NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Čičikovs augstsirdīgi norēķinājās ar drēbnieku un, palicis viens, sāka aplūkot sevi spogulī kā artists ar estetisku gaumi un con amore. Izrādījās, it kā viss būtu vēl labāk nekā agrāk, vaidziņi interesantāki, zods kairinošāks, baltā apkaklīte deva vaigam toni, zilā atlasa kravate deva toni apkaklītei, jaun­modīgās krūtežas krokas deva toni kaklasaitei, greznā samta veste noteica toni krūtežai, bet Navarinas dūmu un liesmas krāsas fraka, spīdēdama kā zīds, deva toni visam. Pagriezās uz labo pusi — labi! Pagriezās uz kreiso pusi — vēl labāk! Viducis gluži kā kambarkungam vai tādam kungam, kas čivina franciski, kas pat dusmās neuzdrošinās izlamāties krievu valodā, bet šķendēsies franču dialektā — tik delikāti! Viņš, mazliet pieliecis galvu uz sāniem, mēģināja pieņemt pozi, it kā griezdamies pie dāmas vidējos gados ar vismoder­nāko izglītību: iznāca vienkārši glezna. Māksliniek, ņem otu un glezno! Pašapmierinātībā viņš uz vietas iztaisīja lēcienu, līdzīgu antrašā. Iedrebējās kumode, un no tās nokrita odeko­lona pudele; bet viņš par to neuztraucās. Kā jau pienākas, viņš aplamo pudeli nosauca par muļķi un nodomāja: «Kuru gan tagad vispirms apciemot? Vislabāk būtu ..» Pēkšņi priekšistabā — it kā piešu šķindēšana, un žandarms pilnā apbruņojumā, it kā savā personā veselu karaspēku ietver­dams: «Pavēlēts šai pašā brīdī ierasties pie ģeneralguberna- tora!» Čičikovs apstulba. Viņa priekšā rēgojās briesmonis ar ūsām, ar zirga asti pie cepures, lente pār vienu plecu, lente pār otru plecu, milzīgs zobens piekārts pie sāniem. Viņam likās, ka otros sānos karātos arī šautene, un velns viņu sazina, kas vēl: vesels karaspēks vienā personā! Viņš mēģi­nāja celt iebildumus, briesmonis rupji ierunājās: «Pavēlēts šai pašā brīdī!» Pa durvīm viņš ieraudzīja, ka priekšnamā pavīd vēl otrs briesmonis; paraudzījās pa logu — arī ekipāžā. Ko gan darīt? tāpat, kā bija, Navarinas dūmu un liesmas krāsas frakā, viņam nācās sēsties ratos un, pie visas miesas drebot, braukt pie ģenerālgubernatora žandarma pavadībā.

Priekšnamā viņam neļāva ne atjēgties. «Ejiet! kņazs jau gaida jūs,» sacīja dežurējošais ierēdnis. Kā miglā viņa priekšā pazibēja priekšistaba ar kurjeriem, kuri pieņēma vēstules, tad zāle, kurai tas izgāja cauri; viņam bija tikai viena doma: «Lūk, sagrābs un bez tiesas, bez kā, tieši uz Sibiriju!» Viņa sirds sāka pukstēt tik strauji, kā tā nepukst pat visgreizsirdīgākam mīlētājam. Beidzot liktenīgās durvis atvērās: parādījās kabinets ar portfeļiem, skapjiem un grāmatām un kņazs, bargs kā pati bardzība.

«Pazudinātājs, pazudinātājs!» Čičikovs teica: «viņš saplosīs mani kā vilks jēru.»

«Es jūs saudzēju, atļāvu jums palikt pilsētā, kaut gan jūs vajadzēja likt cietumā; bet jūs no jauna aptraipījāt sevi ar visnegodīgāko blēdību, ar kādu jebkad cilvēks sevi aptrai­pījis!» kņaza lūpas dusmās trīcēja.

«Kāds tad, jūsu gaišība, būtu tas visnegodīgākais darbs un blēdība?» Čičikovs, trīcēdams pie visas miesas, jautāja.

«Tā sieviete,» teica kņazs, panākdams mazliet tuvāk un raudzīdamies tieši Cičikova acīs: «tā sieviete, kura pēc jūsu diktātā parakstīja testamentu, ir notverta un tiks ar jums konfrontēta.»

Cičikova acis satumsa.

«Jūsu spožība! Teikšu visu patiesību. Esmu vainīgs; patiesi vainīgs; bet ne gluži vainīgs: naidnieki mani. apmelojuši.»

«Neviens jūs nevar apmelot, tāpēc ka jūsos ir vairāk nelietības, nekā pēdējais melis spēj izdomāt. Man šķiet, ka jūs visu mūžu neesat varējis iztikt bez negodīguma. Ik kapeika, ko jus esat ieguvis, ir gūta visnegodīgākā kārtā, zādzībā un negodīgi darbi, par ko — pātaga un Sibirija! Nē, nu pietiek! Šai pašā mirklī tevi novedīs uz cietumu, un tur, kopā ar pēdējiem neliešiem un laupītājiem, tev būs jāgaida sava likteņa izlemšana. Un tā vēl ir žēlsirdība, tādēļ, ka esi vairākkārt sliktāks par viņiem, tie ir tērpušies zemnieka drānās un kažoķelī, bet tu …» Viņš paraudzījās uz Navarinas dūmu un liesmas krāsas fraku un, parāvis auklu, pie­zvanīja.

«Jūsu spožība,» čičikovs iesaucās: «apžēlojieties! Jūs esat ģimenes tēvs. Ne sevis dēl lūdzos — vecīte — māte!»

«Melo!» nikni uzkliedza kņazs. «Arī toreiz tu mani lūdzi bērnu, ģimenes vārdā, kā tev nekad nav bijis, un tagad — māte.»

«Jūsu spožība! es esmu bezgodis un pēdējais nelietis,»

Čičikovs teica balsī……… «Es patiesi meloju, man nebija ne bērnu, ne ģimenes; bet, dievs ir mans liecinieks, es arvien esmu gribējis apņemt sievu, pildīt cilvēka un pilsoņa pienā­kumu, lai vēlāk patiesi izpelnītos pilsoņu un priekšniecības cienīšanu … Bet kāda nelaimīga apstākļu sagadīšanās! Jūsu spožība! ar asinīm bija jāiegūst dienišķā pārtika. Ik uz soļa vilinājumi un kārdinājumi… ienaidnieki, pazudinātāji, lau­pītāji. Visa dzīve bija — kā auka vai kuģis jūras bangās, vētras varā. Esmu cilvēks, jūsu spožība!»

Pēkšņi no viņa acīm sāka līt asaras straumēm. Viņš nokrita pie kņaza kājām, kā bija: Navarinas dūmu un liesmas krāsas frakā, samta vestē ar atlasa kaklasaiti, brīnišķīgi pašūtās biksēs un frizūrā, kas dvesa pirmšķirīga odekolona saldo dvesmu, un skāra ar pieri grīdu.

«Nost no manis! Pasaukt zaldātus, lai ņem viņu!» kņazs teica ienākušajiem.

«Jūsu spožība!» Čičikovs kliedza un abām rokām apkampa kņaza zābaku.

Nepatikas sajūta pārskrēja pār visām kņaza dzīslām.

«Ejiet projām, saku jums!» viņš teica, pūlēdamies izraut savu kāju no Čičikova apkampiena.

«Jūsu spožība! No vietas nekustēšos, kamēr neiegūšu žēlastības,» Čičikovs runāja, neatlaizdamies no zābaka un ' šļūkdams pa grīdu kopā ar kāju savā Navarinas dūmu un liesmas krāsas frakā.

«Ejiet, saku jums!» viņš teica ar to neizskaidrojamo pretī­guma sajūtu, ko izjūt cilvēks pret visnejēdzīgāko kukaini., kuru samīt nav dūšas. Viņš nopurināja kāju tā, ka Čičikovu ķēra zābaka sitiens pa degunu, lūpām un apaļo zodu, bet zābaku viņš nepalaida un ar vēl lielāku spēku turēja to savos apkampienos. Divi plecīgi žandarmi ar varu atrāva viņu un, saņēmuši zem padusēm, veda cauri visām istabām. Viņš bija bāls, nospiests, tai nejūtīgi šausmīgā stāvoklī, kādā mēdz būt cilvēks, redzot savā priekšā melno, neatvairāmo nāvi, šo mūsu dabai pretīgo briesmoni.

Taisni durvīs uz kāpnēm nāk pretim — Murazovs. Pēkšņi pamirdzēja cerības stars. Vienā mirklī, ar pārdabisku spēku viņš izrāvās no abu žandarmu rokām un nokrita pie pār­steigtā veča kājām.

«Mīļais Pāvel Ivanovič! Kas ar jums?»

«Glābiet! ved uz cietumu, uz nāvi…» Žandarmi viņu sa­tvēra un aizveda, neļaudami runāt.

Sapelējis, mitrs aizgalds, ar garnizona zaldātu zābaku un autu smaku, nekrāsots galds, divi slikti krēsli, logs ar dzelzs režģi, pussabrukusi krāsns, caur kuras plaisām tikai dūmoja, bet nesildīja, — lūk, mītne, kurā tika ievietots mūsu varonis, kas jau sāka baudīt dzīves saldumu un smalkajā, jaunajā Navarinas dūmu un liesmas krāsas frakā vērst uz sevi tautiešu vērību. Neļāva viņam pat apgādāties ar ne­pieciešamām lietām, ņemt līdzi lādīti, kurā glabājās nauda, iegūta varbūt… Papīri, mirušo pirkšanas līgumi — viss tagad atradās ierēdņu rokās. Viņš nokrita pie zemes, un bez­cerību skumjas kā grauzošs tārps apvija viņa sirdi. Arvien straujāk tas sāka krimst šo ne ar ko neaizsargāto sirdi. Vēl viena tāda diena, šādu skumju diena, un Cičikova vairs pasaulē nebūtu. Bet arī par Čičikovu nesnauda kāda visu- glābjoša roka. Stundu vēlāk cietuma durvis atvērās: ienāca vecais Murazovs. »