NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

«Katrā ziņā! Es jau gribēju, jau nodomāju uzsākt dzīvi, kā pienākas, domāju nodarboties ar saimniecību, mēreni dzīvot. Dēmons kārdinātājs pavedināja, noveda no ceja sā­tans, velns, elles izdzimums!»

Viņā atausa kaut kādas līdz šim svešas, nepazīstamas ne­izskaidrojamas jūtas, kaut kas viņā taisījās pamosties, kaut kas tāls, kaut kas.. kaut kas jau no agras bērnības no­smacēts ar skarbo, nedzīvo pamācību, skumjo bērnu dienu nemīlīgumu, tēva mājas tukšību, bezģimenes vientulību, trū­kumu un pirmo iespaidu nabadzību, un it 'kā viss tas,

kas………. ar skarbā likteņa skumjo skatienu, pa neskaidru

ziemas puteņa aizputinātu logu viņā paraudzījās, gribēja iz­rauties brīvībā. Viņš iestenējās un, abām plaukstām aizsedzis seju, skumjā balsī iesaucās: «Taisnība, taisnība!»

«Uz nelikumīga pamata nelīdzēja ne laužu pazīšana, ne pieredze. Bet ja tas viss būtu nostādīts uz likumīga pama» ta!…

Ak, Pāvel Ivanovič, kam jūs sevi pazudinājāt? Atmostieties vēl nav par vēlu, vēl laiks …»

«Nē, par vēlu, par vēlu!» viņš iestenējās tādā balsī, no ku­ras Murazovam tikko nepārplīsa sirds. «Sāku sajust, dzirdu, ka neeju pareizo ceļu, un ka tālu esmu noklīdis no taisnā ceļa, bet vairs nespēju! Nē, neesmu tā audzināts. Tēvs manī iekala tikumības mācības, sita, lika pārrakstīt tikumības li­kumus, bet pats manu acu priekšā zaga kaimiņu mežā malku un vēl mani pašu piespieda sev palīdzēt. Uzsāka netaisnīgu prāvošanos, sagandēja bārenīti, kuras aizbildnis bija. Pie­mērs ir spēcīgāks par likumiem. Es redzu, sajūtu, Afanasij Vasiljevič, ka nedzīvoju, kā vajag, bet nav vairs atceļa no grēcīgās dzīves: skaudra kļuvusi mana daba; nav mīlas uz labu, šīs jaukās tieksmes uz dievam tīkamiem darbiem, kas top par otru dabu, par pieradumu . . . Nav tādas kāres nodoties labiem darbiem, kāda ir mantas iegūšanā. Saku taisnību — ko darīt!»

Vecais dziļi nopūtās …

«Pāvel Ivanovič! Jums ir tik daudz gribas, tik daudz iztu­rības. Zāles ir rūgtas, bet slimnieks tās taču dzer, zinādams, ka citādi neizveseļosies. Jums nav mīlestības uz labu, — da­riet labu ar piespiešanos, bez mīlas uz to. Jums to pieskaitīs par vēl lielāku nopelnu nekā tam, kas dara labu, labu mīlē­dams. Tikai dažas reizes piespiediet sevi, — tad rāsies arī mīla. Ticiet, viss nāks. Ir teikts mums: jācenšas pēc debesu valstības. Tikai ar piespiešanos pēc tās cenšoties… ar pie­spiešanos jātiecas, ar varu jāņem. Ak Pāvel Ivanovič! Jums taču piemīt tas spēks, kā citiem nav, šī dzelzu izturība — un vai jums neuzveikt? Patiesi, man liekas, jūs būtu milzis. Ta­gadējie cilvēki taču — bez gribas visi, vāji.»

Varēja redzēt, ka»šie vārdi iespiedās pašos Čičikova dvē­seles dziļumos un tur skāra kaut ko slavas kārojošu. Ja nu ne gluži apņemšanos, tad tomēr kaut kas ciets un tai līdzās atmirdzēja viņa acīs …

«Afanasij Vasiljevič!» viņš sacīja noteikti: «ja jūs tikai iz­lūgsieties manu atsvabināšanu un iespēju aizbraukt no še­jienes ar kaut cik līdzekļiem, es jums dodu vārdu sākt citu dzīvi: nopirkšu sādžiņu, kļūšu saimnieks, krāšu naudu ne sev, bet lai palīdzētu citiem, darīšu labu, cik spēšu; aizmir­sīšu sevi un visas pilsētnieciskās dzīres un pārēšanās, dzī­vošu vienkāršu, atturīgu dzīvi.»

«Lai dievs jūs stiprina pie šīs apņemšanās!» iepriecināts sacīja vecais. «Centīšos ar visiem spēkiem, lai izlūgtos no kņaza jūsu atsvabināšanu. Vai izdosies vai ne, to zina dievs. Katrā gadījumā, droši, jūsu liktenis mīkstināsies. Ak mans dievs! Apkampiet jel, atļaujiet man jūs apkampt. Patiesi, cik ļoti jūs mani iepriecējāt! Nu, ar dievu, eju tūlīt pie kņaza.»

Čičikovs palika viens.

Visa viņa daba bija satricināta un atmiekšķējusies. Kūst pat platins, viscietākais no metāliem, kas visilgāk pretojas ugunij.: kad kausējamā krāsnī pastiprina uguni, pūš plēšas un rodas neciešams uguns karstums, — tiepīgais balē un arī pārvēršas šķidrumā; tāpat visstiprākais vīrs padodas nelaim­ju kausētavā, kad tās, pastiprinādamās ar savu neciešamo uguni, dedzina nocietināto dabu .. .

«Pats neprotu un neizjūtu, bet pielikšu visus spēkus, lai citiem iiktu izjust; pats esmu slikts un neko bet vi­sus spēkus izlietošu, lai pamudinātu citus; pats esmu slikts kristietis, bet visus spēkus izlietošu, lai nekristu kārdināšanā. Pūlēšos, strādāšu sādžā ar sviedriem vaigā un rīkošos godīgi, tā, lai arī citus uz labu ietekmētu. Vai taa patiesi es esmu pavisam nederīgs! Ir saimniecības dāvanas, no dabas esmu taupīgs, veikls un saprātīgs, pat neatlaidīgs. Vajag tikai ap­ņemties …»

Tā domāja Čičikovs, un, likās, kaut ko nojauta ar puspa- modušamies dvēseles spēkiem. Likās, viņa daba tumšā no­jautā sāka aptvert, ka ir kaut kāds pienākums, kas cilvēkam zemes virsū jāpilda, ko var pildīt visur, katrā kaktā, lai kādi būtu apstākļi, sajukums un maiņas, kas noris ap cilvēku tai vietā un kaktā, kurā viņš nolikts. Un viņa priekšā tik spilgti sāka notēloties tā darbīgā dzīve, tālu no pilsētas trokšņa un tiem vilinājumiem, ko cilvēks izdomājis dlkdienā, piemirs- dams darbu, ka viņš jau gandrīz piemirsa savu nepatīkamo stāvokli un varbūt pat varētu pateikties providencei par šo smago sitienu, ja tikai viņu palaidīs un atdos kaut daļu .. . Bet viņa netīrā aizgalda vienviru durvis atdarījās, ienāca ierēdņa persona — Samosvitovs, epikurietis, draiskulis, ar- šinu platiem pleciem, slaidiem gurniem, jauks biedrs, uz­dzīvotājs un norūdīts bestija, kā par viņu paši biedri mēdza izteikties. Kara laikā šis cilvēks rādītu brīnumus: vajadzētu viņu sūtīt kaut kur izspraukties cauri nepieejamām, bīsta­mām vietām, nozagt naidniekam no paša degungala lielga­balu, — tas būtu viņa darbs. Bet, tā kā nebija izredzes už kara lauka varonībām, kas viņu droši vien padarītu par go­dīgu cilvēku, viņš, cik spēja, taisīja nejēdzības. Nesaprotama lieta! dīvainas bija viņa pārliecības un dziyes likumi: ar biedriem viņš bija krietns, nevienu neiegāza un, vārdu de­vis, to turēja; bet par sevi augstāko priekšniecību uzskatīja

par kaut ko līdzīļfU ienaidnieka baterijai, kam jāizlaužas cauri, uzbrukšanai izmantojot katru vājo vietu vai no­laidību.

«Visi mēs zinām par jūsu stāvokli, esam visu dzirdējuši,» viņš teica, redzedams, ka aiz viņa durvis cieši noslēdzas. «Ne­kas, nekas! Nebažījieties, — viss tiks nokārtots. Darbosimies visi jūsu labā, un — jūsu kalpi. Trīsdesmit tūkstošus par vi­siem — un vairāk nekā.»

«Patiesi?» iesaucās Čičikovs: «un tikšu pilnīgi attaisnots?»

«Pilnīgi! par zaudējumiem vēl saņemsiet atlīdzību.»

«Un par pūlēm?»

«Trīsdesmit tūkstoši. Tur jau viss kopā — ir mūsējiem, ir ģenerālgubernatora cilvēkiem, ir sekretaram.»

«Bet atļaujiet, kā tad es varu? … Visas manas lietas … lādīte … viss tagad aizzīmogots, uzraudzībā …»

«Pēc stundas saņemsiet visu. Sist saujā, vai?»

Čičikovs pasniedza roku. Viņa sirds pukstēja strauji, un viņš neticēja, ka tas būs iespējams …

«Pagaidām sveiki! Mūsu kopējais paziņa lika jums pateikt, ka galvenā lieta — miers un attapība.»

«Hm!» Čičikovs nodomāja: «saprotu — juriskonsults!»

Samosvitovs aizgāja. Čičikovs, viens palicis, vēl negribēja ticēt dzirdētam, bet tad, nepilnu stundu pēc šīs sarunas, tika atnesta lādīte: papīri, nauda—viss labākā kārtībā. Samosvitovs bija ieradies kā rīkotājs: izlamāja nolikto sardzi par to, ka nav bijusi modra, uzraugam lika pieprasīt vēl liekus zaldātus uzraudzības pastiprināšanai, paņēma ne tikai lādīti bet iz­meklēja vēl pat tādus papīrus, kas kaut kā varētu Čičikovu kompromitēt, sasēja visu to kopā, aizzīmogoja un lika pašam zaldātam tūlīt to nonest Cičikovam it kā nepieciešamās lie­tas un guļampiederumus, tā ka Čičikovs kopā ar papīriem sa­ņēma pat visu sildošo, kas nepieciešams viņa mirstīgām mie­sām. Šī ātrā atgūšana viņu neizsakāmi iepriecēja. Radās lie­las cerības, un viņam no jauna sāka rēgoties kaut kādi vili­nājumi: vakaros teātris, dejotāja, ar kuru tas draudzējās. Sādža un klusums sāka likties bālāki, pilsēta un troksnis — atkal spilgtāki, skaidrāki… Ai dzīve!