Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

— Būs! — Šervinskis noskaldīja. — Būs! Atļaujiet paziņot svarīgu jaunumu: es pats šodien Kreščatikā re­dzēju serbu vietraudžus, un parīt vai, vēlākais, aizpa­rīt Pilsētā ieradīsies divi serbu pulki.

— Paklau — vai tas tiesa?

Šervinskis kļuva sarkans.

— Hm, dīvaini gan. Ja es teicu, ka pats redzēju, tad man šis jautājums šķiet lieks.

— Divi pu-ulki… kas gan ir divi pulki…

— Labi, godātie, vai jums tādā gadījumā nelabpatiktu paklausīties. Pats kņazs man šodien teica, ka Odesas ostā jau tiek izkrauts transports: ieradušies grieķi un divas divīzijas senegaliešu. Mums jānoturas tikai ne­dēļu — un mēs varēsim vāciešiem uzspļaut.

— Nodevēji!

— Nu, ja tas tiesa, tad Petļura būtu jānogrābj un jā­pakar! Nudien jāpakar!

— Nošaušu pats ar savu roku.

— Vēl pa malciņam. Uz jūsu veselību, virsnieku kungi!

Pēkšņi viss ietinās miglā. Migla, kungi. Nikolka, iz­dzēris trīs glāzes, skrēja uz savu istabu pēc kabatas la­kata un priekšnamā (kad neviens neredz, cilvēks var būt tas, kas viņš ir) pieklupa pie pakaramā. Šervinska līkais zobens ar zeltā mirdzošo rokturi. To viņam esot dāvinājis persiešu princis. Damaskas asmens. Princis to viņam nav dāvinājis, arī asmens nav no Damaskas, to­mēr — tiesa kas tiesa — zobens ir skaists un dārgs. Siksnā pakārts drūms mauzeris makstī, Karūsas «stei- jers» ar oksidētu stobru. Nikolka pieplaka pie maksts aukstā koka, ar pirkstiem aizskāra mauzera plēsonīgo degunu un satraukumā gandrīz sāka raudāt. Gribējās tūliņ, šai pašā mirklī, mesties kaujā tur, sniega klaju­mos aiz Posteņa. Bija taču kauns! Neveikli… Te deg­vīns un siltums, tur — tumsa, vētra, putenis, salā stingst junkuri, Ko gan viņi domā tur, štābos? Ē, družīna vēl nav izveidota, studenti nav apmācīti, bet senegaliešu kā nav, tā nav, droši vien tie ir melni kā zābaku stulmi… Bet, pie joda, viņi taču te nosals? Viņi pie­raduši pie karsta klimata?

— Es to jūsu hetmani, — kliedza vecākais Turbins,

— pakārtu pirmo! Pusgadu viņš par mums visiem ņir­gājies. Kurš aizliedza formēt krievu armiju? Hetmanis. Bet tagad, kad runcis nogrābts aiz astes, nu sākas krievu armijas formēšana? Ienaidnieks pie vārtiem, bet šie vāc družīnas, štābus? Pielūkojiet vien, pielūkojiet!

— Tu cel paniku, — aukstasinīgi noteica Karūsa.

Turbins kļuva nikns.

— Es? Paniku? Jūs vienkārši negribat mani saprast. Nenāk ne prātā celt paniku, bet es gribu izgāzt visu, kas sakrājies uz sirds. Paniku? Vari būt mierīgs. Esmu jau izlēmis, rītu pat iešu uz to tavu divizionu un, ja Mališevs mani neņems par ārstu, pieteikšos par vien­kāršu ierindnieku. Tas viss man apriebies! Kādu pa­niku, — te viņam rīklē iesprūda gurķa kumoss, viņš sāka neganti klepot un rīstīties, un Nikolka viņam bun­goja pa muguru.

— Pareizi! — Karūsa apstiprināja, uzsizdams pa galdu. — Kāda velna pēc ierindniekos, iekārtosim par ārstu!

— Rīt spersimies prom visi kopā, — murmināja pie­dzērušais Mišlajevskis, — visi kopā. Visa imperatora Aleksandra ģimnāzija. Urā!

— Maita viņš ir, — Turbins, naida pilns, turpināja,

— viņš pats taču nemaz neprot šo valodu! Vai ne? Aiz­vakar es jautāju tam blēdim dakterim Kurickim, viņš, vai zināt, kopš pērnā gada novembra vairs neprot krie­viski runāt. Senāk bija Kurickis, bet nu kļuvis par Ku- ricjki… Es tad nu šim pajautāju, kā ukrainiski ir «run­cis». Viņš man atbild. Es prasu: «Un kā būs «valis»?» [1] bet šis apstājas, izbola acis un klusē. Vēl šodien ar mani nesasveicinās.

Nikolka sāka skaļi smieties un teica:

— Vārda «valis» viņiem nevar būt, jo Ukrainā vaļu nav, bet Krievijā visa kā atlikām. Vaļi dzīvo Baltajā jūrā …

— Mobilizācija, — Turbins dzēlīgi atsāka, — žēl, ka jūs neredzējāt, kas vakar notika iecirkņos. Visi valū­tas spekulanti trīs dienas pirms pavēles zināja, ka būs mobilizācija. Jauki? Un visiem piemetās bruka, visiem skarta labās plaušas galotne, bet, kam galotne vesela, tas vienkārši pazudis, iekritis kā akā. Nu, bet tā, brā­līši, ir ļauna zīme. Ja jau pirms mobilizācijas kafejnīcās sačukstas un neviens neiet, tad ir čābiski. Ak, nelietis, nelietis! Ja viņš aprīlī būtu sācis formēt virsnieku kor­pusus, mēs tagad ieņemtu Maskavu. Padomājiet, te, Pil­sētā, viņš būtu savācis piecdesmittūkstoš vīru armiju — un kādu armiju! Izlases, vislabāko, jo visi junkuri, visi studenti, ģimnāzisti, virsnieki, — bet Pilsētā viņu ir tūkstošiem — visi būtu gājuši ar sirdi un dvēseli. No Petļuras Mazkrievijā nebūtu ne miņas, un arī Trocki Maskavā mēs būtu nomieguši kā mušu. Visizdevīgākais brīdis: tur taču, kā runā, ēdot kaķus. Viņš, maitasga- bals, būtu izglābis Krieviju.

Turbina seja kļuva plankumaina, un vārdi no mutes šāvās laukā kopā ar sīkām siekalu šļakatām. Acis kvē­loja.

— Tu … tu … tev, vai zini, vajadzētu būt nevis ār­stam, bet aizsardzības ministram, — ierunājās Karūsa. Viņš ironiski smaidīja, taču Turbina runa Karūsam pa­tika un viņu iekvēlināja.

— Mītiņā Aleksejs ir neaizstājams, viņš ir īsts ora­tors, — Nikolka teica.

— Nikolka, esmu jau vairākkārt sacījis, ka ar asprā­tībām tev neveicas, — Turbins viņam atteica, — labāk dzer vīnu.

— Saproti jel, — ierunājās Karūsa, — vācieši nebūtu ļāvuši formēt armiju, viņi baidās no tās.

— Ko niekus! — spalgi izsaucās Turbins. — Vajag tikai galvu uz pleciem, un ar hetmani vienmēr varēja vienoties. Vajadzēja vāciešiem ieskaidrot, ka mēs ne­esam viņiem bīstami. Skaidrs. Karā esam zaudējuši! Mums tagad draud kas cits — briesmīgāks par karu, par vāciešiem, par visu uz pasaules. Mums draud Troc- kis. Lūk, tā vajadzēja vāciešiem sacīt: jums trūkst cu­kura, maizes? — ņemiet stūķējiet iekšā, barojiet zaldā­tus. Aizrijieties, tikai palīdziet! Ļaujiet formēties, tas nāks par labu jums pašiem, mēs palīdzēsim jums uztu­rēt kārtību Ukrainā, lai mūsu svētbilžu nēsātāji neaplīp ar Maskavas sērgu. Un, ja tagad Pilsētā būtu krievu ar­mija, mēs ar dzelzs sienu būtu norobežoti no Maska­vas. Ret Petļuru … pie … — Turbins nikni noklepojās.

— Rimsties! — Šervinskis piecēlās. — Pagaidi! Man ir kas sakāms par labu hetmanim. Tiešām, kļūdas tika pieļautas, tomēr hetmaņa plāns bija pareizs. O, viņš ir diplomāts! Ukraiņu zeme … Galu galā hetmanis taču būtu izdarījis tieši tā, kā tu saki: krievu armija — un diezgan. Ko jūs teiksiet? — Šervinskis svinīgi norādīja kaut kur ar roku. — Vladimira ielā jau plīvo trīskrā­sainie karogi.

— Drusciņ par vēlu!

— Hm, jā. Tas tiesa. Drusciņ par vēlu, tomēr kņazs ir pārliecināts, ka kļūdu vēl iespējams labot.

— Lai dievs dod, es to no sirds vēlos, — un Turbins pārkrustījās pret dievmātes svētbildi kaktā.

— Plāns taču bija šāds, — Šervinskis runāja skanīgā un svinīgā balsī, — kad karš beigtos, vācieši būtu sakārtojuši savus spēkus un atbalstījuši mūs cīņā pret boļševikiem. Kad Maskava būtu ieņemta, hetmanis svinīgi noliktu Ukrainu viņa ķeizariskajai majestātei valdniekam imperatoram Nikolajam Aleksandrovičam pie kājām.

Pēc šiem vārdiem ēdamistabā iestājās kapa klusums. Nikolka aiz bēdām nobāla.

— Imperators nogalināts, — viņš nočukstēja.

— Kādam Nikolajam Aleksandrovičam? — noprasīja pārsteigtais Turbins, bet Mišlajevskis salīgojies greizi pablenza sava kaimiņa glāzē. Skaidrs: sūca, sūca un nu ir pilns kā zeķe.