NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

«Kur, kur?» iesaucās Petuchs, piesteidzies pie loga.

«Kas šis Platons Michailovičs tāds ir?» jautāja Čičikovs Aleksašam.

«Mūsu kaimiņš Platons Michailovičs Platonovs, jauks cilvēks, lielisks cilvēks,» atteica Petuchs.

Pa tam pats Platonovs ienāca istabā, skaistulis, staltu stāvu, zeltaini gaišiem, sprogainiem matiem. Tam sekoja briesmonis dogs ar platu purnu, vārdā Jarbs, vara kakla saitei šķindot.

«Vai jūs ēdāt pusdienas?» jautāja saimnieks.

«Edu.»

«Ko? Vai mani izsmiet ieradāties? Kas' man no jums, paēduša, par prieku?»

Pasmaidījis viesis teica: «Apmierinieties, neko neesmu ēdis: nav nepavisam ēstgribas.»

«Bet ja jūs redzētu, kas par lomu mums bija! Kādu stori izcēlām! Kādas milzu karūsas, kādas karpas!»

«Pat netīk jūsos klausīties. Kam jūs arvien tik jautrs?»

«Bet kāpēc skumt? Vai manu dieniņ!» sacīja saimnieks.

«Kāpēc skumt? — tāpēc, ka skumji.»

«Maz jūs ēdat, tas ir viss. Pamēģiniet tā labi paēst. Skum­jas tik pēdējā laikā izdomājuši; agrāk neviens neskuma.»

«Ko nu lielieties! Tā kā jūs pats nekad nebūtu skumis?»

«Nekad! Pat nezinu, kas tas ir, un arī laika nav skumjām nodoties. Kad rītos pamodies — tūlīt pavārs klāt, jāpasūta pusdienas, tad jādzer tēja, tad ar pārvaldnieku, tad uz zveju,

un tad jau pusdienas klāt. Pēc pusdienas nepaspēsi nokrāk- ties — atkal pavārs, jāpasūta vakariņas; te atnāk pavārs, jāapspriežas par rītdienas pusdienām… Kad lai būtu laika skumjām?»

Visu sarunas laiku Čičikovs vēroja viesi, kas viņu pār­steidza ar savu neparasto skaistumu, stalto, gleznaino stāvu, neizšķiestas jaunības svaigumu, bērnišķīgi tīro seju. Ne kaislības, ne bēdas, pat it nekas uztraukumam vai nemieram līdzīgs nebija uzdrošinājies skart viņa brīnišķīgi tīro seju un iešņāpt tajā kaut grumbiņu, bet līdz ar to arī nekas šo seju neiedzīvināja. Tā palika it kā miegaina, nevērojot šad tad to atdzīvinošo ironisko smaidu.

«Arī es,» viņš teica, «ja atļaujat piezīmēt, nevaru saprast, kā ar tādu ārieni, kāda jums, var skumt. Protams, ja naudas trūkums vai naidnieki, kā dažreiz gadās, kas gatavi apdraudēt pat dzīvību …»

«Ticiet man,» viņu pārtrauca skaistulis viesis: «lai izbēgtu no vienmuļības, es dažreiz vēlētos kaut kādu satraukumu: nu, kaut jel kāds mani sadusmotu — bet arī tā nav. Skumji, un vairāk nekā.»

«Tad gan laikam maz zemes pie muižas, ne visai daudz zemnieku?»

«Nepavisam ne tā. Mums ar brāli ir desmit tūkstoš dese- tinu zemes un vairāk nekā tūkstoš zemnieku.»

«Dīvaini, nesaprotu. Bet, varbūt, neražas, sērgas? Daudz vīriešu cilvēku apmiruši?»

«Taisni otrādi, viss ir labākā kārtībā, un mans brālis ir visteicamākais saimnieks.»

«Un tad vēl skumt! nesaprotu,» sacīja Čičikovs un parau­stīja plecus.

«Bet, lūk, mēs tūlīt skumjas aizdzīsim,» teica namatēvs. «Aleksaša, tec žigli uz virtuvi un saki pavāram, lai ātrāk mums atsūta zivju pastētēs. Bet kur tad šis bībis Jemeljans un zaglis Antoška? Kāpēc nenes uzkožamos?»

Te atvērās durvis. Ienāca bībis Jemeljans un zaglis Antoška ar servjetēm, uzklāja galdu, nolika paplāti ar sešām dažādas krāsas liķiera karafām. Ātrā laikā ap paplātēm un karafām radās šķīvju virkne ar daždažādiem kārdinošiem uzkoža­miem. Kalpi veikli kustējās, nemitīgi kaut ko atnesdami nosegtos šķīvjos, kuros varēja saklausīt čurkstošu sviestu.

Bībis Jemeljans un zaglis Antoška rīkojās lieliski. Sie no­saukumi viņiem bija iedoti tikai tāpat — uzmudināšanai Kungs nepavisam nebija uz lamāšanos: viņš bija lāga cilvēks, bet krievu cilvēks jau bez sulīgāka vārda nevar iztikt. Viņam tas nepieciešams kā glāzīte degvīna labākai gremošanai. Ko darīt? tāda daba: nemīl nekā sāja.'

Uzkožamiem sekoja pusdienas. Tagad labsirdīgais saimnieks pārvērtās par īstu laupītāju. Pamanījis kādam uz šķīvja tikai vienu gabalu — tūlīt uzlika vēl otru, sacīdams: «Ne cilvēks, ne putns nevar dzīvot uz pasaules nepāros.» Kam bija divi — uzvēla vēl trešo, sacīdams: «Kas tas par skaitli divi? Dievs mīl trijotni.» Ja ciemiņš noēda trīs — viņš saka: «Kur ir redzēti rati ar trim riteņiem? Kas cel istabu ar trim pakšiem?» Ari uz četri viņam bija savs sakāms vārds, uz pieci — tāpat. Čičikovs noēda no kaut kā vai divpadsmit Šķēles un domāja: «Nu, tagad mājastēvs nekā vairs neiz­domās.» Bet nekā: mājastēvs, neteikdams ne vārda, uzlika viņam uz šķīvi iesmā ceptu tēja muguras gabalu ar nierēm, un no kāda teļa!

«Divus gadus dzirdīju ar pienu,» sacīja mājastēvs: «kopu to kā dēlu!»

«Nevaru,» teica čičikovs.

«Jūs pamēģiniet un tad sakiet: nevaru.»

«Neies iekšā, vietas nav.»

«Arī baznīcā nebija vietas: iegāja policijmeistars — vieta atradās. Bet bija tik biezs, ka ābolam nav kur nokrist. Jūs tikai pamēģiniet: šis gabals ir tas pats policijmeistars.»

Čičikovs pamēģināja — patiesi, gabals izrādījās līdzīgs policijmeistaram: atradās tam vieta, bet likās, ka nekā vairs iekšā nedabūsi.

«Nu, kā gan šis cilvēks var braukt uz Pēterburgu vai Maskavu? Ar tādu viesmīlību viņš trīs gados nodzīvosies bez biksēm! Tas ir, viņš nezināja, ka tagad tas modernizēts: ari bez viesmīlības var nodzīvoties un ne trīs gados, bet trīs mēnešos.

Viņš tikai lēja un lēja; un, ko neizdzēra viesi, to deva izdzert Aleksašam un Nikolašam, kuri meta glāzīti pēc glāzītes; jau iepriekš bija redzams, kādai cilvēces atziņu nozarei viņi, atbraukuši galvaspilsētā, pievērsīsies. Ar viesiem bija citādi; ar pūlēm, ar pūlēm viņi pārvilkās uz balkonu un ar pūlēm novietojās atzveltnes krēslos. Mājas­tēvs, kā iesēdās savā, kaut kādā četrvietīgā, tā tūlīt iesnau- dās. Viņa tuklais īpašums, pārvērties kalēja plēšās, pa atvēr­to muti un nāsīm sāka pūst tādas skaņas, kādas gan reti varētu rasties jaunlaiku muziķiem: gan bungas, gan flauta, gan kaut kāda aprauta dunēšana, it kā suņu riešana.

«Ek kā šņāc!» sacīja Platonovs.

Čičikovs iesmējās.

«Protams, ja šitā paēdīsi, kā tad var uznākt skumjas! Uznāks miegs — vai ne?»

«Jā. Bet tomēr, — atvainojiet, — es nevaru saprast, kā var ļauties skumjām. Pret skumjām ir tik daudz pret­līdzekļu.»

«Kādi tad?»

«Vai nu jauns cilvēks maz ko atradīs? Dejot, spēlēt kādu instrumentu … vai atkal — apprecēties.»

«Ar ko?»

«It kā visapkārt nebūtu patīkamu un bagātu līgavu?»

«Nav gan.»

«Tad vajag pameklēt citā pusē, pabraukāt.» Piepeši Ciči­kovam uznāca lieliska doma. «Ir ļoti labs līdzeklis!» viņš teica, raudzīdamies Platonovam acīs.

«Kāds?»

«Ceļošana.»

«Kurp lai brauc?»

«Ja jums ir brīvs laiks, tad brauciet man līdz,» Čičikovs sacīja un, raudzīdamies Platonovā, nodomāja pie sevis: «Tas būtu labi. Izdevumus dalītu uz pusēm, bet karietes labošanu varētu viņš viens pats uzņemties.»

«Kurp tad jūs braucat?»

«Pagaidām braucu ne tik daudz savās darīšanās kā cita labā. Ģenerālis Betriščevs, tuvs draugs un, var sacīt, labdaris, lūdza apciemot radiniekus… Protams, radi paliek radi; bet pa daļai, tā sacīt, braucu arī sevis dēļ: jo redzēt pasauli, apgrozīties ļaudīs — lai ko arī teiktu, ir it kā dzīva grāmata, otrā zinātne.» To teikdams, Čičikovs pie sevis nodomāja tā: «Nudien, labi būtu. Pat visus izdevumus var likt uz viņa rēķina, un pat varam braukt viņa zirgos, bet mani uzbarotos viņa sādžā.»