NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Tikai tad, palūkojies apkārt, viņš ieraudzīja, ka viņi jau sen brauc pa skaistu birzi; jauka bērzu virkne auga pa labi un kreisi. Meža bērzu un apšu baltie stumbri, mirdzēdami kā sniegots pāļu žogs, stalti un viegli izcēlās nesen attinušos lapu maigajā zaļumā. Lakstīgalas sacenzdamās skaļi pogoja birzē. Zālē dzeltēja meža tulpes. Viņš nespēja attapties, kā varējis gadīties šai jaukajā vietā, jo vēl nesen visapkārt bija klaji lauki. Starp kokiem pamirdzēja balta mūra baznīca, bet otrā pusē aiz birzs redzēja žogu. Ceļa galā parādījās kungs, kurš nāca tiem pretim, cepurē, ar zarainu nūju rokā. Tam pa priekšu tecēja angļu suns garām, tievām kājām.

«Lūk, brālis,» Platonovs sacīja. «Kučier, apstājies!» Un viņš izkāpa no ratiem, tāpat Čičikovs. Suņi jau bija paspē­juši apostīties. Tievkājainais, straujais Azors ar savu straujo mēli nolaizīja Jarba purnu, pēc tam nolaizīja Platonova roku, palēcās uz Čičikovu un nolaizīja tam ausi.

Brāļi apkampās.

«Apžēlojies, Platon, ko tu ar mani daries?» apstājies teica brālis, kuru sauca Vasiliju.

«Kā ko?» vienaldzīgi atjautāja Platons.

«Nu kā tad ne? Trīs dienas par tevi nekas nebija zināms! Staļļa puisis atveda no Petucha tavu zirgu. «Ar kādu kungu,» saka, «esot aizbraucis.» Kaut jel vārdu būtu pateicis: uz kurieni, kādēļ, uz cik ilgu laiku? Apžēlojies, brālīt, kā nu tā var darīt? Bet es, dievs zina, ko pa šīm dienām esmu izdomājis !»

«Ko lai dara? aizmirsu,» Platonovs sacīja. «Mēk nobraucām pie Konstantin» Fjodoroviča: viņš liek tevi sveicināt, māsa — arī. Pāvel Ivanovič, iepazīstinu: brālis Vasilijs. — Brāl Vasilij! Te ir Pāvels Ivanovičs Čičikovs.»

Abi iepazīties uzaicinātie spieda viens otram roku un, no­ņēmuši cepures, saskūpstījās.

«Kas gan šis čičikovs tāds varētu būt?» brālis Vasilijs do­māja. «Brālis Platons nav izvēlīgs pie iepazīšanās.» Viņš no­skatīja Čičikovu, cik atļāva pieklājība, un redzēja, ka tas pēc izskata likās ļoti kārtīgs cilvēks.

Čičikovs no savas puses tāpat noskatīja, cik atļāva pieklā­jība, brāli Vasiliju un redzēja, ka brālis augumā zemāks par Platonu, tumšākiem matiem un nepavisam tik skaists sejā, bet viņa vaibstos manīja daudz vairāk dzīvības un apgaro­tības, vairāk sirds siltuma. Varēja nojaust, ka tas nebija tāds snauža. Bet šī puse Pāvelu Ivanoviču maz interesēja.

«Es, Vasja, nolēmu kopā ar Pāvelu Ivanoviču pabraukāt pa svēto Krievzemi… Varbūt ka atbrīvošos no sava splīna.»

«Kā tad tā pēkšņi nolēmi?» sacīja pārsteigts brālis Vasi­lijs; un gandrīz vēl būtu piebildis: «un pie tam ceļot ar cil­vēku, kurš varbūt ir draņķis un velns viņu zina, kas!» Pilns neuzticības, viņš greizi nolūkoja čičikovu un redzēja apbrī­nojamu pieklāj īgumu.

Viņi iegriezās pa labi vārtos. Pagalms bija senatnīgs; se­natnīgs arī nams, kādus tagad neceļ — ar nojumēm, stāvu, augstu jumtu. Pagalma vidū auga divas milzu liepas un no­ēnoja to gandrīz pusē. Zem tām bija dau

Gadu 17 vecs zēns, skaistā, sārtā kokvilnas kreklā, atnesa • un nolika viņu priekšā karafas ar dažādas krāsas un dažādu šķirņu augļu kvasiem, gan bieziem kā eļļa, gan putojošiem kā gāzētās limonādes. Karafas nolicis, viņš paņēma pie koka pieslieto lāpstu un aizgāja dārzā. Brāļiem Platonoviem, tāpat kā svainim Kostanžoglo, īpašu sulaiņu nebija: tie bija vai nu dārznieki, vai saimes ļaudis, kuri pēc kārtas pildīja šo pie­nākumu. Brālis Vasilijs bija tais uzskatos, ka sulaiņi nav kārta: kaut ko pasniegt var kurš katrs un tam nolūkam ne­der turēt atsevišķus ļaudis; ka krievu cilvēks tikai tā esot labs un brašs un neesot sliņķis, ja viņš valkā kreklu un zem­nieka svārkus; bet, tiklīdz apvilks vācu drēbes, tūlīt kļūs ir neveikls, ir neizdarīgs, ir sliņķis, pat kreklu nepārmainīs, pat vairs pirtī neies, gulēs ar visiem svārkiem, un zem vācu svārkiem tam iemetīsies negals blakšu un blusu. Varbūt šai ziņā viņam bija taisnība. Viņu sādžā ļaudis ģērbās sevišķi švītīgi: galvas vainagi sievietēm visi bija zeltā, bet kreklu piedurknes — gluži kā turku šalles apšuves.

«Tie ir mūsu mājas ieslavētie kvasi,» sacīja brālis Vasilijs.

Čičikovs sev pielēja glāzi no pirmās karafas — īsts liepu medus, kādu viņš reiz bija dzēris Polijā; dzirkstī kā šampa­nietis, bet gāze iesitās no mutes degunā. «Nektārs» viņš sa­cīja. Izdzēra glāzi no otras karafas — vēl labāks.

«Dzērienu dzēriens!» Čičikovs teica. «Varu sacīt, ka pie

jūsu cienījamā svaiņa, Konstantina Fjodoroviča, dzēru vis­labāko liķieri, bet pie jums — vislabāko kvasu.»

«Liķieris gan arī ir rio mums; to māsa tur ieveda. Uz kādu pusi un uz kurām vietām domājat braukt?» jautāja brālis Vasilijs.

«Es braucu», Čičikovs sacīja, viegli šūpodamies uz sola un ar roku glāstīdams ceļgalu un pieliekdamies: «ne tik daudz savās, kā citu vajadzībās. Ģenerālis Betriščevs, tuvs draugs un, var sacīt, labdaris, lūdza apciemot radus. Radi, protams, paliek radi, bet pa daļai, tā sacīt, arī pats sevis dēļ; jo ne­runājot nemaz par labumu hemoroidalā ziņā, redzēt pasauli un apgrozīties starp ļaudīm — jau pats par sevi ir, tā sacīt, dzīva grāmata un otrā zinātne.»

Brālis Vasilijs kļuva domīgs. Šis cilvēks gan runā mazliet puķaini, bet viņa vārdos tomēr ir taisnība, viņš nodomāja. Brīdi klusējis, viņš teica Platonam: «Man rodas doma, Pia- ton, ka ceļošana varbūt tevi patiesi sapurinās. Tava kaite nav nekas cits kā garīgs splīns. Tu vienkārši esi iesnaudies — un iesnaudies nevis no dzīves apnikuma vai paguruma, bet no dzīves iespaidu un izjūtu trūkuma. Ar mani ir gluži otrādi. Es ļoti vēlētos neizjust tik dzīvi un neņemt tik tuvu pie sirds visu, kas gadās.»

«Paša varā ir ņemt visu tuvu pie sirds,» Platons teica. «Pats tu meklē sev nemieru, un pats sev saceri uztrauku­mus.»

«Kā sacerēt, kad bez tam jau ik uz soļa gadās nepatikša­nas?» sacīja Vasilijs. «Vai tu esi dzirdējis, kādu joku pa ta­vu prombūtnes laiku mums iztaisījis Ļeņicins? — Sagrābis atmatu, kur mēs mēdzam Lieldienās svētkus rīkot. Vispirms šo atmatu es ne par kādu naudu… Te ik pavasari mani zemnieki svin Lieldienas svētkus, ar to saistītas sādžas senu dienu atmiņas; bet tradicijas man — svēta lieta, un to dēļ esmu gatavs ziedot visu.»

«Nezina, tāpēc sagrābis,» Platons sacīja: «cilvēks jauns, tikko atbraucis no Pēterburgas; vajag tam paskaidrot, iz­stāstīt.»

«Zina, ļoti labi zina. Es aizsūtīju viņam pateikt, bet viņš atbildēja ar rupjībām.»

«Tev pašam vajadzēja aizbraukt izskaidroties. Aprunājies pats ar viņu.»

«Nu, ne. Viņš par daudz uzpūtīgs. Es pie viņa nebraukšu. Esi tik labs, aizbrauc pats, ja vēlies.»

«Es brauktu, bet es jau neiejaucos … Viņš var apvest mani ap stūri, piekrāpt.»

«Ja jums patīk, tad es braukšu,» Čičikovs teica: «pastās­tiet, kas par lietu.»

Vasilijs paraudzījās viņā un nodomāja: «Skat, kāds uz braukšanu!»

«Pastāstiet tikai man, kas viņš par cilvēku,» Čičikovs sa­cīja: «un kas par lietu.»

«Kā nu varu jums uzlikt tādu nepatīkamu uzdevumu. Kā cilvēks viņš, manuprāt, ir draņķīgs: no mūsu guberņas vien­kāršajiem, sīkajiem muižnieciņiem uzdienējis Pēterburgā, ap­precējis tur kāda ārlaulības meitu un sāk dižoties. Nosaka toni. Bet arī pie mums ļaudis nav muļķi: mode mums nav likums, bet Pēterburga nav baznīca.»

«Protams,» Čičikovs piekrita: «bet kas par lietu?»