NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

«Kāpēc gan nepaceļot?» domāja Platonovs. «Mājās man nekas nav darāms, bez tam ari saimniecība ir brāļa rokās, nebūs nekāda traucējuma. Patiesi, kāpēc nepaceļot!» — «Bet vai jūs būtu ar mieru,» viņš teica skaļi, «dienas divas pacie­moties pie brāļa? Citādi viņš mani nelaidīs.»

«Ar lielāko prieku, kaut trīs.»

«Nu, tad situ saujā! braucam!» dzīvi iesaucās Platonovs.

Viņi sadevās rokas. «Braucam!»

«Uz kurieni, uz kurieni?» iekliedzās saimnieks, pamodies un uzlūkodams abus ieplēstām acīm. «Nē, kundziņi! liku jau noņemt riteni jūsu ekipažai, bet jūsu ērzeli, Platon Michai- lovič, aizdzina piecpadsmit verstis no šejienes. Nē, šodien jūs te pārgulēsiet, bet rit pēc agrām pusdienām varat braukt.»

Ko ar Petuchu varēja iesākt? Nācās palikt. Par to viņi tika atalgoti ar brīnišķīgu pavasara vakaru. Mājastēvs izrīkoja braucienu pa upi. Divpadsmit airētāju, divdesmit četros airos ar dziesmām vizināja viņus pa spoguļgludā ezera līmeni. No ezera viņi iebrauca upē, bezgalīgā, gar abām pusēm lēzeniem krastiem, arvien un arvien paliekdamies zem zvejas ierīču virvēm, kas bija pārvilktas šķērsu pāri upei. Kaut jel kur manītu ūdeni mutuļojam; acu priekšā tikai mēmi viena pēc otras mainījās ainavas, birztala aiz birztalas iepriecēja acis katra ar citādu koku grupējumu. Airētāji, reizē vilkdami divdesmit četrus airus, reizē pacēla tos — un kuteris, pats no sevis, kā viegls putns, traucās pa nekustīgo spoguļvirsu. Priekšdziedātājs, plecīgs puisis, trešais no stūres, uzņēma tīrā, skanīgā balsī, it kā lakstīgalas mēlē dziesmas sākumu, pieci piedziedāja, seši vilka, un dziesma izplūda bezgalīgi plaša kā pati Krievija. Un Petuchs sasparojies rēca līdzi, piebalsoja, kur korim pietrūka spēka, un pat Čičikovs sajuta, ka viņš ir krievs. Vienīgi Platonovs domāja: «Kas par prātu šajā sērīgajā dziesmā? Vēl lielākas skumjas uzmācas dvēselei.»

Mājup atgriezās jau krēslā. Airi tumsā šķēla ūdeni, kurā vairs neatspoguļojās debesis. Tumsā viņi piestāja krastā, kur bija sakurti ugunskuri; uz trijkājiem zvejnieki vārīja zivju viru no dzīviem ķīšiem. Visi jau bija mājās. Sādžas lopi un putni sen jau bija pārdzīti no ganībām, un sen jau bija nogūlušies viņu saceltie putekļi, un gani, pārdzinuši tos, stāvēja pie vārtiem, gaidīdami piena krūzi un aicinājumu uz zivju viru. Naksnīgajā gaisā skanēja klusa laužu čala, suņu riešana kaut kur svešās sādžās. Uzlēca mēness, apgaismojās satumsusī apkārtne, un viss kļuva gaišs. Brīnišķīgas ainavas! Bet nebija neviena, kas par tām priecātos. Nikolaša un Alek- saša, kuri tagad varētu sēsties divos brašos kumeļos un sacenzdamies auļot pa šo krāšņo ainavu, domāja par Maskavu, par konditorejām, par teātriem, par ko tiem bija pilnu galvu sastāstījis kāds no galvaspilsētas atbraucis kadets; viņu tēvs domāja par to, kā pārēdināt savus viesus; Platonovs snauda. Visdzīvāks izrādījās Čičikovs. «Ech, nudien! kādreiz iegūšu sādželi!» Un viņš domāja jau par sieviņu un čičikēniem.

Bet pie vakariņām atkal pārēdās. Kad Pāvels Ivanovičs iegāja ierādītā guļamtelpā un, nolikdamies gultā, aptaustīja savu vēderiņu: «Bungas!» [viņš] teica: «nekāds policijmeistars netiks iekšā.» Vajadzēja sagadīties, ka aiz sienas atradās saimnieka kabinets. Siena izrādījās plāna, un varēja dzirdēt visu, kas aiz tās tika runāts. Namatēvs pasūtīja pavāram rīt agrā brokasta vietā gatavot īstas pusdienas, — un kā pasū­tīja! Pat mironim rastos apetits.

«Zivju pastēti tu taisi uz četri stūri,» viņš teica, šmaksti­nādams un elpu vilkdams. «Vienā stūrī saliec stores vaigus un muguras gabaliņus, otrā griķu biezputru ar sēnītēm un sīpoliņiem, saldus pieņus, smadzenes un vēl kaut ko tādu, pats jau zini, kaut ko tādu… No vienas puses, saproti, vaja­dzīgs tāds brūngans sacepums, bet no otras vieglāks. Un no apakšas… izcep tā, zini, lai viss piesātinātos, lai sviesta būtu ne par daudz, ne par maz, visa pastētē tā, zini, ne nu izjuktu, bet izkustu mutē kā sniegs, tā ka pat nejūti.» Šādi rīkodams, Petuchs laizīja lūpas un šmakstināja ar mēli.

«Velns rāvis! neļaus gulēt,» domāja Čičikovs un ietina galvu segā, lai nekā nedzirdētu. Bet dzirdēja arī cauri segai:

«Bet stori labi nogarnē ar biešu zvaigznītēm, bērzlapītēm. gailenītēm, tad vēl, zini, rācenīšus, burkāniņus, pupiņas, pieliec, zini, visus tā, lai būtu, kā nākas, un garnējumu, visādus garnējumus vairāk. Un cūkas kuņģī ievieto mazliet ledu, lai tas labi piepūstos.»

Petuchs pasūtīja vēl daudz ēdienu. Dzirdēja tikai: «Izcep, piecep, ļauj labi izsust!» Čičikovs iemiga pie kaut kāda tītara.

Nākamajā dienā viesi tā pārēdās, ka Platonovs vairs ne­spēja jāšus ceļot. Ērzeli aizsūtīja mājās ar Petucha zirgu puisi. Viņi sasēdās puskarietē. Resnu purnu suns kūtri sekoja ratiem: viņš arī bija pārēdies.

«Tas nu ir par daudz,» Čičikovs teica, kad viņi izbrauca no pagalma.

«Un neskumst, lūk, kas kaitina!»

«Ja man būtu, kā tev, septiņdesmit tūkstoši gada ienā­kumu,» nodomāja Čičikovs, «es skumjas pat tuvumā nelaistu. Lūk, akciznieks Murazovs, — viegli pateikt, — desmit mil­jonu … Kas par ķērienu!»

«Vai jums nav apgrūtinoši pie manis iegriezties? Man gri­bētos atvadīties no māsas un svaiņa.»

«Ar lielāko prieku,» sacīja Čičikovs.

«Viņš mums te vislabākais saimnieks. Viņš, mans kungs, saņem 200 tūkstošus gada ienākuma no tādas muižas, kas pirms astoņiem gadiem pat divdesmit neienesa.» ' «Ak, protams, tas ir Joti cienījams vīrs! Ļoti interesanti būs ar tādu cilvēku iepazīties. Kā ne? Tas, tā sakot… Bet kā viņu sauc?»

«Kostanžoglo.»

«Bet vārds un tēva vārds? atļaujiet zināt.»

«Konstantins Fjodorovičs.»

«Konstantins Fjodorovičs Kostanžoglo. Būs loti interesanti iepazīties. No pazīšanās ar tādu cilvēku var daudz mācīties.»

Platonovs uzņēmās rīkot Selifanu, kas bija nepieciešami, jo tas tikko turējās uz bukas; Petruška divas reizes uz galvas izvēlās no ratiem, un beidzot vajadzēja viņu ar virvi piesiet pie bukas. «Lops tāds!» Čičikovs tikai atkārtoja.

«Paraugieties, te sākas viņa zeme,» sacīja Platonovs: «pavisam cits skats.»

Un patiesi, viss lauks ar sētu mežu — koki virknēs kā šautras; aiz tā, augstāk, arī jauns mežs; vēl tālāk veca gārša, un viens par otru augstāks. Tad atkal jauns strēķis, biezu mežu apaudzis, vēl tālāk tāpat jauns mežs un atkal vecs. Un tā trīs reizes izbrauca cauri mežiem kā pa vāitiem sienā. «Viss tas viņam izaudzis kaut kādos astoņos, desmit gados, un citam pat divdesmitos tāds neizaugs.»

«Kā viņš to panāca?»

«Pajautājiet viņam pašam. Tas ir tāds zemkopis — nekā viņš nedara velti. Viņš pazīst ne tikai augsnu, bet zina, kas kam blakus jāstāda, kādai labībai kaimiņos jāaug kādiem kokiem. Viss pie viņa nes trīs- un četrkārtīgu labumu. Mežs viņam nav tikai kokmateriālu dēļ vien, bet tā iekārtots, lai tādā un tādā vietā tas dotu laukiem tik un tik daudz mit­ruma, lai tik un tik daudz apmēslotu ar kritušām lapām, par tik un tik lai aizēnotu … Kad apkaimē uznāk sausums, vi­ņam sausuma nav; kad visapkārt neraža, viņam neražas nav. Žēl, ka es pats maz ko zinu par šīm lietām, neprotu izstāstīt, bet viņam ir tādi paņēmieni… Viņu saukā par burvi. Daudz daudz viņam ir visādu … Bet tomēr, skumji…»

«Patiesi, tas ir apbrīnojams vīrs,» nodomāja Čičikovs. «Zel, ka jaunais cilvēks tik paviršs un neprot pastāstīt.»