NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Nākamajā dienā viss nokārtojās, kā labāk nevarēja vēlē­ties. Kostanžoglo ar prieku deva desmit tūkstošus, bez procentiem, bez galvojuma, — vienkārši uz parāda zīmes: tā viņš katram labprāt palīdzēja tikt uz mantas iegūšanas ceļa. Vēl vairāk: pats viņš pieteicās pavadīt Čļčikovu pie Chlobujeva, lai kopīgi ar viņu apskatītu muižu. Čičikovs bija labā omā. Pēc gausīgām brokastīm visi trīs devās ceļā, sasēzdamies Pāvela Ivanoviča puskarietē; saimnieka vieglie rati sekoja tiem tukšā. Jarbs skrēja pa priekšu, dzenādams no ceļa putnus. Veselas 15 verstis pa abām pusēm stiepās Kostanžoglo meži un aramzeme. Tikko tā beidzās, viss kļuva citāds: labība pašķidra, mežu vietā celmi. Sādžele, nevērojot skaisto vietu, no tālienes rādījās nolaista. Jaunais mūra nams, neapdzīvots un atstāts nenobeigts… parādījās vispirms, aiz tā otrs, apdzīvotais. Saimnieku viņi sastapa izpūrušu, nomie­gojušos, nupat kā piecēlušos. Viņam bija gadu četrdesmit; kaklasaite bija noslīdējusi greizi; uz svārkiem bija ielāps, zābakā caurums.

Par viesu ierašanos viņš priecājās, kā dievs zina par ko: it kā būtu ieraudzījis brāļus, no kuriem ilgi bijis šķirts.

«Konstantin Fjodorovič! Platon Michailovič! Kā ieprie­cējāt ar atbraukšanu! Ļaujiet acis izberzēt! Patiesi, jau domāju, ka neviens pie manis neatSrauks. Katrs no manis vairās kā no mēra: domā, lūgšu aizdot naudu. Ak, grūti, grūti, Konstantin Fjodorovič! Redzu — pats esmu pie visa vainīgs. Ko darīt? Esmu dzīvojis kā cūka. Atvainojiet, kungi, ka pieņemu jūs šādā apģērbā; zābaki, kā redzat, cauri. Ar ko liksiet pacienāt?»

«Bez ceremonēšanās. Mēs pie jums ieradāmies lietas dēļ. Te jums ir pircējs, Pāvels Ivanovičs Čičikovs,» sacīja Kostanžoglo.

«No sirds priecājos iepazīties. Ļaujiet paspiest jūsu roku.» Čičikovs tam sniedza abas.

«Ļoti vēlētos, godājamais Pāvel Ivanovič, jums izrādīt muižu, kas cienīga ievērības … bet atļaujiet, kungi, jautāt: vai esat jau ēduši pusdienas?»

«Ēdām, ēdām,» Kostanžoglo teica, vēlēdamies tikt vaļā. «Nekavēsimies un iesim tulit.»

«Tādā gadījumā iesim.» Chlobujevs paņēma rokā cepuri. «Iesim apraudzīt manu nekārtību un nolaidību.»

Viesi lika galvās cepures un izgāja uz sādžas ielas.

Abās pusēs rēgojās aklas būdeles, maziem, ar autiem aiz­bāztiem lodziņiem.

«Iesim apraudzīt manu nekārtību un nolaidību,» teica Chlobujevs. «Pareizi, jūs labi darījāt, ka paēdāt pusdienas. Jūs neticēsiet, Konstantin Fjodorovič, nav mājās pat visteles — tiktāl esmu nodzīvojies!»

Viņš nopūtās un, it kā sajuzdams, ka no Konstantina Fjo- doroviča puses maz sagaidāma līdzjūtība, paķēra zem rokas Platonovu un gāja ar to pa priekšu, cieši spiezdams to pie savām krūtīm. Kostanžoglo un Čičikovs palika iepakaļ un, arī zem rokas, sekoja tiem attālumā.

«Grūti, Platon Michailovič, grūti!» Chlobujevs stāstīja Platonovam. «Nevarat iedomāties, cik grūti! Naudas trūkums, maizes trūkums, zābaku trūkums — jums tie ir svešvalodas vārdi. Viss tas būtu nieks, ja es būtu jauns un viens. Bet kad viss šis posts sāk tevi spaidīt vecumā, bet tev blakus sieva, pieci bērni, — būsi nobēdājies, gribot negribot būsi nobēdājies …»

«Bet ja jūs pārdotu sādžu — vai tas jūs paglābs?» Plato- novs jautāja. ' m

«Kur nu paglābs!» teica Chlobujevs, atmetis ar roku. «Viss aizies parādu nomaksai, bet pašam neatliks ne tūkstotis.»

«Bet ko tad jūs darīsiet?»

«Dievs to zina.»

«Kā tad jūs neko neuzsākat, lai izkultos no tādiem ap­stākļiem?»

«Ko lai uzsāku?»

«Varbūt iestātos kādā vietā.»

«Esmu tikai guberņas sekretārs. Kādu vietu man var dot? Var iedot pavisam niecīgu vietiņu. Kāda alga man var būt — pieci simti? Bet man taču ir sieva, pieci bērni.»

«Ejiet par pārvaldnieku.»

«Kas gan man uzticēs muižu? Savu esmu nodzīvojis.»

«Nu, ja draud bads un nāve, kaut kas ir jāuzsāk. Es apjau­tāšos, vai varbūt brālis caur kādu paziņu pilsētā nevarētu parūpēties par kādu vietu.»

«Nē, Platon Michailovič,» sacīja Chlobujevs, nopūzdamies un cieši viņa roku saspiezdams. «Es nekur vairs nederu: pirms vecuma dienām esmu kļuvis vārgs, ir viducis sāp no agrākajiem grēkiem, ir plecā reimatisms. Ko es vairs varu! Negribu valsts kasi aplaupīt. Jau bez tā tagad ne mazums kalpotāju saradušies uz ienesīgām vietām. Pasargi dievs, lai uz manas algas rēķina tiktu pacelti nodokļi nabaga kārtas ļaudīm!»

«Te nu ir izlaidīga dzīves veida augļi!» nodomāja Plato­novs. «Tas ir vēl ļaunāk par manu kaiti.»

Kamēr šie abi savā starpā tā sarunājās, Kostanžoglo, seko­dams tiem ar Čičikovu, uztraucās.

«Lūk, paraugieties,» Kostanžoglo sacīja, rādīdams ar pirkstu: «līdz kādam postam novedis zemnieku! Nav ne ratu, ne zirga. Ja uznāk lopu sērga — nav par savu mantu jādomā! pārdod visu, kas tev ir, un apgādā zemnieku ar jauniem lopiņiem, lai tas ne vienu dienu nepaliktu bez darba līdzek­ļiem. Bet tagad gadiem to neizlabosi. Un zemnieks jau kļuvis slinks, slaists, dzērājs. Jau ar to vien, ka vienu gadu tam ļāvi pabūt bez darba, esi viņu uz visiem laikiem samaitājis: jau viņš pieradis pie skrandām un klaidonības … Un kāda te zeme? Paraugiet zemi!» viņš sacīja, norādīdams uz pļavām, kas drīz aiz ēkām nāca redzamas. «Visas applūdināmas vietas! Es te sasētu linus un tūkstošus piecus ar liniem vien ieņemtu; sastādītu rāceņus, uz rāceņiem pelnītu tūkstošus četrus. Bet te, paraugieties — piekalnē rudzi uzdīguši; tas viss vēja kaisīts. Labību viņš nav sējis — es to zinu. Un tur gravas… Te es izaudzētu tādus miežus, ka vārna līdz galot­nēm neuzlidos. Un tādu bagātu zemi pamest! Nu, ja nebija, kas arklu veikt, tad strādā ar lāpstu, sakņu, dārzu ierīko — no saknēm būs ienākums. Pats ņem rokā lāpstu, liec sievu.

bērnus, saimes ļaudis lietā; mirsti… pie darba! Tā nomirsi, vismaz savu pienākumu pildīdams un ne kā cūka, pie pus­dienām pārēdies!» To teicis, Kostanžoglo nospļāvās, un žul­taina ēna parādījās viņa sejā.

Kad viņi piegāja tuvāk un apstājās pie akacijām apaugušās kraujas, un tālumā pamirdzēja upes līči un tumšā kalnu grēda, un perspektivā tuvāk parādījās aiz birzīm slēptās ģeneraļa Betriščeva mājas daļa un aiz tās ar mežu apaudzis cirtains kalns, kas birdināja tāles iezilganos putekļus, no kalna Čičikovs pēkšņi iedomājās, ka tam jābūt Tentetņikova daļā, — viņš sacīja: «Ja te iesētu mežus, tad sādžas skats būtu skaistāks …»

«Tātad jums tīk skati!» pēkšņi viņā stingri paraudzījies, teica Kostanžoglo. «Pieraugiet, ja jūs dzīsieties pēc skatiem, — paliksiet bez maizes un bez skatiem. Raugieties uz pe]ņu, bet ne uz skaistumu. Skaistums atnāks pats no sevis. Labs pie­mērs ir pilsēta: līdz šim labākās un skaistākās pilsētas ir tās, kas pašas cēlušās, kur katrs būvējās pēc savas vajadzības un gaumes; bet tās, kas nospraustas pēc auklas, — kazarmas kas kazarmas… Atmetiet skaistumu! raugieties pēc vaja­dzībām …»

«Zēl tikai, ka ilgi jāgaida: tiktos redzēt, visu tā, kā gribas…»

«Vai tad jūs esat gadiņus 25 vecs jauneklis? .. Pēter­burgas ierēdnis Pacietību! Strādājiet sešus gadus no

vietas: stādiet, sējiet, rociet zemi, ne brīdi nedodiet sev atpūtu. Grūti, grūti. Bet par to vēlāk, kad labi sapurināsiet zemi un tā pati sāks jums palīdzēt, tad nebūs tā, kā kaut kas — nē, mīļais, jums, bez kaut kādām jūsu 70 ro­kām, strādās 700 neredzamu roku. Viss desmitkārtīgi! Man vairs nevajag ne pirkstu pakustināt — viss darās pats no sevis. Jā, daba mīl pacietību; tas ir likums, dots tai no paša dieva, kas aplaimo pacietīgos.»