Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

U … s-s-salašņas! … — kaut kur pie pārmijām no- elsās vējš, un lopu vagoniem uzklupa svilinošs putenis. Posteni šai naktī pilnīgi ieputināja.

Bet trešajā vagonā no lokomotīves, kupejā ar sēdek­ļiem svītrotos pārvalkos, pieklājīgi un iztapīgi smaidī­dams, iepretī vācu leitnantam sēdēja Tālbergs un ru­nāja vāciski.

— O, ja, — laiku pa laikam novilka resnais leitnants un košļāja cigāru.

Kad leitnants aizmiga, durvis uz visām kupejām tika aizvērtas un siltajā un žilbinoši gaišajā vagonā kļuva dzirdama monotonā riteņu klaboņa, Tālbergs izgāja gaitenī, atbīdīja bālgano aizkaru ar caurspīdīgajiem burtiem «D. — R. dz. c.» un ilgi skatījās tumsā. Tur juku jukām lēkāja dzirksteles, virpuļoja sniegs, bet lokomo­tīve rāva vilcienu uz priekšu un arvien iekaucās tik draudīgi, tik nejauki, ka pat Tālbergu pārņēma satrau­kums.

Šajā nakts stundā apakšstāvā, namīpašnieka inženiera Vasilija Ivanoviča Lisoviča dzīvoklī, valdīja pilnīgs klusums, un to lāgiem iztraucēja vienīgi pele mazajā ēdamistabā. Pele bufetē uzmācīgi un lietišķi grauza un grauza vecu siera garoziņu, lādēdama inženiera lau­lātās draudzenes Vandas Mihailovnas skopulību. No­lādētā. Kaulainā un greizsirdīgā Vanda gulēja ciešā miegā vēsā un drēgnā dzīvokļa tumšajā guļamistabiņā. Pats inženieris turpretī bija nomodā un atradās savā mēbelēm pieblīvētajā, grāmatām piebāztajā un tieši tā­dēļ ārkārtīgi mājīgajā kabinetiņā ar aizvilktiem logu aizkariem. Stāvlampa, veidota kā ēģiptiešu princese, kas slēpās zem zaļa, ziediem rotāta kupola, piešķīra visai istabai maigu un noslēpumainu pievilcību, un no­slēpumains šķita arī pats inženieris dziļajā ādas krēslā. Nedrošo laiku noslēpumainība un divdabība vispirms izpaudās apstāklī, ka cilvēks krēslā nemaz nebija Vasi- lijs Ivanovičs Lisovičs, bet gan Vasilisa… Pareizāk sakot, viņš pats gan sevi dēvēja par Lisoviču, daudzi cilvēki, ar kuriem viņam bija saskare, uzrunāja viņu par Vasiliju Ivanoviču, taču vienīgi sastopot vaigu vaigā. Toties aiz muguras, runājot trešajā personā, ne­viens inženieri nedēvēja citādi kā par Vasilisu. Šis pa­radums ieviesās tādēļ, ka namīpašnieks kopš 1918. gada janvāra, kad pilsētā acīm redzami sāka risināties dī­vaini notikumi, sagrozīja savu skaidro parakstu un bailēs no kaut kādas atbildības nākotnē nepārprotamā «V. Lisovičs» vietā anketās, izziņās, apliecībās, orderos un kartītēs sāka rakstīt «Vas. Lis.».

Nikolka astoņpadsmitā gada astoņpadsmitajā jan­vārī, saņēmis no Vasilija Ivanoviča cukura kartīti, uz Kreščatika cukura vietā saņēma briesmīgu belzienu ar akmeni mugurā un divas dienas spļāva asinis. (Šāviņš plīsa tieši virs cukura gaidītāju rindas, kurā stāvēja bezbailīgi cilvēki.) Pārnācis mājās, turēdamies pie sienām un mezdamies sejā zaļš, Nikolka, lai nesabie- dētu Jeļenu, tomēr pasmaidīja, izraibināja visu mazgā­jamo bļodu ar asiņainiem spļaudekļiem un uz Jeļenas saucienu:

— Ak dievs! Kas tad tas?! — atbildēja:

— Tas ir Vasilisas cukurs, velns viņu rāvis! — un tad kļuva gluži balts un nogāzās uz sāniem. Nikolka pēc divām dienām piecēlās, bet Vasilija Ivanoviča Liso- viča vairs nebija. Sākumā visi trīspadsmitā nama iemīt­nieki, bet pēc tam visa pilsēta sāka inženieri dēvēt par Vasilisu, un vienīgi sievišķīgā vārda īpašnieks pats stā­dījās priekšā: nama komitejas priekšsēdētājs Lisovičs.

Pārliecinājies, ka uz ielas kļuvis pavisam kluss, ari retumis vairs nečirkst kamanu slieces, uzmanīgi ieklau­sījies šņākuļošanā, kas skanēja no sievas guļamistabas, Vasilisa izgāja priekšnamā, rūpīgi pārbaudīja atslēgas, bultu, ķēdi un āķi un atgriezās mazajā kabinetā. No sava masīvā galda atvilktnes viņš izņēma četras spožas saspraužamās adatas. Tad uz pirkstgaliem izgāja kaut kur tumsā un atgriezās ar palagu un pledu. Ieklausījās vēlreiz un pielika pat pirkstu pie lūpām. Novilka svār­kus, atrotīja piedurknes, paņēma no plaukta līmes po­diņu, rūpīgi saritinātu tapešu gabalu un šķēres. Tad pie- plaka pie loga un, pielicis plaukstu virs acīm, pavēroja ielu. L'ogu pa kreisi viņš līdz pusei aizklāja ar palagu, logu pa labi — ar pledu, piestiprinādams tos ar sprau- žamadatām. Rūpīgi sakārtoja, lai nepaliek spraugas. Paņēma krēslu, pakāpās uz tā, sataustīja kaut ko uz plaukta virs augšējās grāmatu rindas, novilka ar nazi pa tapetēm vertikālu svītru uz leju, tad taisnā leņķī uz sāniem, pabāza nazi zem izgriezuma un atvēra glītu, mazu slēptuvīti divu ķieģeļu lielumā, paša iekārtotu pagājušajā naktī. Durtiņas — plānu cinka plātni — viņš pabīdīja sāņus, nokāpa no krēsla, bailīgi pablenza uz logiem, aptaustīja palagu. No apakšējās ar divkārtēju, šķindošu atslēgas pagriezienu atvērtās atvilktnes dziļu­miem dieva pasaulē raudzījās krusteniski rūpīgi pār­siets un aizzīmogots sainītis avīžu papīrā. Vasilisa ap­bedīja to slēptuvē un durtiņas aizvēra. Uz galda sarka­nās vadmalas viņš ilgi pielāgoja un grieza tapešu strē­meles, līdz izdevās, kā vajag. Apziestas ar klīsteri, tas nogūla izgriezumā tik glīti, ka prieks; puse ziedu puš­ķīša pie puses, kvadrātiņš pie kvadrātiņa. Kad inženie­ris nokāpa no krēsla, viņš pārliecinājās, ka uz sienas nav ne mazāko slēptuves pazīmju. Vasilisa pacilātībā saberzēja plaukstas, tūliņ saburzīja un sadedzināja krās­niņā tapešu paliekas, izrušināja pelnus un noglabāja līmi.

Uz tumšās, tukšās ielas pelēks, noskrandis, vilkam līdzīgs radījums klusu nošļūca no akācijas zara, kurā pusstundu bija sēdējis, mocīdamies salā, bet pa node­vīgu spraugu virs palaga augšmalas kāri vērodams darbā inženieri, kurš bija piesaucis nelaimi tieši ar šo palagu pie zaļi iegaismotā loga. Atsperīgi nolēcis ku­penā, radījums devās pa ielu uz augšu un tālāk savā vilka gaitā nozuda šķērsielās, un putenis, tumsa un ku­penas aprija to un noslaucīja visas pēdas.

Nakts. Vasilisa sēž krēslā. Zaļajā ēnā viņš izskatās tieši pēc Tarasa Buļbas. Kuplas, nokarenas ūsas — pie joda, kas par Vasilisu! — tas ir vīrs. Atvilktnēs liegi nočabēja, un Vasilisam priekšā uz sarkanās vadmalas sagūla iegarenu papīriņu žūkšņi — zaļas blēžu kārtis:

Valsts mantnīcas naudas zīme

50 rubļi līdzvērtīga kredītbiļetēm.

Uz katras blēžu kārts attēlots zemnieks ar nokare­nām ūsām, bruņojies ar lāpstu, un zemniece ar sirpi. Otrā pusē ovālā ielokā tā paša zemnieka un zemnie­ces sejas, palielinātas, iesarkanā krāsā. Arī tur ūsas uz leju, pēc ukraiņu paražas. Un tam visam pāri brīdinošs uzraksts:

Par viltošanu cietumsods;

un pārliecinošs paraksts: Valsts mantnīcas direktors Ļebedjs-Jurčiks. Jātnieku ierindas priekšā vara zirgā sēdošais Alek­sandrs II ar izpūrušu čuguna vaigu bārdu nikni šķielēja uz Ļebedja-Jurčika mākslas darbu un maigi uz princesi lampu. No sienas uz šiem papīriņiem ar šausmām no­raudzījās ierēdnis ar Staņislava ordeni kaklā — eļļā gleznots Vasilisas sencis. Zaļajā gaismā maigi vizēja Gončarova un Dostojevska sējumu muguriņas un varenā ierindā kā gvardes jātnieki lepojās zeltaini melnie Brokhauza-Efrona sējumi. Mājīgi.

Piecprocentīgais droši noglabāts slēptuvē zem tape­tēm. Turpat arī piecpadsmit «katrīnas», deviņi «pēteri», desmit «nikolaji pirmie», trīs briljanta gredzeni, broša, Anna un divi Staņislavi.

Slēptuvē Nr. 2 — divdesmit «katrīnas», desmit «pē­teri», divdesmit piecas sudraba karotes, zelta pulkste­nis ar ķēdi, trīs etvijas («Dārgajam kolēģim», kaut gan Vasilisa nemaz nesmēķēja), piecdesmit zelta desmit­nieki, sālstrauciņi, kārba ar sudraba galdapiederumiem sešām personām un sudraba sietiņš (liela slēptuve mal­kas šķūnī, divi soļi no durvīm uz priekšu, soli pa kreisi, soli no krīta atzīmes uz sienas baļķa. Viss Einemovska cepumu kastēs, vaskadrānā ievīstīts, šuves nodarvotas, divu aršīnu dziļumā.).