NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

«Kur tad jūs pēc tam dzīvosiet?» Platonovs jautāja Chlobujevam. «Vai jums ir kāda cita sādžiņa?»

«Būs jāpārbrauc uz pilsētu: man tur mājele. Tas tā kā tā būtu bijis jādara, ne sevis, bet bērnu dēļ: tiem vajadzēs skolotājus ticības mācībā, mūzikā, dejām. Sādžā ne par kādu naudu tie nav dabūjami.»

«Nav maizes doniņas, bet bērnus mācīs dejot!» nodomāja Čičikovs.

«Savādi!» domāja Platonovs.

«Bet noslēgtais darījums ar kaut ko mums jāapslacina,» teica Chlobujevs. «Ei, Kiruška! Atnes, brāl, pudeli šam­panieša.»

«Maizes gabala nav, bet šampanietis ir,» nodomāja Čiči­kovs. Platonovs nezināja, ko domāt.

Šampanieti Chlobujevs bija iegādājies aiz nepieciešamības. Viņš aizsūtīja uz pilsētu: ko darīt? — bodelē bez naudas, uz parāda, kvasu nedod, bet dzert gribas. Bet francūzis, nesen no Pēterburgas atbraucis ar vīniem, visiem deva uz parāda. Neko darīt, bija jāņem pudele šampanieša.

Atnesa šampanieti. Viesi izdzēra pa trim glāzēm un kļuva jautri. Chlobujevs atplauka: k]uva mīļš un gudrs, bārstīja asprātības un anekdotus. Viņa runās parādījās teicama cilvēku un pasaules pazīšana! Viņš tik labi un pareizi redzēja daudzas lietas, tik zīmīgi un veikli nedaudzos vārdos rakstu­roja kaimiņu muižniekus, tik gaiši saskatīja visu trūkumus un kļūdas, tik labi pazina izputējušo kungu dzīves stāstus: kāpēc, kā un no kā tie izputējuši, tik oriģināli un smieklīgi prata iztēlot viņu sīkās paražiņas, ka abi ciemiņi jutās gluži kā apburti no viņa stāstiem un būtu ar mieru viņu atzīt par visgudrāko cilvēku.

«Es brīnos,» Čičikovs sacīja: «Kā jūs, tik gudrs cilvēks, ne­varat atrast līdzekļus un izeju?»

«Līdzekļi jau būtu,» teica Chlobujevs un tūlīt nolika viņu priekšā veselu kaudzi projektu. Tie visi bija tik nejēdzīgi un ērmoti, tik maz izrietēja no ļaužu un pasaules pazīšanas, ka atlika tikai paraustīt plecus un teikt: «Ak kungs! kāds neaptverams atstatums starp pasaules pazīšanu un prašanai pašam izmantot šo pazīšanu! Viss pamatojās uz nepiecie­šamību kaut kur pēkšņi sadabūt simt vai divsimt tūkstošus. Tad, viņam likās, viss iekārtotos, kā nākas: uzplauktu saimniecība, visi caurumi tiktu aizlāpīti, ienākumus varētu četrkāršot, un pats kļūtu spējīgs nomaksāt visus parādus. Un savu runu viņš nobeidza tā: «Bet ko lai dara? Nav un nav tāda labdara, kas gribētu aizdot divsimt vai kaut simt tūkstošus. Redzams, dievs negrib.»

«Tas tikai trūka,» nodomāja Čičikovs: «sūtīs dievs tādam nelgām divsimt tūkstošus!»

«Man gan ir krustmāte ar trim miljoniem,» Chlobujevs teica: «dievbijīga večiņa: dod baznīcām un klosteriem, bet skopa palīdzēt tuvākam. Seno laiku krustmāmiņa, kuru vērts redzēt. Kanarijas putniņu vien viņai būs simti četri, šuneļi, piedzīvotājas, sulaiņi, kādu tagad vairs nav. Jaunākajam kalpam būs gadu 60, kaut gan viņa to sauc: «Ei, zēn!» Ja, viesis kaut kā labi neuzvedās, tad viņa pie pusdienas galda v liek tam padot kādu ēdienu mazāk, — un tā izdara. Lūk, kā!»

Platonovs iesmējās.

«Bet kāds tās vārds un kur viņa dzīvo?» jautāja Čičikovs.

«Viņa dzīvo tepat mūsu pilsētā, Aleksandra Ivanovna Chanasarova.»

«Kāpēc jūs negriežaties pie viņas?» līdzjūtīgi jautāja Platonovs. «Es domāju, ja viņa uzzinās jūsu ģimenes apstāk­ļus, tā nevarēs atteikt.»

«Ak nē, varēs. Krustmāmiņai ir pacieta daba. Tā ir vecene — krams, Platon Michailovič! Turklāt ir arī bez manis pakalpīgi ļaudis, kuri ap viņu vien pinas. Tur ir kāds, kas tiecas tikt par gubernatoru: piepinies tai rados…» «Esi tik laipns,» viņš pēkšņi sacīja, griezdamies pie Plato- nova: «nākamajā nedēļā es sarīkoju pilsētā pusdienas visām kārtām.»

Platonovs ieplēta acis. To viņš vēl nezināja, ka krievu zemē, pilsētās un galvaspilsētās, rodas tādi gudrinieki, kuru dzīve — pilnīgi neatrisināma mīkla. Liekas, viss nodzīvots,

visapkārt parādi, ne no kurienes nekādu līdzekļu, bet rīko pusdienas: un visi maltītes dalībnieki saka, ka tās ir pēdējās, ka jau rīt saimnieku stieps uz cietumu. Pēc tam paiet 10 gadu — gudrinieks vēl arvien turas pasaulē, vēl vairāk nekā agrāk iestidzis parādos, un tāpat rīko pusdienas, kurās visi maltītes dalībnieki domā, ka tās ir pēdējās, un visi pār­liecināti, ka jau rīt saimnieku stieps uz cietumu.

Chlobujeva nams pilsētā bija kaut kas dīvains. Šodien tur pops ornotā noturēja dievkalpojumu; rīt notika franču aktieru lugas mēģinājums. Daždien nevarēja sameklēt pat maizes garoziņu; citureiz notika viesmīlīga artistu un māk­slinieku pacienāšana un augstsirdīga apdāvināšana. Palaikam uznāca pat tādas grūtas dienas, ka cits viņa vietā jau sen būtu pakāries vai nošāvies; bet viņu paglāba reliģiskā no­skaņa, kas viņā dīvainā kārtā sadzīvoja ar tā izlaidīgo dzīves veidu. Šais rūgtajos brīžos viņš lasīja mocekļu un svēto dzīves aprakstus, kuri audzināja ar savu garu pārcelties pāri nelaimēm. Šai laikā viņa dvēsele atmiekšķējās, gars kļuva maigs, un acis pieplūda asarām. Viņš lūdza, un — dīvaina lieta! — gandrīz arvien no kaut kurienes ieradās negaidīta palīdzība vai nu kāds no veciem draugiem viņu atcerējās un atsūtīja naudu; vai kāda cauri braucoša nepazīstama dāma, nejauši uzdzirdējusi par viņa bēdām, trauksmainā sievietes sirds augstsirdībā atsūtīja tam bagātīgu dāvinājumu; vai atkal viņa labā tika izspriesta kāda lieta, par kuru viņš nekad nebija dzirdējis. Tad viņš svētsvinīgi atzina dieva tālredzības neaptveramo žēlsirdību, noturēja pateicības dievkalpojumu un sāka no jauna savu izlaidīgo dzīvi.

«Žēl man viņa, nudien žēl,» Platonovs sacīja Cičikovam, kad viņi atvadījušies brauca projām.

«Pazudušais dēls!» teica Čičikovs. «Tādus ļaudis nav ko žēlot.»

Un drīz abi vairs nedomāja par viņu: Platonovs — tāpēc, ka uz ļaužu apstākļiem raudzījās tikpat kūtri un pusmiegaini, kā uz visu pasaulē. Viņa sirds sažņaudzās un juta līdzi, redzot citu ciešanas, bet iespaidi kaut kā dziļāk viņa dvēselē ne- iespiedās. Kādu brīdi vēlāk viņš vairs nedomāja par Chlobujevu. Viņš par Chlobujevu nedomāja tāpēc, ka ne­domāja arī par sevi pašu; Čičikovs tāpēc nedomāja par Chlobujevu, ka īstenībā visas viņa domas aizņēma ne pa jokam iegūtais pirkums. Lai nu kā, bet pēc fantazijas muižas, pēkšņi sajuzdamies par īstu, patiesu, pavisam ne fantazijas muižas īpašnieku, viņš kļuva domīgs, un domas kļuva cienī­gākas un negribot piešķīra sejai svarīgu izteiksmi. «Pacie­tība, darbs! Tas nav nekas grūts: ar to jau esmu iepazinies, tā sacīt, bērnautos. Esmu jau to pieredzējis. Bet vai tagad, šais gados, būs vēl tik daudz pacietības kā jaunībā?» Lai nu kā, lai kā viņš iztirzāja, lai no kuras puses apskatīja iegu­vumu, viņš redzēja, ka katrā ziņā pirkums bija izdevīgs. Varēja darīt arī tā: pirms ieķīlā muižu lombardā, iepriekš pa gabalam izpārdot labāko zemi. Var ierīkoties arī tā, ka pats nodarbojas ar saimniecību un kļūst par muižas īpaš­nieku pēc Kostanžoglo parauga, izmantojot viņa kā kaimiņa un labvēļa padomus. Pat vēl tā varētu darīt, ka atkal pārdot muižu privātās rokās (protams, ja pašam netiktos saimniekot), atstājot sev aizbēgušos un mirušos. Tad izvirzās vēl cits la­bums: var pavisam pazust no šīs apkārtnes un nesamaksāt Kostanžoglo aizdoto naudu. Savāda doma! Nevar sacīt, ka Cičikovam tā būtu bijusi, bet tā radās pēkšņi, pati no sevis, kaitinādama un smiedamās un acis uz viņu mirkšķinādama. Palaidne! nerātne! Un kas gan ir šo pēkšņi uzbrūkošo domu radītājs? … Viņš izjuta patiku, — patiku no tā, ka tagad kļuvis muižnieks, — ne fantazijas, bet īsts muižnieks, kam jau ir zeme un ļaudis, un viss, kas piederas, un ļaudis — nevis iedomāti kā sapņu tēli, bet īsti. Un pamazām viņš sāka jau gan lēkāt, gan rokas berzēt, gan mirkšķināt pats sev, gan pūst pie mutes pieliktā dūrē, kā ar tauri kādu maršu un pat balsī izteica pats sev dažus uzmudinošus vārdus un nosau­kumus, kā buldodziņ, kapaunīt. Bet tad, atcerēdamies, ka nav viens, pēkšņi apklusa, pacentās kaut kā apslāpēt pārāk lielo prieka uzplūdumu; un, kad Platonovs, dažas no šīm skaņām turēdams par kaut ko sev teiktu, jautāja: «ko?» viņš atbildēja: «neko.»