ties. Vai jāskatās, ka cilvēks spļaudās! Cilvēks arvien spļaudās: viņš tā radīts. Un šodien jūs visā pasaulē neatra­dīsiet. cilvēku, kas nespļaudās.»

«Dīvains cilvēks šis Čičikovs!» neizprašanā nodomāja pie sevis Tentetņikovs, gluži samulsis no šādiem vārdiem.

«Ir gan ērms šis Tentetņikovs!» pa tam nodomāja Čiči­kovs.

«Andrej Ivanovič! Es runāšu ar jums kā brālis ar brāli. Jūs esat nepiedzīvojis cilvēks — atļaujiet man šo lietu no­kārtot. Es aizbraukšu pie viņa ekselences un paskaidrošu, ka tas noticis aiz pārpratuma no jūsu puses, aiz jaunības,, aiz ļaužu un pasaules nepazīšanas.»

«Lišķēt viņa priekšā es nedomāju!» sašutis teica Tentetņi­kovs: «un arī jūs nevaru uz to pilnvarot.»

«Lišķēt es neesmu spējīgs,» apvainojies sacīja Čičikovs. «Citā lietā nogrēkoties aiz cilvēcīgas vājības varu, bet par nelieti būt — nekad … Atvainojos, Andrej Ivanovič, par savu labo gribu, bet es nesagaidīju, ka manus vārdus jūs uz­ņemsiet tādā apvainojošā nozīmē.» Viss tas tika teikts ar cieņu.

«Esmu vainīgs, piedodiet!» steidzīgi teica saviļņotais Tentetņikovs, saņēmis viņa abas rokas. «Es negribēju jūs apvainot. Zvēru, ka man dārga jūsu labā līdzjūtībai Bet atstāsim šo sarunu! Un nekad vairs par to ne­runāsim!»

«Tādā gadījumā es tāpat aizbraukšu pie ģenerālā.»

«Kādēļ?» Tentetņikovs jautāja, neizprašanā raudzīdamies viņam acīs.

«Apliecināt cienību.»

«Dīvains cilvēks šis Čičikovs!» nodomāja Tentetņikovs.

«Dīvains cilvēks šis Tentetņikovs!» nodomāja Čičikovs.

«Jau ritu, Andrej Ivanovič, ap pulksten desmitiem priekš pusdienas es braukšu pie viņa. Manuprāt, jo ātrāk cilvēkam apliecināt cienību, jo labāk. Tā kā mana puskariete vēl nav tikusi pienācīgā stāvoklī, tad atļaujiet man paņemt jūsu puskarieti. Rīt pat jau, tā ap pulksten desmitiem priekš pus­dienas, es labprāt nobrauktu pie viņa.»

«Apžēlojieties, kas par lūgumu? Jūs esat pats kungs: ir ekipāžā, ir viss jūsu rīcībā.»

Pēc tādas sarunas viņi atvadījās un gāja gulēt, viens par otra dīvainībām pārdomādami.

Brīnišķīgas, jāsaka, lietas! ,Otrā dienā, kad Cičikovam pie­brauca zirgus un viņš ielēca puskarietē gandrīz ar karavīra vieglumu, ietērpies jaunā frakā, baltā vestē, baltu kakla saiti un aizbrauca apliecināt ģenerālim cienību, Tentetņiko­vam uznāca tāds dvēseles saviļņojums, kādu sen nebija iz­jutis. Visa viņa ierūsējusī un snaudošā domu gaita pārvērtās darbīgi nemierīgā. Nervu satraukums pēkšņi pārņēma visas līdz šim bezrūpīgā kūtrībā nogrimušā miega mices jūtas. Viņš te nosēdās uz dīvana, te tuvojās logam, gan ķērās pie grāmatas, gan gribēja domāt — veltīga gribēšana! domas viņam nelīda galvā. Tad viņš pūlējās ne par ko nedomāt — veltīgas pūles! drumslas no kaut kā, domām līdzīga, domu galiņi un fragmenti no visām pusēm līda un lipa viņa sma­dzenēs. «Dīvains stāvoklis!» viņš teica un pievirzījās pie loga — paraudzīties uz ceļu, kas šķērsoja ozolu birzi, ceļa galā vēl kūpēja nenogūlušies putekļi. Bet atstāsim Tentetņikovu un sekosim Cičikovam.

Labie zirgi mazliet ilgāk nekā pusstundā aizvizināja Čiči­kovu desmit verstis tālu: sākumā brauca pa ozolu mežu, tad gar druvām, kas jau zaļoja starp svaigajiem arumiem, tad pa piekalni, no kurienes arvien un arvien tālē atklājās jau­nas ainavas; tad plata, jau plaukt sākušu liepu aleja ieveda sādžas vidū. Te liepu aleja pagriezās pa labi un pārvērtās papeļu ielā; papeles no apakšas bija iežogotas pīteņiem; pa­peļu iela izbeidzās dzelzs treliņu vārtos, pa kuriem bija re­dzams ģenerāļa mājas kokgrebumiem bagātīgi rotātais fron- tons, kas balstījās uz astoņām korintiešu kolonām. Visur oda pēc eļļas krāsas, kas visu atjauno un nekam neļauj noveco­ties. Pagalms tīrības ziņā līdzinājās parketam. Čičikovs cienīgi izkāpa, lika sevi pieteikt ģenerālim, un tika ievests tie­ši viņa kabinetā. Ģeneraļa dižā āriene viņu pārsteidza. Viņš bija tērpies brīnišķīgas purpura krāsas vatētā atlasa chalatā. Gaišs skatiens, vīrišķīga seja, ūsas un liela, iesirma vaigu bārda, pakausī īsi apcirpti mati, resns kakls, kā saka, trīs stāvos jeb trīs krokās, ar šķērsrievu: ar vārdu sakot, tas bija viens no tiem gleznainajiem ģenerāļiem, ar kādiem tik bagāts bija slavenais 12. gads. Ģenerālim Betriščevam, tāpat kā daudziem no mums, bez daudzām labām īpašībām bija arī daudz trūkumu. Kā vienas, tā .otri, kā jau tas pie krievu ļaudīm parasts, bija viņā izkaisīti kaut kādā glez­nainā nekārtībā. Izšķirīgos brīžos — augstsirdība, drosme, neierobežota devība, saprāts visās lietās un pie visa tā — kaprises, godkāre, pašmīlība un tās sīkās īpašībiņas, bez kā­dām neiztiek neviens krievu cilvēks, kad viņam nav nekā ko darīt……. Viņš nemīlēja visus tos, kuri dienestā bija aizgājušiviņam priekšā, un izteicās par tiem dzēlīgi, asās epigramās. Visvairāk tika sadots viņa bijušajam līdzgaitniekam, kuru uz­skatīja kā zemāku par sevi ir prāta, ir spēju ziņā, bet kurš tomēr aizgājis viņam priekšā un jau bija divu guberņu ģenerālgubernators, un, kā par spīti, tieši to guberņu, kurās atradās.viņa muižas, tā ka viņš bija it kā atkarīgs no viņa. Atriebjoties viņš dzēla viņu katrā izdevīgā gadījumā, nopēla katru tā rīkojumu un visos viņa darbos un pasākumos sa­skatīja tikai galīgu neprātu. Viss pie viņa bija dīvains, sākot ar izglītību, par ko viņš dedzīgi iestājās; viņš mīlēja zināt to, ko citi nezina, un necieta tos, kuri zināja kaut ko tādu, ko viņš nezina. Vārdu sakot, viņš mīlēja dižoties ar zināšanām. Baudījis pusārzemniecisku audzināšanu, viņš tomēr gribēja tēlot krievu kungu. Un nav nekāds brīnums, ka ar tādu ne­vienādu raksturu, ar tādiem lieliem, spilgtiem pretstatiem, viņš dienestā nenovēršami sadūrās ar visādām nepatikša­nām, kuru pēc aizgāja atvaļinājumā, visu vainu uzkraudams kaut kādai naidīgai partijai, nebūdams pietiekoši augst­sirdīgs kaut jel kādā vietā vainot pats sevi. Atvaļinājumā viņš uzglabāja to pašu gleznaino, majestātisko ārieni. Svār­kos, frakā, chalatā — visādi viņš bija tas pats. No balss skaņas līdz mazākai auguma kustībai, viss viņā bija vald- niecisks, pavēlošs, kas iedvesa zemākām činām ja ne cienību, tad vismaz biklumu.